Latvijā
Vēsture

Iedomājās, ka ar savu godīgumu būs vajadzīgs Latvijai. Alberta Kaula privātā un politiskā traģēdija 0


90. gados Kauls atgriezās politikā un kļuva par zemkopības ministru, bet šajā postenī nostrādāja tikai nepilnu pusgadu.
90. gados Kauls atgriezās politikā un kļuva par zemkopības ministru, bet šajā postenī nostrādāja tikai nepilnu pusgadu.
Foto: Aldis Jermaks, Guntars Bajārs, Atis Ieviņš, no “Latvijas Mediju” arhīva, no grāmatas “Alberts Kauls triumfā un traģismā”

15. oktobrī aprit 80 gadu, kopš dzimis lauksaimnieks Alberts Kauls, kurš prasmīgi izmantoja padomju sistēmas īpatnības, lai “Ādaži” kļūtu par paraugu ne tikai Latvijas, bet arī visas PSRS kolhoziem. Par to viņš tika atalgots ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieka posteni, bet nespēja pielāgoties pārmaiņām, un Kaula politiskā karjera neatkarīgā Latvijā izvērtās neveiksmīgi.

Reiz, kad Kauls jau bija stājies pie Ādažu kolhoza stūres, pie viņa atbraucis leģendārais kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, pabrīnījies par Kaula saimniekošanas vērienu un teicis: “Albert, viens no diviem: vai nu tu kļūsi slavens, vai arī sēdēsi cietumā!” Piepildījās pirmais no scenārijiem, bet nebija tālu arī otrais: galu galā Alfrēds Rubiks, ar kuru kopā 90. gadu mijā Kauls darbojās Vislatvijas glābšanas komitejā, vēlāk bija spiests izbaudīt Latvijas cietumu ērtības. Tiesa gan, Kauls, atšķirībā no Rubika, rūgti nožēloja savus grēkus un uzsvēra, ka vienmēr bijis Latvijas patriots.

Bāreņa smagā nasta

Laba saimnieka paraugs Kaulam bija nevis kāds no komunistiem, bet gan pirmās brīvvalsts vadītājs Kārlis Ulmanis. Alberts pats bija dzimis ulmaņlaikā, 1938. gadā, tomēr viņa bērnība un jaunība aizritēja jau padomju laikā, kas ietekmēja arī Kaula uzskatu veidošanos. Kaula dzimta ir no Skrundas puses; viņa tēvs Ernests bija mūrnieks, kurš 1940. gadā atbalstīja padomju varas ieviešanu un kļuva par Skrundas laukstrādnieku arodbiedrības priekšsēdētāju. Vēlāk, kad Latvijā iebruka nacistiskās Vācijas karaspēks, Kaula tēvs darbojās sarkano partizānu vienībā, bet 1944. gada martā tika nogalināts apšaudē.

Drīz vien Alberts zaudēja arī māti, kas saslimusi un ievietota Skrundas slimnīcā. “Ļoti labi atminos, kā drīz pēc jaungada kopā ar vecmāmiņu aizgājām uz hospitāli apciemot māti. Otrā dienā māti pārveda mājās, ienesa istabā un nolika uz grīdas. Jau mirušu. Tā bija pirmā tikšanās ar nāvi. Un manī iemetās izmisums. Kā zibens spēriens galvā ietriecās apjēga, ka nu mēs ar mazo brāļuku šajā briesmu pasaulē esam atstāti vieni. Bez mātes siltuma, aizsardzības un glāsta. Kāpēc tāda nežēlība? Es nolīdu otrā istabā un raudāju, raudāju līdz nespēkam…” savā grāmatā “Labrīt, mana rūgtenā diena!” atcerējās Kauls. Vectēvs nav varējis atrast dēļus, lai uztaisītu zārku, tādēļ Alberta māte apbedīta drēbju skapī, kas pārzāģēts uz pusēm. Albertu un jaunāko brāli Ilmāru palīdzēja izaudzināt mātes māsa Marija, kuru ģimenē dēvēja par Elzastanti. Arī viņa bija smagi cietusi nacistu okupācijas laikā, ieslodzīta Liepājas cietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē, kara beigās aizvesta uz Vācijas nāves nometnēm, tomēr izdzīvoja.

