Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. jūlijs, 2016
Drukāt

Saimnieki aizstāv zaļo līniju, bet iesaka pārskatīt prasības

1. Ar ierobežojumiem rēķinājušies

1no5
Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs
UZZIŅA

* Aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja atrodas Latvijas ziemeļaustrumu daļā, Ziemeļvidzemē un ietver Gaujas vidusteci ~140 km garā posmā un tās ieleju no Gulbenes un Alūksnes rajona robežas līdz Valmierai. Tā kopplatība ir 21 749 ha.
* Dabas aizsardzības plāns Ziemeļgaujai tika izstrādāts Eiropas Savienības (ES) LIFE programmas "LIFE – Daba" apakšprogrammas finansētā projekta "Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana" ietvaros, kuru īstenoja Latvijas Dabas fonds sadarbībā ar VAS "Latvijas valsts meži", kooperatīvo sabiedrību "Zaubes kooperatīvs", SO "Vides projekti", Vidzemes Attīstības aģentūru, Gaujienas un Virešu pagastu pārvaldēm.

No zemes privātīpašniekiem, kuru īpašumi atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, bieži atskan žēlabas, ka, lūk, valsts noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi viņiem traucējot saimniekot. Ieguvumi no zemes vai meža esot mazāki nekā zaudējumi, ko rada gan šie ierobežojumi, gan valstij maksātie nodokļi.

Apmeklējot dažas saimniecības, kurām noteikti šie ierobežojumi, un uzrunājot to īpašniekus, atklāju, ka vienmēr tā gluži nav – viņi spēj sadzīvot gan ar ierobežojumiem, gan prasmīgi saimniekot. Taču viņu neizpratne un iebildumi ir par ko citu.

Pārgaujas novada zemnieku saimniecības “Ķieģeļcepļi” īpašnieks Jānis Ērenbots atzīst, ka Gaujas nacionālā parkā noteiktie ierobežojumi ikdienā viņu pārlieku netraucējot. Viņš esot ar tiem rēķinājies, 1992. gadā atgūstot īpašuma tiesības uz dzimtas mājām un zemi.

“Man piederošajā ap 100 hektāru saimniecībā, kurā ap 65 hektārus aizņem lauksaimniecībā izmantojamā zeme, varu art un sēt bez ierobežojumiem, nav arī aizsargājamu putnu vai augu platību. Saimniecībā turu ap simt slaucamu govju un jaunlopu,” stāsta Jānis Ērenbots, “ierobežojumi vien skar mežu ap 35 hektāru platībā, kurā aizliegta kailcirte. Arī tas vēl nebūtu nekas briesmīgs. Bet ir citas nelaimes. Valsts meži, kas robežojas ar manējiem, netiek pienācīgi apsaimniekoti. Vēja nogāztās egles netiek laikus izzāģētas, ļaujot savairoties mizgraužiem. Pēc tam šie kukaiņi pārsviežas manā mežā. Ko nesagrauž tie, to paveic brieži, kuriem sevišķi patīk egļu jaunaudzes.”

Jānis Ērenbots atzīst, ka viņam nebūtu iebildumu pret aizsargājamām dabas teritorijām un privātīpašniekiem uzliktajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem. “Dabas aizsardzībai, protams, ir nozīme, jo ne jau visu var izmērīt kubikmetros vai tonnās. Bet gribētos, lai arī valsts rūpētos par teritorijām, kuras pati pasludinājusi par aizsargājamām. Diemžēl pašlaik rodas iespaids, ka pienākumi kaut ko aizsargāt ir uzkrauti tikai privāt­īpašniekiem,” spriež Jānis.

Prasības varētu būt citādas

Arī viņa kaimiņš – 32 hektāru piemājas saimniecības “Palejas” īpašnieks Mārtiņš Krauklis –, kas ikdienā nodarbojas ar biškopību, man teic, ka apgrūtinājums esot noteikts tikai viņam piederošajiem 19 hektāriem meža, kurā aizliegta kailcirte. “Iztieku arī bez tās. Un, protams, es aizstāvu zaļo līniju. Tomēr prasības varētu gan būt mazliet citādas,” spriež Mārtiņš Krauklis, “piemēram, ja kādā privātīpašumā ir aizsargājami koki, tad aizliegums būtu jānosaka tikai šai konkrētajai vietai, nevis lielākās platībās. Tāpat nav saprotams, kāpēc izlases cirte atļauta tikai ik pēc 10 gadiem, vienā reizē ļaujot nocirst tikai 30 līdz 50 procentus no koksnes krājas, tādējādi šie meža darbi izstiepjas 40 gadu garumā, ko es, jau būdams pensijas vecumā, varu nemaz nepiedzīvot.”

