Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. oktobris, 2012
Drukāt

Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskots dzimumu līdztiesības pseidozinātniskums

Foto - LETAFoto - LETA

Šā gada rudenī Labklājības ministrija saviem Latvijas bērniem sarūpēja dāvanu, ko var pielīdzināt ļaunās karalienes saindētam ābolam – ar Ziemeļu Ministru padomes 100% finansējumu 6430 latu apmērā izdotas bērnu grāmatas “Todien, kad Kārlis bija Karlīna” un „Todien, kad Rūta bija Rihards”.

 

Pa ābolam tiek arī bērnudārzu audzinātājām un vecākiem, jo Ziemeļu Ministru padomes projekts paredz arī atbilstīga metodiskā līdzekļa „Bērnudārzi, kuros vieta ir PepijPrinčiem un PirātPrincesēm” tulkošanu un izdošanu un pirmsskolas izglītības iestāžu personāla un vecāku izglītošanu.  

Ar šo rakstu vēlamies pievērst sabiedrības un īpaši pedagogu, vecāku, speciālistu un arī politiķu uzmanību tam, ka šo grāmatu izdošana Latvijā ar „gāzi grīdā” tiek īstenota tad, kad Ziemeļvalstīs, īpaši Norvēģijā sociālā dzimuma (dzimtes) un dzimumu līdztiesības teorija pēc vairāk kā 40 gadu agresīvas ekspansijas cieš smagu fiasko. To noklusē gan I.Viņķeles kundze, gan atbildīgie ministriju ierēdņi, par to klusē citādi tik aktīvie cilvēktiesību aizstāvji no providusveidīgām organizācijām. Vēl vairāk – šīs organizācijas un to atbalstītāji, tai skaitā valstī plaši zināmi psihologi, psihoterapeiti, pedagogi, demogrāfi un citi intelektuāļi līdz ar I.Viņkeles kundzi ķeras pie klajas demagoģijas, izmantojot smagās artilērijas lādiņus – „padomju un viduslaiku kombinācija”, ”totalitāra pieeja”, „kristīgi ortodoksāls dzīves modelis” u.tml. (sk. izplatīto petīciju „19.gs izpratne par dzimumu lomām kaitē bērniem un kavē Latvijas attīstību”). Taču savā ziņā šī diskusija starp grāmatu – patiesībā ideoloģijas aizstāvjiem un noliedzējiem nāk sabiedrībai ļoti par labu – tā liek sabiedrībai iesaistīties, un arī apjaust, cik ārkārtīgi kritiskā stāvoklī ir valsts politiskā, profesionālā, intelektuālā un sociālā dzīve, cik iegrožota un ierobežota ir demokrātija un vārda un domas brīvība Latvijā un Eiropas Savienībā.    

Publiska dzimumu līdztiesības teorijas atmaskošana Norvēģijā

Dzimumu līdztiesības teorijas pamatā ir pieņēmums, ka cilvēka dzimumidentitātē noteicošais ir nevis bioloģiskais dzimums („sex”), bet gan „piederības sajūtas vienam vai otram vai abiem dzimumiem, kas nav atkarīga no indivīda bioloģiskā dzimuma”. Faktiski tas nozīmē, ka cilvēks dzīves laikā, pastāvot noteiktai audzināšanai, izglītībai, sociālajiem un kultūras apstākļiem var iegūt jebkuru dzimumu vai pat abus.        

2011.gada 31.decembrī tika slēgts Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūts (Nordik Gender Institute, iepriekš zināms ar nosaukumu – Nordic Institute for Women’s Studies and Gender Research), kuru 1995.gadā nodibināja Ziemeļu Ministru padome. Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūts atradās Norvēģijā, Oslo (bija piesaistīts Oslo Universitātei), un tajā līdzdarbojās Norvēģija, Dānija, Islande, Zviedrija, Somija, kā arī Farēru un Ālandu salu un Grenlandes autonomie apgabali. Savu darbību ar Ziemeļu Ministru padomes starpniecību tas izvērsa ne tikai pašās Ziemeļvalstīs, bet jo īpaši tieši Baltijas valstīs – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī Krievijas Ziemeļrietumu apgabalos. Un, kā redzams, savu darbību Baltijā turpina pat pēc savas oficiālās nāves.  

