Saistībā ar pensijām LM norāda uz ļoti satraucošu parādību 4
Komentāra autore ir Sandra Stabiņa, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore
Mums – visai sabiedrībai – pakāpeniski ir jāsāk mainīt domāšanu, ka pensija attiecas tikai uz to brīdi, kad cilvēks sasniedz pensijas vecumu. Nē, tas tā nav. Formāli, to visi it kā saprot, taču diskusijas publiskajā telpā pēc budžeta pieņemšanas Saeimā liecina, ka šīs izpratnes līmenis ir zems. Tieši tāpēc par to ir jārunā un lietas jāskaidro.
Pirmkārt, šodien katrs strādājošais ar savām iemaksām nodrošina savu vecāku un vecvecāku pensijas, no kuriem lielākā daļa pensionējušies vecajā sistēmā. Jo lielāki būs ienākumi, jo lielākas iespējas valstij būs palīdzēt pensionāriem. Otrkārt, tas ir ikviena strādājoša cilvēka mūža ieguldījums sev, jo jaunajā pensiju sistēmā pensijas apmērs ir atkarīgs no individuālās līdzdalības.
Ir vēl viena ļoti satraucoša parādība. Jau ilgstoši apmēram trešdaļa apdrošināšanas iemaksu par strādājošajiem tiek veiktas no ienākumiem, kas ir mazāki par valstī noteikto minimālo darba algu. Ko tas nozīmē? Vienkārši – šo personu sociālais nodrošinājums nākotnē, diemžēl būs ļoti zems, un personas nenopelnīs sev pat minimālo vecuma pensiju. Līdz ar to pārējiem sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējiem nāksies solidarizēties un nodrošināt viņiem vismaz minimālo vecuma pensiju, ko pati persona sev nebūs nopelnījusi. Bet mūsu sabiedrība strauji noveco. Tas nozīmē, ka spiediens uz sociālo sfēru – jo īpaši pensijām, tikai pieaugs. Tātad šīs ir personas, kuras prognozējami būs pakļautas nabadzības riskam. Un, arī pašreiz iestājoties īstermiņa apdrošināšanas gadījumam, piemēram, slimībai vai bezdarbam, šādu cilvēku ienākumu aizvietojums ir neliels.
Vienlaikus te rodas jautājums – ja reiz persona strādā nepilnu darba laiku un
saņem tik mazus ienākumus, no kādiem līdzekļiem persona dzīvo. Ļoti negribētos domāt, ka daļu ienākumu viņi saņem “aploksnē”. Varbūt, ka šādi cilvēki strādā vēl pie kāda cita darba devēja un savus nelielos ienākumus summē. Šādiem gadījumiem likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” ir norma, kas paredz, ka par personu veiktās apdrošināšanas iemaksas tad arī tiek summētas, respektīvi – tiek ņemtas vērā visu darba devēju veiktās apdrošināšanas iemaksas. Ja kopējās apdrošināšanas iemaksas pārsniegs minimālās apdrošināšanas iemaksas, tad darba devējam, kuram bija pienākums maksāt apdrošināšanas iemaksas no minimālās darba algas, tiks atmaksātas pārmaksātās minimālās iemaksas. Tādējādi tiks nodrošināts, ka persona nopelna sev vismaz minimālo sociālo nodrošinājumu.
Bet nu daži skaitļi. Summa, no kuras tika veiktas mikrouzņēmumu darbinieku sociālās iemaksas
no 2011. līdz 2013. gadam, vidēji mēnesī bija ap 40% no valstī noteiktās minimālās darba algas (2013. gadā vidēji – 112,30 eiro). Lai sakrātu minimālai vecuma pensijai nepieciešamo kapitālu, kāds tas ir personai ar darba stāžu no 10 līdz 20 gadiem, mikrouzņēmumu darbiniekam būtu jāveic iemaksas 58 gadus, ar darba stāžu no 21 līdz 30 gadiem – 69 gadus, ar darba stāžu no 31 līdz 40 gadiem – 79 gadus, bet ar darba stāžu virs 41 gada – pat 90 gadus.
Savukārt personai ar šādu pat darba stāžu, kura saņēma minimālo algu (2013. gadā – 320 eiro mēnesī) un personai, kura saņēma vidējo bruto algu 716 eiro mēnesī, šis periods būtu attiecīgi 31 un 14 gadi. Līdzīgā situācijā, kā mikrouzņēmumu darbinieki, atrodas arī darba ņēmēji, kuri tiek nodarbināti vispārējā nodokļu režīmā, bet kuru atlīdzība ir noteikta mazāka par valstī noteikto minimālo darba algu. Šie skaitļi skaidri parāda, ka mikrouzņēmumu darbinieki un cilvēku, kuru apdrošināšanas iemaksas ir veiktas no summas, kas ir zemāka nekā valstī noteiktā minimālā alga, ir reāli savas labklājības zaudētāji nākotnē. Un nemaz ne tik tālā nākotnē.
Kas mainīsies? Respektīvi – ko iegūs darba ņēmējs? Nākamgad vēl ir pārejas periods, kad obligātās sociālās iemaksas jāveic no trīs ceturtdaļām no minimālās algas (2018. gadā – no minimālās algas). Minimālā alga 2017. gadā būs 380 eiro mēnesī. Tātad trīs ceturtdaļas – 285 eiro mēnesī. Tad, lūk, ja apdrošināšanas iemaksas būs veiktas no 285 eiro, tad minimālais maternitātes pabalsts, piemēram, būs 228 eiro mēnesī, bet, ja apdrošināšanas iemaksas tiks veiktas no 380 eiro – 304 eiro mēnesī. Pašlaik tas var būt arī tikai 97,95 eiro mēnesī. Tā ir praktiski izjūtama atšķirība! Minimālais vecāku pabalsts bērnam līdz gada vecumam šogad 73,46 eiro mēnesī. Pēc jaunās kārtības vecāku ienākumi attiecīgi būs 171 eiro (rēķinot no 285 eiro) un 228 eiro (rēķinot no 380 eiro). Slimības pabalsts – šogad 3,27 eiro dienā, pēc jaunās sistēmas attiecīgi 7,60 un 10,13 eiro dienā.
Īsāk sakot, itin visās izmaksu pozīcijās no nākamā gada cilvēki vajadzības gadījumā varēs saņemt lielākas summas, nekā tas ir pašlaik. Tas nozīmē, ka sociālais “spilvens” kļūs biezāks. Un tas nu gan ir visas sabiedrības interesēs!