Abi Straupes pagasta saimnieki atzīst, ka īsti neesot skaidrs arī tas, kāpēc pārāk bieži mainās “spēles noteikumi”, proti, ko īpašnieks drīkst un ko nedrīkst darīt savā īpašumā, iznākumā ik gadu ar bažām jāgaida, ko jaunu būs izgudrojuši ministriju ierēdņi. “Kur tas der, ka vienā gadā kompensāciju saņemšanai man prasa turēt vienu bišu saimi uz 1,5 hektāriem, otrā gadā jau trīs saimes uz vienu hektāru,” piebilst biškopis Mārtiņš Krauklis.

Ierobežojumi pēc brīvas gribas

Foto – Valdis Semjonovs

“Valsts noteiktos saimnieciskās darbības ierobežojumus, piemēram, mikroliegumus aizsargājamiem putniem un agrovides ierobežojumus visai lauk­saim­niecības zemei un zivju dīķiem, kas manā saimniecībā aizņem 80 hektārus neuzskatu par apgrūtinājumu, tāpēc ka no pirmās dienas, kopš atguvu vectēvam piederējušo īpašumu, esmu saimniekojis ar zaļās misijas apziņu,” stāsta Latvijā pazīstamais zaļās saimniekošanas pārstāvis, Jaunpiebalgas novada zemnieku saimniecības “Lielkrūzes” īpašnieks Guntars Dolmanis, “saimnieciskās darbības ierobežojumus lielā mērā esmu noteicis sev pats pēc brīvas gribas un pat lielākus, nekā to prasa valsts.”

Viņaprāt, Latvijā ir maz tādu īpašnieku, kuriem rūp dabas vērtības. Ja īpašnieks panācis to legalizēšanu, viņam atbalsts valsts vai Eiropas fondu finanšu veidā kļūst pieejams. Tā ir vienīgā iespēja saņemt kaut vai daļēju kompensāciju dabas labā. Tādējādi “Lielkrūzēs” ieguvēja kļūst ekotūrisma nozare. Diemžēl dabas aizsardzība pašlaik stāv zemāk par cilvēku alkatību un dzīšanos pēc vieglas un ātras peļņas, ko dod nesaudzīga mežu izciršana.

“Savulaik iekoptās mežsaimniecības tradīcijas ir ļoti mainījušās un diemžēl uz slikto pusi,” spriež Guntars Dolmanis, “agrāk no meža cilvēks paņēma tikai vajadzīgos kokus, pārējo mežu saglabājot, bet tagad iet plašumā kailcirtes, kā adatas debesīs atstājot vien dažus kokus. Iznākums šādai noplicinošai mežsaimniecībai ir bēdīgs: izbojāta dabas ainava; radikāli mainās bioloģiskā daudzveidība; ekosistēmā rodas pārrāvums. Valstī nevienu neinteresē, ka rodas vētru postījumi, traucējumi ekosistēmai, degradējas vide. Zaudējumi dabai, kas rodas no šādas saimniekošanas, patiesībā nav zināmi un apkopoti.

Agrāk bija mežsargs, kas parādīja, kuru koku drīkst nocirst un kuru ne. Kailcirtes ierīkot drīkstēja no aizvēja puses. Toties vēja puse vienmēr bija piesegta. Bet tagad tā vairs nav – drīkst nocirst, nedomājot par sekām. Iznākumā kaimiņš cērt savu mežu, bet cieš manis saudzētais. Piemēram, no tāda 2,5 hektāru blakusizcirtuma mana saimniecība reiz zaudēja vairāk nekā 100 000 latu. Tos valsts man nekad neatlīdzinās. Un diemžēl es jau neesmu tāds vienīgais. Šīs kailcirtes un dzīšanās pēc peļņas būtībā izbojā saimniekošanu tiem īpašniekiem, kuri gribētu savos īpašumos saimniekot bez kailcirtēm, tāpat kā aizsargājamās dabas teritorijās.”

  1. Ar ierobežojumiem rēķinājušies
  2. Piliens saimniecību budžetā
  3. Kam zaudējumi, kam ieguvumi
  4. Kompensāciju jeb ikgadējā atbalsta maksājuma apmēri
  5. Kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās

Pievienot komentāru

Tomātaudzētāji "Mežvidi" pārstrādās ogas un kaņepes (4)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi
Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+