Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. maijs, 2015
Drukāt

Latvijā sāk skaitīt lāčus (1)

Foto - Velga VītolaFoto - Velga Vītola

Īstais laiks meklēt lāču pēdas, saka Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks biologs Jānis Ozoliņš, kura vadībā šopavasar sākusies lāču skaitīšana. Ierosme par īpaši aizsargājamo dzīvnieku monitoringu nāk no Dabas aizsardzības pārvaldes – tai nepieciešams iegūt ticamāku informāciju par sugas stāvokli, par kuru reizi sešos gados jāziņo Eiropas Komisijai. Līdzšinējie novērojumi liecina, ka Latviju ik gadus apciemo pieci līdz desmit brūnie lāči no kaimiņvalstīm – Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Šogad, uzskaites darbu sākot, pētnieku guvums pagaidām vēl pieticīgs, tikmēr mednieks Staiceles pusē jau sastapies ar diviem ņipriem lācēniem.

Manīti pat netālu no Rīgas

Pētniekiem šopavasar izdevies uziet tikai viena lāča atstātos pēdu nospiedumus. Jānis Ozoliņš pirms pāris nedēļām netālu no Vecumu mežiem Žīguru apkārtnē atradis 15 centimetrus platu priekšējās ķepas atveidu dubļos, kas ļauj spriest par dzīvnieka vecumu un svaru. Nospiedums pieder pieaugušam apmēram četrus piecus gadus vecam pekainim, visticamāk, tēviņam, jo mātītes šajā laikā atrodas kopā ar saviem mazuļiem, skaidro zinātnieks. Viņa kolēģe Karīna Dukule-Jakušenoka, apsekojot daļu no Pelēčāres purva, pamanījusi aizdomīgus nospiedumus, par kuru piederību vēl nav īsti pārliecināta. Būšot jākonsultējas ar pieredzes bagātākiem pētniekiem.

“Silavas” skaitītājiem jāizpēta sešas apjomīgas “Natura 2000” dabas aizsargājamās teritorijas Igaunijas un Krievijas pierobežā, kurās iepriekšējos gados regulāri atrastas lāču zīmes. Līdzās jau minētajām jāapgūst Pirtsmeža, Limšānu, Stompaku un Teiču purvs. Lāči konstatēti arī nelielākos apvidos gan robežas tuvumā, gan valsts vidienē, ik pa laikam tie manīti pat netālu no Rīgas – Ādažu poligona mežos.

Lai gan Eiropas plēsēju sugu izplatības kartē Latvija atzīmēta kā lāču zeme, jau gadu desmitiem ilgi nevaram lepoties ar šeit dzimušiem pārstāvjiem. “Lāčiem pie mums nepatīk vairoties,” nosaka J. Ozoliņš un kā galveno iemeslu nosauc cilvēku brutālās rīcības sekas. Jau no 13. gadsimta tos vajāja un nesaudzīgi medīja, līdz 19. gadsimta beigās Latvijas meži bija iztīrīti no vietējai fauna raksturīgās sugas. Lielajam plēsējam bija jāpiedzīvo ļoti nežēlīgi un neētiski medību veidi – krievu iecienītā metode ar modināšanu no ziemas guļas, bedru lamatas ar asiem pīķiem, iešķelti koka bluķi ar medus ēsmu u. c.

Tepat blakus Igaunijā lāči sekmīgi vairojas, un igauņi monitoringā ik gadu saskaita ap 600 lāču. Eiropas lielo plēsēju eksperti gan drusku pasmaida par šo ciparu, taču neesot nopietna iemesla to apšaubīt, piebilst “Silavas” vadošais pētnieks. Ziemeļu kaimiņi nelaiž garām iespēju pavilkt uz zoba letiņus, sak, kā tad tā – eposa “Lāčplēsis” zeme palikusi bez saviem lāčiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ozoliņa pasakas un naudas atrakstīšana.

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +1.6
Alūksne -0.4
Daugavpils -0.8
Saldus +2
Liepāja +4.2
Jelgava +0
Ventspils +4.9
Limbaži +1
Madona -1
Rēzekne -1
Draugiem Facebook Twitter Google+