Mācēja rēķināt

Alberts bērnībā apguvis visus lauku darbus un savu nākotni nolēmis saistīt ar lauksaimniecību. Arodizglītību ieguvis Jelgavas mehanizācijas skolā. Padomju vara ievēroja apķērīgo censoni, kurš strauji soļoja augšup pa karjeras kāpnēm. Viņš vadīja kolhozu “Ļeņina ceļš”, bet 70. gadu sākumā Viļņā pabeidza Augstāko partijas skolu, kas tolaik bija kompartijas kadru kalve, bet mūsdienu terminoloģijā būtu kaut kas līdzīgs biznesa vadības augstskolai.

Iegūtās zināšanas Kauls lika lietā Rīgas rajona kolhozā “Ezerciems”, kur attīstīja ne tikai zemkopību un lopkopību, bet arī dažādas ražošanas nozares. Kauls stāstīja, ka tas noticis ne tikai ekonomisku, bet arī demogrāfisku iemeslu dēļ. “Daudzi puiši atgriezās no dienesta armijā, bet jau pēc dažiem mēnešiem nāca un prasīja, lai atbrīvo no darba. Kad apvaicājos, kas šiem iedzēlis, atbildēja: “Laiks sievu ņemt, priekšniek, bet te gandrīz visas jau aizņemtas…” Tad sapratām, ka ar steigu jāorganizē palīgražošana. Sākumā kaut vai dārzeņu pārstrāde. Mācījāmies konservēt gurķus, sākām noņemties ar tulpēm, kas tolaik nāca modē. Izveidojām arī nelielu keramikas ražotni. Uzaicinājām darbā jaunas meitenes. Un tā sakuplojām gan morāli, gan materiāli.”

1974. gada vasarā Kaulam piedāvāja kļūt par kolhoza “Ādaži” priekšsēdētāju, jo iepriekšējais priekšnieks Josifs Kukielis slimības dēļ vairs nevarēja turpināt darbu. Kauls turpināja iesākto, jo saprata, ka ar lauksaimniecības produktu pārstrādi un tirdzniecību var nopelnīt daudz vairāk nekā ar audzēšanu. Tā nu “Ādaži” ražoja kartupeļu salmiņus, cepa maizi, audzēja kažokzvērus un pat darināja vīnu, ko gan nācās izbeigt Gorbačova “sausā likuma” laikā. “Ādaži” jau tolaik bija vistuvāk kapitālisma saimniekošanas metodēm un pēc Gorbačova reformām 1986. gadā oficiāli kļuva par agrofirmu. Drīz vien Kauls varēja lepoties ar “Ādažu” sasniegumiem: “1986. gadā mēs no govs izslaucām vidēji 5080 kilogramus (vidēji republikas kolhozos 3568 kg), iekūlām 50,1 centneru graudu no hektāra (vidēji republikā 26 cnt), kartupeļu raža bija 217 centneri (vidēji republikā 180 cnt).” Šķiet iespaidīgi, bet jāņem vērā, ka “Ādaži” varēja izcelties uz kopumā vājo padomju kolhozu fona. Piemēram, 80. gados vidējais izslaukums Latvijā bija ap 3000 kg no vienas govs gadā, bet mūsdienu Latvijā tas ir ap 6500 kg gadā.