Ziemeļu Ministru padome bija spiesta institūtu slēgt pēc tam, kad Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā tika demonstrēts septiņu dokumentālo filmu cikls „Smadzeņu skalošana”, kas atmaskoja šī institūta pseidozinātnisko darbību. Dokumentālā cikla „Smadzeņu skalošana” autors ir sociologs un ievērojams Norvēģijas komiķis Haralds Aja (Harald Eia). Septiņas viņa uzņemtās filmas atklāja patiesību ne tikai dzimumlīdztiesības aspektā, bet arī par homoseksuālismu, etnisko un rasu diskrimināciju u.c. ideoloģiskajiem jājamzirdziņiem.

Cikla demonstrēšana izraisīja pamatīgas dusmas Norvēģijas sabiedrībā, atklājoties patiesībai, ka par viņu, nodokļu maksātāju naudu, dāsni tiek finansēta nevis zinātne, bet ideoloģija. Pakļaujoties sabiedriskajam spiedienam sevi diskreditējošais institūts tika slēgts, un valsts finansējums dzimumu līdztiesības/dzimtes pētījumiem un projektiem pārtraukts.Institūta darbību ar ~ 60 miljonu eiro dotāciju katru gadu atbalstīja Ziemeļu Ministru padome. Tā pati Padome, kura devīgi finansēja nu jau bēdīgi slaveno bērnu grāmatu „Todien, kad Kārlis bija Karlīna” un „Todien, kad Rūta bija Rihards” izdošanu Latvijā un Lietuvā (Lietuvā aso diskusiju dēļ grāmatas līdz drukāšanai gan vēl nav nonākušas).

Būtu ļoti vēlams, lai Latvijas sabiedriskā televīzija uzņemtos iniciatīvu un parādītu šīs filmas arī Latvijas auditorijai. Intervijā Die Frankfurter Allgemeine Zeitung (FAZ) 2012.gada septembrī Haralds Aja saka, ka šobrīd tiek plānots ciklu demonstrēt Zviedrijā, lai runātu par tur aktuālajām imigrantu problēmām. ”Paši politiķi baidās par šīm problēmām runāt, jo baidās, ka varētu tik pieskaitīti galēji labējiem vai rasistiem. Ir slikti, ka baidāmies runāt par patiesām problēmām,” – saka filmu autors.  2010.gadā Haralds Aja par filmu saņēma Norvēģija prestižo Fritt Ord Foundation Goda balvu par ieguldījumu vārda un preses brīvības ievērošanā, izraisot pēdējo laiku asākās diskusijas par zinātnes un ideoloģijas attiecībām.     

Haralds Aja meta izaicinājumu „sociālo dzimumu paradoksam” un, izmantojot savu komiķa talantu, naivā formā Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūta „pētniekiem” uzdeva it kā vienkāršus jautājumus par seksuālo orientāciju, dzimumu sociālajām lomām, vardarbību, rasi un izglītību. Pēc tam ar safilmēto materiālu un iegūtajām atbildēm devās uz pasaulē atzītām universitātēm galvenokārt ASV un Lielbritānijā, lai šo augstskolu zinātniekiem lūgtu komentēt Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūta speciālistu sniegtās atbildes.   

Filmā redzams, kā pasaulē atzītiem profesoriem Norvēģijas „kolēģu” teorijas liek pavīpsnāt par to „zinātniskumu”, jo ir pretrunā ģenētikas zinātnes pašām pamatpatiesībām.

