Kokteilis
Ceļo

Latviskā dzīvesziņa Zemgalē. Saimnieces māca cept ūdenskliņģerus un siet sieru 0

Foto – Fotolia

Tiklīdz pienāk brīvdienas, tā gribas vērot dabu un kaut ko interesantu uzzināt un piedzīvot. Nesen “Lauku ceļotājs” aicināja piedalīties akcijā “Atvērtās dienas laukos”. Tā bija iespēja paciemoties pie viesmīlīgiem cilvēkiem, piedalīties aktivitātēs – cept, gatavot, izgaršot, meistarot. Ierosmei piesātināta un bagātīga vienas dienas ekskursija Zemgalē un paciemošanās kaimiņzemē Lietuvā.

Galerijas nosaukums

Latviskās tradīcijas

– Kad nopirkām šo māju, mani uzreiz interesēja tās vēsture. Braucu uz Vēstures arhīvu, lai noskaidrotu, kas te agrāk bijis, kādi cilvēki dzīvojuši, – stāsta lauku sētas “Caunītes” saimniece Santa Rubene. Mājai ir cieša saistība ar Cenu muižu Iecavas upes ielokā, kur saimniekoja grāfiene Marta Haizerlinga. Muižai piederēja kalpu mājas “Caunes” un 50 ha zemes, kas atrodama 1934. gada kartē. Pēc tam īpašums nonāca Jelgavas kurlmēmo skolas direktora Paula Bendrupa īpašumā. Mājas vēsture apkopota, un paveiktie darbi fiksēti albumā, ko interesenti var apskatīt. Pērn grāfu pēcteči viesojušies un palikuši apmierināti ar to, kas notiek senču mājās. Lauku sēta dzīvo to dzīvi, ko jaunie saimnieki iedevuši. Tā ir latviskā dzīvesziņa.

Santas Rubenes stāsts sākas ar gadskārtu apli. – Te nekad nebūs Ziemassvētku vecīša un Lieldienu zaķa, bet gan tas, kas ir dainās, – stingri saka saimniece un aicina aizdomāties par vārdu pasaulei, kas, tulkojot pa zilbēm, atšifrējas pa-saulei. Tā arī latvietis dzīvoja, ievērojot saules ritmu. – Mēs atrodamies ziemeļu puslodē, un mums svarīga ir saule, kad viss plaukst. Bet kristietība radusies dienvidu puslodē, kur pēc karstās dienas mēness dod atelpu, – tāds ir saimnieces skaidrojums gadskārtām, kas kulmināciju sasniedz Jāņos.

Lauku sētā “Caunītes” ir ko darīt lieliem un maziem. Var uzcept maizi un ūdenskliņģerus, var iesēsties stellēs, var gatavot puzuru. Saimnieki, sadarbojoties ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību, piedāvā uzzināt daudz par putniem. Te var zīmēt, taisīt maskas, no jūras nogludinātiem kociņiem meistarot putnus, filca putniņiem zīmēt sejiņas. Putnus var vērot arī televizorā, jo vienā būrī ievietota kamera. – Tāds pašmāju šovs. Strazdu būris, ko izmanto zīlīte. Pa logu var redzēt būrīti, no kura ir tiešraide.

Bet, ja negribas pašam darboties, var vērot un… brīnīties. Piemēram, par puzuru, kas gatavots no 2592 salmiņiem. Santa pati uzaudusi lampas abažūru. – Te nav etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, – viņa skaidro. – Mūsu mērķis ir parādīt, kā latviskais var tikt iedzīvināts ikdienā.

Kas govs pļeku nebaidās

– Aptuveni 70 govju, 70 teļu un 70 hektāru zemes, – “Celmu” īpašniece Inga Celma noapaļo ciparus. Ar piena pārstrādi viņa nodarbojas kopš 1988. gada. – Ar piena lopkopību iet atbilstoši manam uzvārdam, – smej saimniece.

Katru dienu trešdaļu piena atdod pārstrādātājiem. Bet pirms trim gadiem ar Eiropas līdzfinansējumu tapa siera ražotne. Produkciju piegādā restorāniem, to var nopirkt arī tirgos. “Celmu” svaigpiena sieri – sāļie ar dažādām garš­vielām, pikantie, kūpinātie un saldie – der gan ikdienas, gan svētku galdam. Sieru var apviļāt rīvmaizē vai miltos un cept eļļā, taisīt mērci, siera kubiciņus var likt zupā.

– Zināt, kāpēc frančiem vismazāk pro­blēmu ar lieko svaru? Viņu ēdienkarte sastāv no trekna siera un sarkanvīna, un šī kombinācija uzlabo vielmaiņu, – tāds ir saimnieces padoms. – Ja neēd gaļu, bet gribas šašliku, liek sieru uz iesma un cep, jo tas nekūst un nepiedeg. Ja apnīk, sagriež kubiciņos un glabā saldētavā.

“Celmu” saimniecība laikam ir vienīgā, kur birojā pie sienas ir konkrētu govju portreti. Kad Bauskā notiek plenēri, māk­slinieki brauc smelties iedvesmu un… paēst treknus lauku gardumus. Ingai Celmai kāda Pleskavas gleznotāja uzzīmējusi bērnu grāmatiņu “Kā melns kļūst par baltu” – par piena ceļu. – Bērniem neko neizsaka izslaukuma skaitļi un bieži vien pat siers ne īpaši garšo, bet zīmēt govis patīk visiem. Tad nu te viņi var izpausties, – stāsta Inga Celma.

