Mobilā versija
+2.8°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
20. jūlijs, 2016
Drukāt

Saimnieki aizstāv zaļo līniju, bet iesaka pārskatīt prasības

3. Kam zaudējumi, kam ieguvumi

3no5
Latvijas Dabas fonda pārstāvis un meža ekoloģijas eksperts Viesturs Lārmanis piedalās Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotajā skaidrojošajā izbraukumā medijiem Stalbē, ceļa malā pie akmeņkaļa darbnīcas, kurā informē par plānotajiem kontrolētās dedzināšanas pasākumiem Gaujas nacionālajā parkā.Latvijas Dabas fonda pārstāvis un meža ekoloģijas eksperts Viesturs Lārmanis piedalās Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotajā skaidrojošajā izbraukumā medijiem Stalbē, ceļa malā pie akmeņkaļa darbnīcas, kurā informē par plānotajiem kontrolētās dedzināšanas pasākumiem Gaujas nacionālajā parkā.
UZZIŅA

* Aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja atrodas Latvijas ziemeļaustrumu daļā, Ziemeļvidzemē un ietver Gaujas vidusteci ~140 km garā posmā un tās ieleju no Gulbenes un Alūksnes rajona robežas līdz Valmierai. Tā kopplatība ir 21 749 ha.
* Dabas aizsardzības plāns Ziemeļgaujai tika izstrādāts Eiropas Savienības (ES) LIFE programmas "LIFE – Daba" apakšprogrammas finansētā projekta "Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana" ietvaros, kuru īstenoja Latvijas Dabas fonds sadarbībā ar VAS "Latvijas valsts meži", kooperatīvo sabiedrību "Zaubes kooperatīvs", SO "Vides projekti", Vidzemes Attīstības aģentūru, Gaujienas un Virešu pagastu pārvaldēm.

Latvijas Dabas fonda pārstāvis un meža ekoloģijas eksperts Viesturs Lārmanis piedalās Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotajā skaidrojošajā izbraukumā medijiem Stalbē, ceļa malā pie akmeņkaļa darbnīcas, kurā informē par plānotajiem kontrolētās dedzināšanas pasākumiem Gaujas nacionālajā parkā.

“Dažādās Latvijas vietās esmu apmeklējis daudzas zemnieku saimniecības, kurās zemei daļēji vai pilnīgi noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi,” stāsta Latvijas Dabas fonda eksperts Viesturs Lārmanis, “daudzviet tie ievērojami samazina iespējamos ieņēmumus. Bet nevar teikt, ka šie ierobežojumi visur rada tikai zaudējumus. Jāņem vērā, ka šajās saimniecībās zemes auglība, iespējas to izmantot ražošanā un citi apstākļi ļoti atšķiras. Ir vietas, kurās, ja šo ierobežojumu nebūtu, īpašnieks, iespējams, varētu nopelnīt vairāk nekā pašlaik saņem atlīdzību veidā. Un ir tādas, kur zeme ir liesa un kur šī atlīdzība īpašniekam ir papildu ienākums, kuru citos apstākļos viņš nesaņemtu.”

Viņaprāt, liela nozīme ir arī īpašuma platībai. Dažu vai pārdesmit hektāru īpašniekam kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem nav pietiekama izdzīvošanai un aprobežojumi un birokrātija liekas lielāki nekā iegūtais labums. Savukārt lielāku platību īpašniekam kompensāciju apmēri dažkārt var būt pat nozīmīgākais ieņēmumu avots.

Tāpat liela nozīme ir tam, kādu koku sugu un vecuma mežaudzes pieder īpašniekam. Ja mežā aug mazvērtīga koksne, piemēram, upes malas vītolu audze, tad, kompensācija var būt pat izdevīgāka nekā mežsaimnieciskā darbība. Savukārt attiecībā pret ciršanas vecuma mežiem, kur ir liela, komerciāli izmantojama koksnes krāja, ko parastā mežā varētu nocirst kailcirtē, kompensācija var šķist nesamērīgi zema.

Viesturs Lārmanis atklāj, ka saimnieciskās darbības ierobežojumi noteikti arī viņa vecāku apsaimniekotajās zemēs, kas atrodas aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja. Tur aizliegts uzart vai apbūvēt pļavas, atļauts vien tās appļaut un ganīt lopus. Tā kā šīs pļavas pārsvarā ir vai nu pārmitras, vai pārāk sausas un mazauglīgas, kā arī applūst pavasara palos, intensīva lauksaimniecība tajās nav iespējama. Līdzīgi ap­stākļi ir arī citiem Ziemeļgaujas ielejas zemju īpašniekiem, kuriem kopā pieder ap 3000 hektāru pļavu. Šajā apvidū kopumā dabas aizsardzība droši vien ir vairāk devusi nekā atņēmusi,” lēš Viesturs, “to pierāda salīdzinājums starp Ziemeļgaujas pļavu stāvokli 2002. gadā, kad ap 80% no tām bija pamestas un sākušas aizaugt, un tagad, kad gandrīz visas ir apsaimniekotas. Tas bija iespējams, pateicoties ES LIFE fonda projektam un vēlāk arī Dabas aizsardzības pārvaldei, kas finansēja pļavu atbrīvošanu no krūmiem, un ikgadējam Lauku attīstības programmas atbalsta maksājumam “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos”. Pilnīgi iespējams, ka tieši dabas aizsardzības sniegtais atbalsts bija izšķirošais, lai šajā apvidū noturētu iedzīvotājus, kas citādi sen to būtu pametuši.”

  1. Ar ierobežojumiem rēķinājušies
  2. Piliens saimniecību budžetā
  3. Kam zaudējumi, kam ieguvumi
  4. Kompensāciju jeb ikgadējā atbalsta maksājuma apmēri
  5. Kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās

Pievienot komentāru

Pasaulē
Draugiem Facebook Twitter Google+