Dzimumu līdztiesības paradokss

Tā vienā no filmām „Dzimumu līdztiesības paradokss” H.Aja  nolēma noskaidrot, kādēļ vīrieši un sievietes izvēlas atšķirīgas profesijas, ja, kā apgalvo dzimumu līdztiesības teorija, pēc savas dabas tie ir vienādi. Šim viedoklim pieslējusies arī Latvijas Labklājības ministrija, un tās mājas lapā sniegtajā skaidrojošajā vārdnīcā lasāms: ”Neraugoties uz bioloģiskajām atšķirībām visos līmeņos, līdzību sievietes un vīrieša ķermenī ir daudz vairāk nekā atšķirību.”

Ziemeļvalstis pasaules mērogā ir līderes dzimumu līdztiesības jomā. Norvēģija starp 154 valstīm, kurās 2012.gadā tika noteiks dzimumu līdztiesības indekss (Gender Equity Index 2012) bija pirmajā vietā. Sievietes šajā valstī dominē politikā: ir ministres, partiju vadītājas u.tml. Tiek apgalvots, ka dzimumu līdztiesības jomā panākts tik daudz, ka sievietes labprāt izvēlas tehniskās profesijas. Savukārt H.Aja pamanīja, ka oficiālā statistika rāda citu ainu. 90% kalpotāju Norvēģijā ir sievietes, bet 90% inženieru – vīrieši. Kur gan palikusi dzimumu līdztiesība?

Norvēģijas dzimtes pētnieks profesors Jorgens Lorensens (Jorgen Lorentzen) minētajā filmā šo dzimumu līdztiesības paradoksu skaidro šādi: vīriešu un sieviešu izvēli nosaka sociālie faktori un stereotipi. Viņaprāt sievietes un vīrieši ir vienādi, nepastāv nekādu atšķirību viņu smadzenēs. Atšķiras tikai dzimumorgāni. Citiem vārdiem sakot – mēs visi esam no Venēras. Turklāt J.Lorensens vēl apgalvo, ka „jo mūsdienīgāka ir valsts, jo dzimumu līdztiesība ir lielāka.”

Ar šiem „zinātnieka” spriedumiem filmā tika iepazīstināti ASV un Lielbritānijas profesori. Kolumbijas universitātes psihiatrijas doktors Ričards Lipa (Richard Lippa), atspēkoja dzimumu vienlīdzības jeb „genderistu” teoriju, iepazīstinādams ar pētījumu rezultātiem, kas iegūti, aptaujājot 200 000 cilvēku 53 pasaules valstīs. R.Lipa secināja, ka vīriešiem tiešām ir nosliece uz tehnikām profesijām, savukārt sievietes izjūt aicinājumu darboties sociālajā jomā, darbā ar cilvēkiem.

„Rezultāti bija vienādi visās 53 valstīs. Gan Indijā un Pakistānā, gan tajā pašā Norvēģijā,” – apgalvo R.Lipa, un tas ir spēcīgs pamatojums tam, lai secinātu, ka vīriešu un sieviešu domāšanas veids un psiholoģiskās īpatnības ir atšķirīgas kopš dzimšanas. Tādēļ arī viņu izvēles un tieksmes ir atšķirīgas.

Savukārt Kembridžas universitātes profesors Saimons Barons Koens (Simon Baron Cohen) iepazīstināja ar veiktajiem pētījumiem, kuri pierāda, ka dzimumu atšķirība ir bioloģiski nosacīta (atšķiras ne tika dzimumorgāni, bet arī, piemēram, katram dzimumam ir raksturīgs noteikts smadzeņu tips u.c.). Pētīdams jaundzimušos, viņš novēroja, ka zēnu un meiteņu tieksmes ir atšķirīgas jau kopš pašām pirmajām dzimšanas dienām. Zēnus vairāk saista tehniskas lietas, bet meitenes – cilvēku sejas.    

Norvēģu psihiatrs Trond Haaken Diseth to pašu novēroja, veikdams eksperimentus ar vienu vai pāris gadus veciem bērniem. No mantu kastes veselas meitenītes izvēlējās lelles, bet zēni – mašīnītes. Savukārt bērni, kuriem bija dzimumorgānu anomālijas, izvēlējās neitrālas rotaļlietas (piemēram, klucīšus).

