Voldemārs Krustiņš: Sākas īstā cīņa par varu… 16
Tātad Ministru prezidents Valdis Dombrov-skis pēkšņi, it kā pilnīgi negaidīti un tautai to nepieprasot atkāpies no amata. Protams, ka ļoti ticami izskan, ka Dombrovska k-gs tā rīkojies, Zolitūdes traģisko smagumu nospiests. Arī šo smagumu ietekme nav noliedzama. Tika piestrādāts, lai tie kļūtu vēl smagāki.
Tomēr patiesībā V. Dombrovska izspiešana norisinājās ilgi, neatlaidīgi un mērķtiecīgi. Vismaz tie, kas skatās televīziju un lasa avīzes, man piekritīs. Zīmīgi, ka kopš brīža, kad V. Dombrovskis bālā sejā pēkšņi paziņoja par savu atkāpšanos, viņš ne uz mirkli netika atstāts pats ar sevi, ar iespējamām pārdomām. Uz vakarā LTV saorganizēto “Sastrēgumstundu” t. s. viedokļu noteicēji jau bija sakārtojušies, bet televīzijas tauta palika pie sava, proti, ka Dombrovska k-gam nebija nekādas vajadzības atkāpties, uz viņu tiešās atbildības smagums negūlās.
Toties politikas lielās spalvainās rokas rūpējas par tālākām perspektīvām interesēm, un tās saistās ar 12. Saeimas vēlēšanām 2014. gadā. Un, kā man šķiet, gan roka, gan pats Dombrovska k-gs pašreizējā situācijā izvēlējies vienu no saprātīgākiem rīcības variantiem. Ievērojot to, ka, ja sekojošā pagaidu valdība veidosies no reālā spēku (partiju ietekmes) samēra, atrisināt samilzušās problēmas pirmsvēlēšanu laikā nebūs iespējams. Tās var pat stipri saasināties.
Tādā situācijā gan pats V. Dombrovskis, gan tie, kas premjeru spieda atkāpties, rīkojās ar pareizu aprēķinu, ka atlikušais gads nodrošinās atelpu un jaunas cīņas iespējas pašam Dombrovskim. Saprotams, ja viņš nepārceļas uz Eiroparlamentu vai Eiropas Komisiju. Neviena iespēja nav peļama. Pa to laiku varēs rīkoties citi (citas spalvainas rokas).
