Šaipus Ziedoņa laikam
 0

Ne jau tikai mūsu pašu pēdējā mirklī visa dzīve var nozibēt gar acīm. Uzzinot par Imanta Ziedoņa aiziešanu, atmiņā izgaismojās tā manas dzīves daļa, kas vienlaikus bija Ziedoņa laiks.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Lielie līdzgaitnieki vienmēr dzīvo arī mūsu vietā. Izdara mūsu vietā. Kamēr viņi vēl tepat. “Mans darbs ir dārzos, kuri aizaug ciet.” Mēs varam ieklausīties un mēģināt izstaigāt līdzi. Tikt līdzi. Un svinīgos brīžos svinīgi izdvest – ka bagātība. Bet skumjajos – ka zaudējums. Un vēlreiz viņš pats ir tas, kurš mūs notur kājās, uz ceļa. Es atšķiru grāmatu. Ir klusi un auksti. Bet tur ir viņa balss un viņa valoda: “Es nogatavojos, kad man stāv klāt. Vienu svētdienu mēnesī pie manis stāv Pulvertornis un manī aug lielgabali. Vienu svētdienu mēnesī pie manis stāv vārtu torņi un es ļauju bēgt cietumniekiem. Vienu svētdienu mēnesī pie manis stāv zvanu torņi. Aug mākoņi debesīs, dūc vējš zvanā, un es nevaru parunāt.”

Ziedonis visupirms ir valodas brīnums. Viņam valoda nav formula, konstrukcija. Valoda ir putns. Sākumpunkts visām brīvībām, kuras vien vārdos var izteikt un ierakstīt. Putns dzīvo lidojumā. Un lidojumā dara darbu. Augstums un tāles, rotaļīgums vējā, gudrība. Ziedonis nemēģina pasauli atminēt. Viņš to piedzīvo. Piedzīvo brīvu, bez ierāmējuma un tepat – starp mums, apstaigādams savu zemi un tautu arī pavisam tiešā veidā. Atceros nostāstus manās bērnības vietās pie Kuldīgas par to, kā Ziedonis mērījis Upatu ozolu, kas joprojām ir viens no lielākajiem Latvijā. Tā, nākdams ar savu brīvību un runādams savu valodu, mīļodams un bārdams, pārsteigdams un izaicinādams (ir gadījies dzirdēt par Ziedoņa dzejas vakariem, pēc kuriem daža jūtīgāka kundzīte vairs neesot bijusi ar vilkšanu aizvelkama “pie tā nekaunīgā Ziedoņa”), viņš ir uzdevis lielus jautājumus par to, kā katrs no mums veido attiecības ar brīvību un valodu, attiecības ar šo vietu, kas mums dota, un paši ar sevi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar Ziedoni patiesi bagāti mēs esam un paliksim tikai tad, ja viņa darbs mums nav kaut kas pabeigts un atbildi priekšā pasakošs, bet nešaubīga gatavība rīkoties arī tagad, kad viņš mūsu vietā vairs neko nedarīs.

Jo Ziedonis savu darbu ir izdarījis. Un turpinās darīt citā veidā – joprojām uzrunādams un aicinādams. Tas ir liela mūža mierinošākais un gaišākais ieguvums – ka balss vairs nevar apklust. Ja vien tās bagātības, ko no Ziedoņa saņemam šaipus viņa laikam, mēs spējam pacelt un nest. Ja vien mēs spējam ne tikai pasīvi tīksmināties un zaudējuma izjūta nekļūst par ērtu eifēmismu punktam, ko iemest jūrā kā akmeni un aizmirst, jo mums pašiem taču nesanāks, mēs nevarēsim, pagursim.

Imants Ziedonis ir bijis kā tuvinieks, cilvēks, kurš, ja ne mūžīgs, tad vismaz šķita mums piederošs un pie mums nemainīgi paliekošs, kamēr mēs paši vēl tikšķam uz priekšu. Patiesā mīlestība, ko šajā atvadu laikā cilvēki publiski pauž dzejniekam un viņa darbam, ir vistiešākais liecinājums, ka viņa uzrakstītais nav bijis tikai intelektuāls vingrinājums, ka viņš nav rakstījis “istabas” dzeju, bet ir bijis tuvu līdzās mums katram. Tagad, izrādot godu un lepnumu, Ziedoņa mantojums kļūs par mērauklu mūsu gudrībai joprojām dzirdēt viņa aicinājumu un – darīt. Taipus robežai viņš aicināja darīdams.

Tagad par visu atbildēsim mēs paši. Tāpēc manā zaudējuma sajūtā vispirms ir nedrošība un bailes. Par to, vai mēs nekļūsim vārgāki un bailīgāki. Tuvredzīgāki un kurlāki. Bet manā bagātības izjūtā ir tas viss, ar ko viņš paliek. Savdabi, neatkārtojami un mulsinoši viņa teiktais ir izskanējis gan vienatnē ar grāmatu, gan pāri apklusušam pūlim Dziesmu svētku koncertā.

Un būs jāsamulst atkal un atkal. Tik tuvu, tik tieši. Un nevar novērsties. Jo sarunā, kas visu šo laiku bija turpinājusies, nav nekā izdomāta. Viņš mūs ir pierakstījis amizierīgus un vieglus, jauneklīgi atsperīgus un rudenīgi aprimušus un dziļus. Tagad kāds ir apklusis par mums. Un kaut kas tomēr ir apklusis arī mūsos.

Reklāma
Reklāma

Vakarā, kad saņēmu ziņu par Ziedoņa nāvi, man gadījās gluži mistiska situācija: datora skaļruņos sāka skanēt Ziedoņa balss, bet nevarēju saprast – kā un no kurienes. Un tā būs vienmēr. Līdz šim taču arī nezinājām, no kurienes viņam tā viņa balss.