Pēc tam Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūta „zinātnieki” tika iepazīstināti ar ASV un Lielbritānijas zinātnieku pretargumentiem. J.Lorensens pauda viedokli, ka ievērojamo pasaules zinātnieku pētījumi ir „vāji”, tomēr, kad viņam tika vaicāts, vai viņam ir  pierādījumi, kas pamatotu viņa teorijas, viņam pietrūka vārdu. „Mana hipotēzes saka, ka vīrieša un sievietes būtībā nekādu atšķirību nav. Taču zinātne to vēl nav pierādījusi,” – viņš atzina.    

Pēc atmaskojošā dokumentālo filmu cikla „Smadzeņu skalošana” demonstrēšanas Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā, institūta zinātnieki piedzīvoja nepārprotamu fiasko. Sajūtot sabiedrības spiedienu, Ziemeļu Ministru padomei nācās institūtu slēgt, kā arī  valsts finansējumu dzimtes pētījumiem un projektiem tika pārtraukts.

Turklāt Norvēģijā ir sākušās atklātas diskusijas par to, ka „dzimumu līdztiesības” teorija ir peļņu nesoša ideoloģija, bet dzimumu un rasu nevienlīdzība, tāpat kā homoseksuālu diskriminācija – uzpūsts burbulis.     

Ārpus filmas konteksta ir vietā atgādināt 2012.gada janvārī Turīnas un Mančeteras universitāšu zinātnieku Marco Del Giudice, Tom Booth, Paul Irwing zinātnes interneta žurnālā PLOS/one publiskotos pētījuma rezultātus, kas norāda uz daudz lielākām un būtiskām atšķirībām sieviešu un vīriešu psiholoģijā, un aicina zinātniekus atmest līdz šim plaši propagandēto ideju par minimālām atšķirībām sieviešu un vīrieši personībās, jo tā ir balstīta neadekvātā metodikā. Zinātnieki aicina pētniekus veikt zinātnisko pētniecību par dzimumu psiholoģiskajām atšķirībām un to bioloģiskajiem un kultūras cēloņiem uz skaidriem un objektīviem pamatiem.

Lietuvas kritiskās inteliģences un sabiedrības nelojalitāte uztieptajai dzimumu līdztiesības ideoloģijai  

Pirmsskolas izglītības iestādēm izdoto materiālu anotācijā ir rakstīts, ka grāmatas un metodiskais materiāls ir „nedalāmi”, un to „gala mērķis ir sapludināt tradicionālās, strikti novilktās dzimumu sociālo lomu robežas, lai bērniem atvērtu plašākus apvāršņus sevis un pasaules izzināšanai, atklājot viņu patiesos talantus un sekmējot vispusīgāku attīstību.”    

Lūk, ko par to saka lietuviešu profesore un edukoloģijas (pirmsskolas un sākumskolas izglītības pedagoģijas) zinātņu doktore Birute Obeliene: ”Dzimumu atšķirības ir būtiski apzināties jau no mazotnes, jo atšķirības starp vīrieti un sievieti nav tikai anatomiskas. Dzimums nav tikai fiziska īpatnība. Sievietes un vīrieši domā un uztver lietas atšķirīgi, izprot sevi un pasauli atšķirīgi, izpauž sevi un rada atšķirīgi. Šādi mēs varam ieraudzīt mēness abas puses.

Šobrīd mums cenšas iegalvot, ka līdz ko novienādosim dzimumus, tā radīsies cieņa vienam pret otru. No tiesas neradīsies. Šāds apgalvojums ir pilnībā aplams. Ja gribam runāt par līdztiesību, tad patiesāk ir runāt par līdzvērtīgumu. Lai iedzīvinātu līdzvērtības principu, esam spiesti atzīt atšķirīgo. Atzīt, ka atšķirīga dzimuma personas ir atšķirīgas pēc būtības, bet tās ir vienlīdz vērtīgas. Un nākamais solis – mācīties, kā būt kopā, kādai būtu jābūt audzināšanai, kādi savstarpējās cieņas principi jāievēro, lai nerastos konflikti”.