Sociālisma vitrīna

Kaula vadītā saimniecība padomju varai bija izdevīga kā paraugkolhozs tuvu Rīgai, kur aizvest viesus gan no citām PSRS republikām, gan no ārvalstīm. “”Ādaži”bija sociālistiskās saimniekošanas priekšrocību vizītkarte, un “Ādažu” apmeklējums ļāva nerunāt par simtiem nīkuļojošo, nabadzīgo kolhozu likteni. “Ādažu” fenomens bija ne tikai saimnieciskie panākumi vien. Daudz vairāk tas tika izmantots kā ideoloģiskais ierocis cīņā pret satrunējušo kapitālismu,” vēlāk rakstīja žurnālists Andrejs Cīrulis.

Nemitīgā viesu plūsma sagādāja Kaulam arī dažādas raizes. “Visskumjākais ir tas, ka blakus patiesai interesei šurp gāžas arī tādas grupiņas, kuras vispirms divas dienas ķemmē Rīgas un apkaimes veikalus, bet trešajā atbrauc tikai apzīmogot komandējumu, pieklājības dēļ izauļojot cauri arī kādiem pāris objektiem. Teikšu pavisam nopietni: tur reizēm ir slimam jāpaliek. Sevišķi tolaik, kad tika piekodināts neaizmirst beigās uzcienāt viesus ar vīnu. Nācās izmanīties turēt sev tumšu viltus glāzi,” savā grāmatā atzina Kauls.

Pēc žurnālista Aivara Berķa domām, Kauls lieliski prata izmantot padomju blata sistēmas iespējas, jo pietika aizbraukt uz Maskavu ar balzama pudeli, “Dzintara” smaržām vai citām dāvanām, lai daudzas lietas nokārtotu sev vēlamā veidā. “Ādaži” ieguva ārējās tirdzniecības tiesības, kas ļāva sadarboties ar Rietumu firmām un pelnīt ne tikai padomju rubļus, bet arī cieto valūtu. Ar to nodarbojās bijušais LU prorektors Grigorijs Lučanskis, kurš 80. gadu sākumā bija tiesāts par sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, bet Kaula paspārnē izmantoja savus sakarus un kļuva par veiklu uzņēmēju.

Gorbačova mīlulis

“Pazīšanās, blats, māksla apiet, piekļūt, iespraukties, kādam kaut ko nocelt no degungala – 80. gados tā bija dzīves realitāte. Šo mākslu Kauls bija labi apguvis un veiksmīgi pielietoja – līdzīgi visiem citiem, kas tolaik vadīja lielās saimniecības. Tieši šai mākslai, kā arī savam darbīgumam un gribasspēkam pateicoties, Kauls radīja spēcīgo Ādažu agrofirmu un nodrošināja labus dzīves apstākļus daudziem simtiem ģimeņu,” grāmatā “Alberts Kauls triumfā un traģismā” raksta viņa ilggadējā sekretāre Liāna Lunte.

Kauls ļoti rūpējās par saviem cilvēkiem, attīstīja Ādažu infrastruktūru, uzcēla modernu skolu un bērnudārzu. 1987. gada februārī visus šos brīnumus klātienē apskatīja PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kas bija tik ļoti iespaidots, ka vēlāk uzaicināja Kaulu kļūt par viņa padomnieku lauksaimniecības lietās. Nevarētu teikt, ka Kauls bija dedzīgs padomju sistēmas atbalstītājs, jo 80. gadu nogalē viņš iesaistījās arī Latvijas Tautas frontes darbā. Taču viņam bija lielas domstarpības ar LTF lauksaimniecības politikas veidotāju Jāni Kinnu, kurš rosināja doties pa decentralizācijas un individuālo saimniecību atjaunošanas ceļu, bet Kauls gribēja saglabāt lielsaimniecības. “Ekonomiskās situācijas atjaunošana, kāda eksistēja republikā līdz 1940. gadam, nav iespējama. Mēs nedrīkstam pieļaut Latvijas pārvēršanu par 30. gadu muzeju,” Kauls tolaik stāstīja intervijā laikrakstam “Zeme”.

