Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Esam saimnieki vai tikai īpašnieki? 9


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Pie gaišās un mājīgās Cesvaines autoostas apgāzta miskaste un viens no glītajiem apaļkoka soliem, zālienā izsvaidītas tukšas alus kārbas, pudeles un izsmēķi. Tādas ainas Latvijā nav retums, un es domāju, cik dīvaini sanāk – kaut gan iedzīvotāju skaits sarūk, pavasara sakopšanas talkās piedalās aizvien vairāk cilvēku, tomēr kretīnu mazāk nekļūst. Viņi ir visos laikos un tautās, mainās tikai proporcijas starp viņiem un tiem, kuri patiešām jūtas savas zemes saimnieki arī tad, kad atrodas teritorijā, kas nav ierakstīta viņu zemesgrāmatā. Pat vēl vairāk – aizbraukuši uz citu valsti, viņi neatļaujas atstāt aiz sevis mēslu kaudzes. Labie piemēri visus diemžēl neiedvesmo un nedisciplinē. Iespējams, pastāv kaut kas tāds, ko var dēvēt par saimnieka gēnu, bet gēnus pagaidām vēl nav iespējams dēstīt kā kāpostus.

Ar ko atšķiras saimnieks no īpašnieka? Saimnieks vienmēr redz bildi kopumā, īpašnieks tikai to daļu, kas viņu tajā brīdī interesē (parasti tā ir iespēja tikt pie ātrās naudas), pārējais tiek atstāts novārtā. Ne velti jau mūsu senči par dažu labu teica, ka tas ir nolaidis saimniecību uz grunti vai novedis līdz kliņķim. Īpašnieks pie katra nepatīkamāka darba īgst, saimnieks ņem un darbu izdara. Latvijas pilsētās un laukos joprojām ir daudz neapkoptu īpašumu. Tas rada nepatīkamas izjūtas un bojā arī valsts kopējo bildi. Pēc padomju impērijas sabrukuma visās neatkarību atguvušajās valstīs saimnieka apziņu nācās veidot gandrīz no jauna, un, kā jau labojot tik milzīgu pārrāvumu, šajā ziņā gludi neiet nekur.

Nesaimnieciskums ir ideāla barotne dažādām nelikumībām, un nav brīnums, ka no labiem mērķiem atvēlētajiem līdzekļiem milzīgas summas aiziet pa labi un pa kreisi. Tūļāšanās lēmumu pieņemšanā un to īstenošanā rada nesaimnieciskumu un haosu. Gadu desmitiem ilgā vilcināšanās ar pāreju uz mācībām tikai valsts valodā neuzlaboja starpnacionālās attiecības, gluži otrādi, nenoteikto situāciju putinisti nenogurstoši izmanto nacionālā naida kurināšanai. Vieniem valsts institūciju nespēja veikt savus pienākumus laikā ir īsta zelta bedre, citos tā modina ilgas pēc kādas vienas personas stingrās rokas, kas vēlāk vienmēr izrādās liela kļūda. Šādām ilgām nebūtu pamata, ja toni sabiedrībā uzdotu atbildīgi rīcības cilvēki. Mūsu individuālo un kopējo nākotni lielā mērā noteiks godīga atbilde uz jautājumu: “Kas es esmu savā valstī, uzņēmumā un viensētā, saimnieks vai tikai īpašnieks?”

LA.lv