Atbildot uz Lietuvas dienas laikraksta „Respublika” žurnālistes Rūtas Junkevičūtes jautājumu, vai teorija, kas apgalvo, ka dzimumidentitāte neiedzimst, bet ir iegūstama, ir zinātniski pamatota profesore B.Obeliene atbild: „No zinātniskā viedokļa tā absolūti nepamatota teorija. Tā apgalvojot, ir pateikta tikai puspatiesība. Feminisma klasiķe franču filozofe Simona de Bovuāra ir teikusi, ka par sievieti nepiedzimst, bet kļūst. Šo teikumu ļoti ātri aizguva feminisma teorētiķi, aizmirsdami patiesības citu pusi. Par sievieti tiešām kļūst, bet, lai par viņu taptu, ir jāpiedzimst par meiteni. Tāpat tas ir ar vīriešiem. Tas, ka meitenes ir meitenes un zēni ir zēni, ir jāsaprot no mazām dienām.”

Jau pieminētā lietuviešu profesore atbild arī uz citiem žurnālistes jautājumiem, kuru atbildes būt vērts zināt ministrei, (bez)atbildīgajiem ierēdņiem un petīciju parakstītājiem.

Jautāta, vai dzimumu līdztiesības pētījumi ir zinātne vai drīzāk propaganda, B.Obeliene atbild: „Tā drīzāk ir teorija. Visas teorija tiek mēģināts pārvērst par zinātni. Taču tad, kad  vienalga kuru teoriju  sāk censties uztiept ar varu, tas jau ož pēc totalitārisma…  Un tieši tas tagad tiek darīts, pat izmantojot bērnudārzus. Teorija ir pārvērsta ideoloģijā. Ir izdomāts vesels represīvais mehānisms. Cilvēki, kur iebilst, tiek saukti par homofobiem un citādiem fobiem. Cilvēki tiek baidīti un iebiedēti.”

Ne mazāk kritisks ir lietuviešu psihoterapeits, medicīnas zinātņu doktors, Nacionālās vecāku un ģimenes asociācijas biedrs Gintauts Vaitoška, kurš par dāņu dzimumu līdztiesības projektu izsakās, ka projekta piedāvātais audzināšanas modelis tikai no sākuma liekas nevainīgs. Bet patiesībā tas ir balstīts „genderisma” ideoloģijā, kura apgalvo, ka dzimums neiedzimst, bet to var iegūt. „Programma tiek prezentēta kā dzimumu līdztiesības projekts. No sākuma izdzirdot dzimumu līdztiesības terminu, liekas, ka šeit tiek runāts par sieviešu un vīriešu vienlīdzīgām iespējām, cīņu pret diskrimināciju. Taču šī programma par dzimumu uzskata ne tikai sievieti vai vīrieti, bet arī homoseksuālismu, biseksuālismu, transseksuālismu utt.”, – saka G.Vaitoška, kuram ir bijusi izdevība iepazīties ar projekta materiāliem.

Latviski izdotajā „iedvesmojošajā metodiskajā līdzeklī darbam ar dzimumlomām un līdztiesību” „Bērnudārzi, kuros vieta ir PepijPrinčiem un PirātPrincesēm” pirmskolas pedagogiem paskaidrots: „Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos. Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām – meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.”

Šai kontekstā gribam pievērst uzmanību piebildei „ir bijusi izdevība iepazīties ar projekta materiāliem.” Bērnu grāmatu un metodiskā materiāla teksts līdz tā iespiešanai un izplatīšanai Lietuvā nav pieejams plašākai sabiedrībai – ar to atļauts iepazīties vien speciāli izveidotai ekspertu komisijai.     