Kaulu suņiem!

Iespējams, Gorbačova padomnieka statuss, kas viņam nodrošināja lielu ietekmi, patraucēja Kaulam laikus saprast, ka pārmaiņas ir neizbēgamas un Latvijai pienācis brīdis norobežoties no Maskavas varas. “Diezin vai Latvijā toreiz bija vēl otrs cilvēks, kurš tik īsā laikā būtu tik augstu kāpis. Sakari ar pašu impērijas caru Gorbačovu! Tā sajūta, ka tu esi visspēcīgs… Tad arī viņam radās maldīgā pārliecība, ka sistēma, kuras virsotnē viņš atrodas, nemūžam nevar jukt. Tolaik viņš nebija spējīgs novērtēt izmaiņas, kas veidojās Latvijas sabiedrībā. Un, tiklīdz viņš saistījās ar Glābšanas komiteju, sabiedrības acīs viņš bija pagalam,” atzina Kaula vietnieks Agris Everss.

1990. gada nogalē tika izveidota Vislatvijas glābšanas komiteja, kuras priekšgalā bija Alberts Kauls un Latvijas kompartijas līderis Alfrēds Rubiks. 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad izskanēja runas par tiešās PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijā, parādījās versija, ka Gorbačovs tieši Kaulam, nevis Rubikam varētu uzticēt Latvijas vietvalža pienākumus. Kauls gan tajās dienās nemaz nebija Rīgā, viņš bija devies uz Vīni, lai apciemotu Lučanski. Kaula līdzgaitnieki uzskata, ka Glābšanas komitejas darbā viņš iesaistījies vislabāko nodomu vadīts, lai novērstu asinsizliešanu Latvijā. Taču neatkarības atbalstītāju acīs viņš jau bija ierakstīts ienaidnieka nometnē, un barikāžu laikā tās rotāja uzraksts “Kaulu suņiem!”.

Satriekts par dēlu nāvi

Vēl viens trieciens Kaulam bija atstumšana no “Ādažu” vadības, jo 90. gadu sākumā agrofirmu pārveidoja par akciju sabiedrību, bet pilnsapulcē Kauls zaudēja ādažnieku uzticību un netika ievēlēts jaunās struktūras vadībā. “Kad kolhoznieki diezgan pazemojošā veidā izteica Kaulam neuzticību, man kļuva ļoti smagi ap sirdi. Acu priekšā nostājās vīzija, kā šakāļu bars rosās ap kritušu un spēkus zaudējušu karali lauvu,” atcerējās viņa sekretāre Liāna Lunte.

Nav noslēpums, ka Ādažos daudziem bija zobs uz Kaulu, kuram bija raksturīgs autoritārs vadības stils. Viņa vietnieks, vēlākais ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš savās atmiņās atklāja neglaimojošu Kaula kā līdera portretu: “Kaula bļaušana varēja sākties visnegaidītākajā situācijā, apvainojumi varēja nobirt pār tavu galvu pat tad, ja iepriekšējās dienas rīkojums bija rūpīgi izpildīts. Savā kolhozā viņš bija varonis un neslēpa, ka uzskata sevi par gudrāko. Un, nedod Dievs, ja kāds izteica domu, ka varētu kaut ko izdarīt arī bez viņa. Kas cilvēkus noturēja Ādažos? Tikai lielā nauda. Jo priekšnieka uzvedība bija visai pazemojoša. Viņam patika līdēji, glaimotāji un ziņu pienesēji.”

