Sajūtas pārākajā pakāpē. Saruna ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu 0
Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa veidojusi kostīmus nu jau simtiem izrāžu Dailes, Liepājas, Valmieras teātros, arī Nacionālajā operā. Viņas stihija ir lielās zāles, vēriens un krāšņi tērpi. Šoreiz tie ir Krievijas pirmsrevolūcijas laika tērpu iedvesmoti kostīmi, kuros tērpti Maksima Gorkija lugas “Saules bērni” varoņi. Dž. Dž. Džilindžera veidotā jauniestudējuma pirmizrāde – 9. janvārī Dailes teātra Lielajā zālē.
Ilze ir viens no tiem cilvēkiem, kas dzīvi nedala darbdienās un svētkos. Oficiālās brīvdienas viņa uzskata par traucēkli (šuvējas taču nestrādā!), un mākslinieces darbi saplānoti jau līdz 2016. gadam, ja neskaita tos projektus, kas paredzami vēl tālākā perspektīvā. Šuvēju cehi strādā un dūc, bet tikmēr uz Dailes teātra darbnīcas sienām atkal rindojas jaunas baltas lapas ar zilzaļiem siluetiem. Pēc 20 gadu darba joprojām filigrāni ar roku izzīmētiem. Viens šūšanas cehā, nākamais prātā. “Teātra mašīnas ritmā arī nav vaļas noenkuroties un ilgi smadzeņot par tēmu. Teātra fabrika rībēdama aizies garām.
“Man nav tāda agregātstāvokļa – nogurums,” smejas Ilze. Vai mūziķi nogurst, sacerot dziesmas? Droši vien es būtu nogurusi, rokot zemi, bet es vienkārši daru to, kas man patīk!”
Džilindžera galmā
Ja Ilze sastrādājas ar kādu režisoru, viņu aicina atkal. Un atkal. Radīti kostīmi it visām (ap simts) Dž. Dž. Džilindžera iestudētajām izrādēm, viņu dēvē arī par “Džiļa galma mākslinieci”. Tomēr Ilze spēj būt ārkārtīgi dažāda: ekstravaganti ietērpi “Kaligulā” vai “Drakula, svešas asinis”, rotaļīgie “Ar vīru nav viegli” salonuzvalki, krāšņie “Vējiem līdzi” kostīmi, metaforiski vai spilgtie tērpi mūziklā “Pūt, vējiņi”. Darbi baletā, leļļu teātrī. Par savējo viņu uzņēmis arī viesrežisors Jans Vilems van den Boss, pavasarī Ilze veidos tērpus jau otrajam bulgāru režisora Aleksandra Morfova iestudējumam Rīgā.
Arvien ciešāka radoša saite veidojas ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi. “Viņa ir interesanta un gudra režisore. Saprotamies.” nosaka Ilze. Par filigrāni austrumnieciskajiem kostīmiem “M. Butterfly” Ilze rudenī kārtējo reizi bija “Spēlmaņu nakts” balvai nominēto kārtā, tikko kritiķu sajūsmas saucienus izpelnījās gada beigās iestudētā Orvela “1984”, kurā drūmās antiutopijas varoņi kontrastējoši ultraspožu krāsu drānās, bet pašai interesantākā šajā sezonā šķiet “Pītera Pena” brīnumainā Nekurnekadzeme. Te dota zaļā gaisma izveidot kaut ko neredzētu visiem tik labi zināmā stāstā, un tas Ilzei ir kā saldais ēdiens. “Bērnu izrāde – liela, krāsaina, krāšņa, daudz jaunu un aktīvu aktieru. Labākais, ka varēju izdomāt pat jaunus personāžus (spurainie krokodilēni, nāras caurspīdīgās bumbās. – Aut.). Par Pīteru Penu ir tik daudz priekšstatu, un tev ir jātiek galā tā, lai neviens neteiktu – te ir nozīmēts no bērnu grāmatas. Tas ir pats labākais, jo man vajag, lai ir azarts!”