Par spīti šim ierobežojumam, Lietuvas sabiedrība un tās inteliģence ir daudz kritiskāka pret šādiem projektiem, jo tas nav Ziemeļvalstu un Eiropas Savienības pirmais uzbrukums Lietuvas bērnudārziem, kā tas ir Latvijā, par ko Lietuvas prese raksta: „Kaimiņu bērnus jau pārveido par bezdzimuma būtnēm.” Un to raksta nevis maztirāžas ortodoksālo kristiešu izdevums kā to labpatiktos pozicionēt petīcijas parakstītajiem , bet gan lieltirāžas dienas laikraksts „Respublika” (tirāža 24 000-33 000 eks.).   

2009.gadā Lietuvā tika apturēta līdzīga projekta „Gendrloops” ievešana bērnudārzos. Toreiz Leonardo da Vinci programmas ietvaros tika izstrādāts metodiskais līdzeklis ar mērķi izskaidrot bērnudārza bērniem netradicionālu seksuālo orientāciju.

Bērniem bija sagatavota pasaka par diviem prinčiem, kuri viens otru mīl, apprecas un kļūst par laimīgu karaļpāri, tādējādi „veicinot izpratni par seksuālās dzīves dažādības nozīmi atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības dzīvē.”

Tagad, kā raksta Lietuvas mēdiji – projekts atgriežas slepus, ar citu vārdu „Dienā kad Rike bija Rrasmuss, bet Frederiks bija Frīda”.

Labklājības un Izglītības un zinātnes ministriju īstenotā ideoloģija   

Būtu nepieciešams apzināt finansējumu apmērus, kas Latvijā tiek novirzīti tā saucamās dzimumu līdztiesības ieviešanai, un sekot Norvēģijas valdības piemēram, pārtraukt šāda veida darbību, novirzot ietaupītos līdzekļus demogrāfijas problēmu risināšanai.

Summas neapšaubāmi būs lielas, piemēram, laikā no 2004.-2009.gadam Norvēģija vien  Eiropas ekonomiskās zonas dzimumu vienlīdzības un ģimenes politikas projektiem Čehijā, Igaunijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Maltā, Polijā, Slovākijā, Slovēnijā, Ungārijā un Portugālē, Spānijā, Grieķijā atvēlēja 1,134 miljardus eiro.

Turklāt Latvijā finansējumu apzināt nebūtu viegli. Tā, piemēram, Valsts izglītības satura aģentūra 2009.-2011.gadā īstenoja Eurialo projektu, par kuru aģentūras mājas lapā nav atrodama nekāda informācija. Projektu Eiropas Savienības Mūžizglītības programmas Leonardo da Vinci inovāciju pārneses programmas ietvarā kopīgi īstenoja Itālija, Beļģija, Spānija, Latvija un Portugāle. Tajā tika izstrādāti metodiskie līdzekļi rokasgrāmata un deviņi tematiskie izklāsti „Teorētiski un praktiski ieteikumi, lai mazinātu diskrimināciju seksuālās orientācijas un etniskās piederības dēļ.”1 Patiesībā projektā rezultātā radītie metodiskie līdzekļi atbalsta un tieši popularizē netradicionālo seksuālo orientāciju un  geju, lesbiešu, transseksuāļu un biseksuālu subkultūru (rokasgrāmatā sniegtas tendenciozas definīcijas un vairāk kā simts ieteicamo filmu un mūzikas saraksta par lesbiešu  un geju tēmām u.tml.). To apjautuši laikam arī projekta īstenotāji, un tādēļ savā 2011.gada pārskatā, maina gan projekta nosaukumu, gan mērķauditoriju – ne vārdā nepieminot homoseksuāli, biseksuāli un citādi orientētos jauniešus, kuri ir projekta mērķauditorija un darbam ar kuriem izstrādāti metodiskie līdzekļi. Metodiskā līdzekļa nosaukums pārskatā transformējas šādi „Dažāda veida diskriminācijas ierobežošana mācību iestādēs”.