Raitis Apalups, kurš vēlāk kopā ar Kaulu piedalījās Vienības partijas veidošanā, nenoliedz, ka Kauls bija iedomīgs un īpaši nerēķinājās ar citu viedokli. “Taču viņš bija īsts saimnieks gan Ādažos, gan vēlāk pats savā saimniecībā.” Kauls kopā ar dēliem pēc aiziešanas no Ādažiem sāka saimniekot Līgatnes pusē, izveidoja savu saimniecību, kurai deva vārdu “Kurši”, tādējādi godinot savu dzimto Kurzemi. Kaulam ar sievu Āriju bija trīs dēli: Alberts juniors, Armands un Ernests. Diemžēl ģimenei nācās pārciest lielu nelaimi, jo neilgā laikā Kauls zaudēja divus dēlus: vispirms 1993. gada novembrī pēc neveiksmīgas kuņģa čūlas operācijas nomira vecākais dēls Alberts, bet pēc pāris mēnešiem, 1994. gada februārī autokatastrofā gāja bojā vidējais dēls Armands, kuram priekšā uz ceļa izgriezās kravas automašīna. Kauls nespēja samierināties ar dēlu nāvi un uzskatīja, ka abi dēli ir noslepkavoti mafijas uzdevumā.

Stendzenieka projekts

Šādā emocionāli nestabilā stāvoklī viņš tika uzrunāts, lai atkal iesaistītos politikā. Kauls kļuva par līderi Vienības partijai, kas ar labiem panākumiem startēja 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā, iegūstot astoņas deputātu vietas. Vienības partijas priekšvēlēšanu kampaņa toreiz bija odiozā uzņēmēja Armanda Stendzenieka finansēts projekts. Stendzenieks acīmredzot cerēja iedzīvoties uz privatizācijas rēķina, tādēļ nežēloja lielu naudu Kaula partijas atbalstīšanai. “Kauls bija ļoti godkārīgs, un ar to viņu arī paņēma. Ādažos viņš bija pieradis, ka pret viņu izturas ar lielu cieņu, bet 1991. gadā tas viss sabruka, jo viss bija jāsāk no nulles. Viņš bija nedaudz apjucis, turklāt atšķirībā no daudziem citiem kolhozu darboņiem Kauls no saviem “Ādažiem” pat neko nebija nozadzis. Viņš varēja tikai noskatīties, kā citi braukā ar piekabēm un izvazā kolhoza mantu,” stāsta Arnis Terzens, kurš tolaik kā konsultants bija iesaistīts Vienības partijas kampaņas veidošanā.

No šīs partijas Saeimā ievēlētais deputāts Gundars Valdmanis savās atmiņās apraksta, kā kopā ar citiem frakcijas deputātiem braukuši uz Tallinu, kur bija organizēta tikšanās ar Stendzenieku. “Stabilitāte prasa, lai likuma devēji un bagātnieki sadzīvo draudzīgi. Tas tiks nodrošināts ar papildu maksājumiem pareizi noskaņotiem deputātiem. Pat ja visiem 100 deputātiem jāizmaksā 500 latu mēnesī, tas būs tikai 600 000 gadā, bet no tautas vēl vairākus gadus varēs ņemt divus miljardus gadā,” Stendzenieka piedāvājumu atstāstīja Valdmanis.

Vienības partijas deputāti Viesturs Gredzens un Viktors Kalnbērzs izgāza Ziedoņa Čevera veidotās valdības apstiprināšanu, kam pietrūka pāris balsu. “Man nebija pieņemami, ka vācietis Zīgerists būs teju noteicējs Ministru kabinetā,” savu motivāciju vēlāk pamatoja bijušais kolhoza “Tērvete” vadītājs Gredzens. “Vienā sanāksmē Kauls paziņoja, ka visiem bez izņēmuma būs jābalso par šo valdības modeli. Es teicu: “Albert, katram jābalso pēc sirdsapziņas.” Alberts uzsita kulaku galdā, ka tintnīca notrīsēja. Visi apklusa. “Tu balsosi tā, kā tev liks!” Es teicu: “Albert, es balsošu, kā man liks sirdsapziņa, nevis tu!””

