Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. februāris, 2014
Drukāt

Sajūtas lieliskas. Braucam uz olimpiādi!

foto: LETAfoto: LETA

Mājās gribam atgriezties augstu paceltām galvām – optimistiskā un kaujinieciskā noskaņojumā šodien uz Sočiem devās Latvijas hokeja izlase.

Latvijas valstsvienībā valda pacilāta gaisotne, visi ir apņēmības pilni parādīt labu spēli. Par komandas kapteini oficiāli iecelts Sandis Ozoliņš, solot, ka spēlētāji cīnīsies par sevi, komandas biedriem un valsti. Tas laimīgu darījis arī Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Kirovu Lipmanu. Ja vēl ar izlasi būtu galvenais treneris Teds Nolans, pārņemtu īsta idille. Taču situācija ir tāda, kāda tā ir, un viņš tāpat kā Zemgus Girgensons un Kristers Gudļevskis pievienosies vien 10. februārī.

Sastāvā ir astoņi olimpiskie debitanti. Vienu no viņiem – Kobu Jasu pavadīt lidostā bija ieradusies mamma Marika un onkulis Mareks, kādreizējais Latvijas izlases uzbrucējs.

Edgaru Masaļski pavadīja sieva Ieva. Viņam jau ceturtā olimpiāde. “Sajūtas ir labas, skatīsimies, kas un kā mums iznāks. Ceru, ka izlase ir stiprāka nekā Vankūverā pirms četriem gadiem. Man sezona sākās vien 15. janvārī, taču jūtos gatavs olimpiskajām spēlēm. Galvenais ir uzturēt sevi normālā fiziskā formā, un to es visu laiku arī darīju. Man jau nav 38 gadi, bet gan 33. Uzskatu, ka esmu savos labākajos gados,” teica Edgars Masaļskis.

Laba vēlētāju vidū arī Laura Dārziņa sieva Lelde ar dēlu Henriju, kuram nākamnedēļ apritēs četri gadi. Dārziņu ģimene savu atvasi sagaidīja tieši Vankūveras spēļu priekšvakarā. Tas bija zīmīgi, jo Lauris no pārbaudes spēles Vācijā atlidoja uz Rīgu un tikai pēc dēla piedzimšanas traucās uz Kanādu.

Īpašas sajūtas bija Herbertam Vasiļjevam, kurš izlasē atgriezies pēc trīs gadu pārtraukuma. Ar lielisku humora izjūtu: “Respekts pret mani ir saglabājies. Interesantas sajūtas, ilgi nav spēlēts izlasē, taču iejusties nav grūti, jo komanda ir ļoti draudzīga.” 37 gadus vecais uzbrucējs pēc atveseļošanās no potītes lūzuma atsāka spēlēt tikai janvārī. “Atgriešanās nebija tik grūta kā biju gaidījis, taču jutu, ka pietrūkst mazliet ātruma, precizitātes. Fiziskā sagatavotība nav tāda, kādai vajadzētu būt. Esmu nospēlējis sešus mačus un ar katru reizi kļūst labāk. Par olimpiskajām spēlēm nemaz nebiju domājis, īpaši pēc traumas gūšanas, bet treneris vēlējās mani redzēt sastāvā un kopš tā brīža galvenais bija sagatavoties fiziski. Mans mērķis ir atgriezties iepriekšējā līmenī. Esmu iemests aukstā ūdenī un sākumā sev jāpierāda, ka varu to izdarīt, bet par komandas mērķiem domāsim tur uz vietas.”

“Sajūtas ir pašas labākās. Mēs braucam uz olimpiādi!” priecīgs bija uzbrucējs Armands Bērziņš. Viņam šīs būs trešās spēles, taču šoreiz iekļaušanu sastāvā uzņēmis ar īpašām emocijām. Varbūt tāpēc, ka tagad spēlē tālu no mājām – Kazahstānā. “Man jau diezgan ilgi ir sajūta, ka gaidāms kaut kas liels. Būtu jocīgi, ja nebūtu. Galu galā ne katru dienu ir iespēja uzspēlēt pret pasaules labākajiem hokejistiem. Kazahstānā man iet labi, spēlēju daudz. Pēdējās trīs nedēļās mums bija desmit spēles, līdz ar to kluba sastāvā nesanāca papildus patrenēties, bet domāju, ka esmu labā formā.”

Protams, pirms tikšanās ar tādiem lāčiem kā Šveice, Čehija un Zviedrija neviens letiņš ar kulakiem nevicinās. Bet gaisā virmo pārliecība, ka bez uzvaras komanda mājās nebrauks.

Latvijas izlasei 10. februārī būs neoficiāla pārbaudes spēle pret Austriju, bet pirmais turnīra mačs divas dienas vēlāk pret šveiciešiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+