Ir vairāk nekā traģiski, ka grāmatas un metodiskie līdzekļi, kas pauž valstij naidīgu ideoloģiju un grauj tās kā nacionālas valsts pamatus, pie mums tiek izplatīti pat tad, kad Eiropā un pašās Ziemeļvalstīs, īpaši Norvēģijā dzimumu līdztiesības/dzimtes teorija cieš sakāvi un atzīta par pseidozinātni, kas strikti pilda propagandas mašīnas funkcijas peļņu nesošas ideoloģijas uztiepšanai sabiedrībai.    

Ar šo rakstu mēs izsakām atbalstu tām nevalstiskajām organizācijām un visiem cilvēkiem, kuri līdz šim publiskajā telpā un ikdienā saviem līdzcilvēkiem pauduši pretestību Labklājības ministrijas īstenotajai ideoloģijai dzimumu politikas jomā, un  kuras zinātniskā nepamatotība līdz šim nav izrādījusies pietiekams arguments, lai ietekmētu ministres stingro apņemšanos turpināt iesākto.

Avoti:

1.„Teorētiski un praktiski ieteikumi, lai mazinātu diskrimināciju seksuālās orientācijas un etniskās piederības dēļ”; metodiskais līdzeklis pedagogiem un psiholoģiskās palīdzības speciālistiem „Atklāšanās un identitātes”. Materiāli pieejami vietnē  www.eurialo.eu sadaļā „Product”, kur latviešu valodā pieejami projektā izstrādātie metodiskie līdzekļi:      (http://www.eurialo.eu/public/documenti/CrossingDiversityhandbook_lt_ita162704201208145210.pdf); (http://www.eurialo.eu/public/documenti/CrossingDiversityMap_lt_ita162704201208145210.pdf)

2.Intervija ar ar Haraldu Aju vācu laikrakstā Die Frankfurer Allgemeine Zeitung (FAZ) „Das wurde hässlicher, als ich gedacht habe“  2012.gada 29.sept. (http://www.faz.net/aktuell/politik/ausland/harald-eia-gegen-den-gender-mainstream-das-wurde-haesslicher-als-ich-gedacht-habe-11899907.html;

2012.gada 29.sept Haraldu Ajas intervija vācu laikrakstam Die Frankfurer Allgemeine Zeitung (FAZ) lietuviešu valodā http://www.bernardinai.lt/straipsnis/2012-10-08-haraldas-eia-pries-genderizma-mano-kritika-demaskavo-daugiau-nei-pats-tikejausi/88985;

3.Marco Del Giudice, Tom Booth, Paul Irwing pētījuma prezentācija zinātnes interneta žurnālā PLOS/one 2012.gada 4.janvārī „The Distance Between Mars and Venus: Measuring Global Sex Differences in Personality” (http://www.plosone.org/article/info%3Adoi%2F10.1371%2Fjournal.pone.0029265);

4.Raksts „End of Gendrer” portālā agensev.de  (http://agensev.de/agens-meint/end-of-gender/)

5.Iedvesmojošs metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību „Bērnudārzi, kuros ir vieta Pepijprinčiem un Pirātprincesēm” un citi projekta materiāli  http://www.lm.gov.lv/text/2326;

6.Raksta Lietuvas etnokultūras portālā alkas.lt „Zeppelinus. Gender Loops sugrįžo. Kitu vardu ir paslapčia” (http://alkas.lt/2012/07/16/zeppelinus-genderloops-sugrizo-kitu-vardu-ir-paslapcia).

7.Raksts lielā mēra sagatavots, izmatojot Lietuvas medijos pieejamo informāciju:
http://www.lzinios.lt/Mokslas/Kai-Rike-buvo-Rasmusas-o-Frederikas-Frida;
http://www.respublika.lt/lt/naujienos/lietuva/kitos_lietuvos_zinios/ugdymas_su_iskrypimo_kvapu/,print.1#nuotraukos
http://www.respublika.lt/lt/naujienos/lietuva/kitos_lietuvos_zinios/demaskuotas_lyciu_lygybes_pseudomokslas/
u.c.

 

Ieva Bērziņa
Raimonds Bukbards

„Latviešu identitātes atbalsta biedrība”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+