Izmests aiz borta

Visu šo peripetiju rezultātā par valdības vadītāju 1995. gada nogalē kļuva “bezpartejiskais” Andris Šķēle, bet Kaulam tika uzticēts zemkopības ministra amats. Viņa karjera šajā postenī gan ilga tikai nepilnu pusgadu, jo daudziem nebija pieņemama viņa sludinātā politika. Kauls bija skeptiski noskaņots pret kursu uz pievienošanos Eiropas Savienībai un naivi ticēja, ka Latvija varētu būt neitrāla valsts, līdzīgi kā Šveice. Aiz veca ieraduma viņš taisījās braukt uz Maskavu, lai kārtotu lietas, lai gan tobrīd Latvija un Krievija jau bija divas dažādas, ne pārāk draudzīgas valstis. Punktu visam pielika Kaula tikšanās ar Skrundas zemniekiem 1996. gada maijā, kad viņš paziņoja: “Šī valdība dara visu, lai jūs iznīcinātu!” Pēc pāris dienām premjers Šķēle pieprasīja Kaula demisiju. 1998. gada Saeimas vēlēšanās Vienības partija ieguva tikai 0,46% balsu, un Kauls zaudēja jelkādu ietekmi Latvijas politikā.

“Alberts bija iedomājies, ka ar savu godīgumu un attieksmi būs vajadzīgs Latvijai, tāpēc visvairāk pārdzīvoja, ka nebija vajadzīgs… Izmests aiz borta. Vēl viņam ļoti sāpēja tas, ka mēs faktiski dzīvojām uz nabadzības sliekšņa. Pensija viņam tikpat liela kā man – 140 latu…” atcerējās viņa dzīvesbiedre Ārija. Viņiem tikai nedaudz pietrūka, lai sagaidītu zelta kāzu jubileju; Alberts aizgāja mūžībā 2008. gada septembrī (Ārija nomira 2015. gadā).

Alberts Kauls ir apbedīts Zanderu kapos Līgatnē blakus saviem dēliem. “Ziniet, kas man palicis atmiņā no Alberta bēru dienas? Šis milzīgais sirmo galvu pūlis, jo visa mazā Zanderu kapsēta bija pilna ar tālaika lauksaimniecības spožākajiem vīriem. Un bezgaldaudzie paldies, kas tika teikti, visi nāca no sirds! Tur bija daudz cilvēku no dažādām jomām, kam Kauls savā laikā bija palīdzējis,” atceras kaimiņiene Velta Joste. “Tad man radās pārdomas: cik no šiem paldies viņš vēl pats tika dzirdējis pēdējos gados, un vismaz daži silti vārdi viņam tik ļoti bija vajadzīgi. Šo paldies viņam pietrūka, dzīvam esot.”

Galerijas nosaukums

Raksta veidošanā izmantotas grāmatas “Labrīt, mana rūgtenā diena!” un “Alberts Kauls triumfā un traģismā”.

LA.lv
SK
Skaties.lv
Latvijā
Pūce izklāsta, kas būs ļoti svarīgi turpmākajās partiju sarunās 5
3 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
Neatkarīgā izglītības biedrība atklātā vēstulē aicina IZM plašāk skaidrot izgītības reformas saturu
4 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Maksājuši 10 gadus. Viesturs un Dagnija cīnās par apdrošināšanas atlīdzību
4 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ekonomika
Rīgā pārguļ vairāk un ilgāk: centrā par viesnīcām pārtop daudzas vēsturiskās ēkas
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Izvirza kanditātus darbam Saeimas komisijās. Kādam amatam virza Kučinski?
36 minūtes
LE
LETA/LA.lv
Pasaulē
Leiboristi aicina Meju atsaukt saskaņoto “puscepto” Breksita vienošanos
11 minūtes
LE
LETA
Kultūra
Ar filmu “Saule brauca debesīs” radošā komanda vēlās mudināt cilvēkus domāt un just plašāk
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Novembra beigās Latviju sasniegs arktiskās gaisa masas
5 stundas