Reiz atbraukuši pirmās un otrās klases skolēni. Saimniece baidījusies viņus laist kūtī, bet visi prātīgi gājuši un skatījušies uz tesmeņiem. – Man viņi šķita zinātkāri bērni, – atceras Inga, – bet, kad jautāju, ko vēl grib uzzināt, vaicāja, kāpēc nav buļļa. Es apstulbu! Teicu, ka nav. Uzreiz nākamais jautājums – kā tad tiek pie teliņiem? Teicu, ka ir tāda lieta kā mākslīgā apsēklošana. Ievilku gaisu, lai sāktu stāstīt, bet iejaucās skolotāja.

Visādas kolekcijas

Starp citu, Gailīšu pagasts ir pionieris, jo tā ir pirmā vieta, kur sāka vākt vīngliemežus eksportam. Vēl tajā ir interesants vides objekts – baseins (tagad gan aizaudzis) zem klajas debess, kas tika celts padomju laikā, kad kolhozs “Uzvara” bija viens no bagātākajiem Latvijā. Redz, Rēzeknē tikai tagad uzcelta tāda peldētava.

1975. gadā, kad likvidēja viensētas, kolhozā “Uzvara” sāka veidot brīvdabas muzeju, lai saglabātu tipisku Zemgales zemnieku saimniecību, kāda vēsturiskajā novadā bija raksturīga XX gs. pirmajā pusē. Lauku sētai nav perfektas proporcijas, jo ēkas – dzīvojamā māja, rija, divas klētis, kūts un smēde – šurp atvestas no dažādām saimniecībām. Taču tajās atrodas atbilstoši darbarīki, sākot no spriguļa un beidzot ar zirgspēku darbināmām un pagājušā gadsimta 30. gados Rīgā ražotām “Triumfs” kuļmašīnām. Ir iekārtota kokamatnieka darbnīca, kāda varēja būt laukos dzīvojošam smalkam galdniekmeistaram. Instrumenti, skrūvbeņķis, cirvji, ar ko uzcirst māju, kaķējamais cirvis, ar ko baļķiem izcirst gropes, jo sienas turējās ar tapām. Gids liek atminēt, kam domāts ratu ritenis ar aplīšiem. Atbildi zina tie, kuri Hruščova laikā gāja skolā. Tolaik kukurūzu sēja kvadrātligzdās un augiem vajadzēja būt vienādā attālumā citam no cita. Speciālo mašīnu nebija, tāpēc visvienkāršākais variants – ar riteni iespiež bedrīti, skolēni iemet sēklu dobītē un aizrušina.

Ekskursijas kulminācija – lielais angārs ar dārgumiem jeb automašīnu kolekciju, kas nozīmes ziņā nebūt neatpaliek no Motormuzeja, bet traktoru kolekcija ir pat lielākā Baltijā. Automašīnām ir numura zīmes un teorētiski 80% var braukt.

Bet kas tad ir Miķelis? Bagāts Zemgales saimnieks vai atpūtas kompleksa īpašnieks? Izrādās, tas ir auns. Teķis, kas reiz filmējies filmā “Saulessvece”, tagad atliets bronzā un spīdina sānus restorāna priekšā. Turpat arī leģendārais zosu pāris Ansis un Grietiņa. Grietiņu nokoda lapsa, bet Ansis sasniedza pilngadību, cienījamu vecumu, un atdusas zem rožu krūma.

Smalkais stils dzīvajā muzejā

Latvijā viens no tūristu galamērķiem ir Rundāle, bet lietuvieši pretī liek Pakrojas muižu. Vietējie ļaudis muižā tikai strādājuši, bet saimnieki bijuši citi – Baltijas vācieši fon Ropi. Saimniecība ir gana plaša, un no agrākajām 43 ēkām tagad atjaunotas 34. Arhitekta vārds nav zināms, bet runā, ka pats barons bijis gan arhitekts, gan vadījis darbus. Baumo arī, ka būvniecības laikā beigusies nauda.

Saistītie raksti

Tagad visu kompleksu dēvē par dzīvo muzeju. Muiža ir valsts īpašums, un tā nodota apsaimniekošanā. Īstā rosība sākas nedēļas nogalēs, kad piebrauc autobusi ar ekskursantiem, kuri izklīst kur kurais. Notiek koncerti, radošās darbnīcas, var doties izjādē ar žemaišu šķirnes zirgiem. Muižas ēkā ir vairākas interesantas kolekcijas, piemēram, pīpes un smaržu pudelītes. Visu var aplūkot, ekspozīciju nenorobežo virve un uzraksts, ka tuvoties aizliegts.

Muižas galvenajā ēkā iekārtota arī viesnīca, bet pusdienot var alus brūzī, kur sagaidīs ar mūziku un interesantiem stāstiem. Starp citu, pirmais alus Lietuvā tika darīts klosteros, bet kopš XVI gadsimta, kad to sāka tirgot, alkoholam ir nodoklis.

LA.lv