Latvijas nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” atklāšanas dienā “Latvijas Avīze” noskaidro, kā tā 25 gadu devumu, nozīmi un nākotnes perspektīvu vērtē kino nozares eksperti un profesionāļi.


Svētki skatītājiem

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88

“Meita raudāja, zvanīja, nesaprotot, kur atrodas!” Šoferis Ogrē vienaldzīgi izsēdina 10 gadus vecu meitenīti nepareizā pieturā 84

Lasīt citas ziņas

“Un kāda jēga šim Oskaram?” man retoriski atvaicā animācijas filmu autoritāte Latvijā, daudzu starptautisku godalgu ieguvējs režisors Vladimirs Leščovs. “Esmu vairāku Kristapu ieguvējs, taču šā iemesla dēļ Latvijā manas filmas televīzijā un kino vairāk nerāda. Tādēļ lielākā Kristapa jēga ir faktā, ka cilvēki var noskatīties latviešu kino.” Līdzīgās domās arī režisors Jānis Putniņš. Festivāls “Lielais Kristaps” ir iespēja kompakti vienā kinoteātrī dažu dienu laikā noskatīties visu pēdējos gados Latvijā kino saražoto.

Ieraudzīt kopainu

“Lielais Kristaps” ir kino nozares atskaite par padarīto kā sabiedrībai, tā valdības institūcijām. Festivāla direktore, Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) priekšsēdētāja Ieva Romānova uzsver: “”Lielais Kristaps” ir nozīmīgs arī pašiem kino veidotājiem. Arī nākotnes attīstībai būtiski apzināties, kur atrodamies, kas ir mūsu novitātes, kāda ir mūsu kino valoda, kas kopīgs un kas citu no cita atšķir.”

Saules uzliesmojumu dēļ Zemi pārņēmusi spēcīga magnētiskā vētra. Cik dienu tā plosīsies?

Sākta vēsturiskā restorāna “Sēnīte” atjaunošana. Atvēršanas svētki plānoti “Sēnītes” 60. dzimšanas dienā 2027.gadā

KNAB un SAB neesot saņēmis nevienu iesniegumu ar iespējamu 2014.gada Saeimas vēlēšanu rezultātu viltošanu

Esot arī uzlabojusies sadarbība ar daudzām filmu izrādīšanas vietām Latvijas reģionos. Iepriekšējam Kristapam šādas iestrādes nebija un filmas nenonāca līdz reģionu skatītājam. Aizvadītajos divos gados labi pastrādāts, daudzos Latvijas novados pēdējo divu gadu kino raža nav sveša. Pērn, piemēram, Latvijas novados notika 220 kinoseansi, aizpērn – simts. “Novadi vairs nav tukšā, “neapgūtā stepe”,” saka Ieva Romānova. “Vērtēju kā panākumu to, ka šajās festivāla dienās skatītāji novados izvēlējušies, ko tieši viņi grib redzēt. Pēdējie, piemēram, nupat ar savu lūgumu pieteicās no Daugavpils un Siguldas.”

Sakritība vai likumsakarība?

Ieva Romānova vairākkārt uzsvērusi, ka šā festivāla lielā raža ir pierādījums tam, ka 2007. un 2008. gadā kino piešķirtais lielākais finansējums patiešām nesis augļus.

Režisors Jevgeņijs Paškevičs, kura divpadsmit gadus tapusī filma “Golfa straume zem ledus kalna” šovakar tiks izrādīta īpašā seansā festivāla ietvaros, bet pirmizrādi piedzīvos septembrī, ir skeptiskāks. Pēc viņa domām, tik daudzas filmas šajā festivālā ir tikai sagadīšanās: “Tās sakrājušās ne vien aizvadītajos divos gados, bet daudz ilgākā laikā. Kā krievi saka, šogad finišējis tāds dolgostrojs…

Bet kāda būs statistika pēc diviem gadiem nākamajā festivālā? Valsts finansējumam vajadzētu sasniegt vismaz 4,5 miljonus latu gadā, lai ik gadu varētu tapt sešas septiņas filmas. Un tad varētu spriest, diskutēt, vērtēt, strīdēties, izlīgt, būtu konkurence, dažādība un attīstība.”

Arī režisors Andris Rozenbergs piekrīt, ka kvalitāte rodas no kvantitātes. Atlasei vajag izvēli, izcilībām – augsni. Turpretim Ieva Romānova arī nākotnē skatās cerīgi. Jau varam sākt gaidīt Jāņa Norda filmu “Māt, es tevi mīlu”, Ivars Tontegode veido “Sēņotājus”, domājams, nākamajā Kristapā 2014. gadā savu darbu pieteiks arī Aika Karapetjana filmas “Cilvēki tur” producenti. Mazliet dīvaini, ka skatītāju tikko redzēta filma nepiedalās “Lielajā Kristapā”. Turklāt saskaņā ar nolikumu par valsts naudu uzņemtas filmas nedrīkst no šā goda atteikties. Tiesa, minētās filmas veidotāji izmantojuši formālu iemeslu – filma tika pabeigta pēc tam, kad termiņš pieteikt darbus festivālam jau bija garām. Taču dažu citu filmu veidotāji izmantoja festivāla rīkotāju doto iespēju ielēkt pēdējā vagonā. Piemēram, rīt pirmizrādi piedzīvos Ināras Kolmanes ilgus gadus veidotā šā festivāla dalībniece filma “Mona”. Režisore teic, ka pēc filmas pabeigšanas viņai ir ļoti laba sajūta, bijusi iespēja darbu pārbaudīt arī Islandē un Krievijā profesionālu kolēģu vērtējumā. “Man šķiet, ka filma izdevusies pietiekami mūsdienīga,” saka Ināra Kolmane.

Diskusijas 
kino klubiņā

No šodienas kinoteātrī “Splendid Palace” darbosies kafejnīca “Kino klubiņš”, kurā rādīs arī pusstundu garu jauniešu un studentu filmu programmu, notiks pārrunas, viedokļu apmaiņa. Ieva Romānova, iezīmējot sarunu lokus, teic – daudzi Latvijas jaunieši ar sekmēm mācās kinoskolās ārzemēs, tāpēc interesanta ir viņu pieredze citās pasaulēs valstīs.

Kā saka LKS priekšsēdētāja, šajā festivālā eksperti devuši priekšroku radošajiem, izpētes darbiem, taču nominēto skaitā nav korporatīvās filmas, kuru vidū ir nozīmīgi darbi par spīti pasūtītāja uzstādījumam. Savukārt režisoram Andim Mizišam kā dokumentālistam ļoti interesanti bijis skatīties, kā spēlfilmu režisori mēģina panākt vides dokumentalitāti.

Veidojas jaunas domubiedru grupas, kas lielu uzmanību pievērš aktieru spēlei, videi, rada darbus, kuros skatītājam filmas varonī rodas iespēja atpazīt cilvēku sev līdzās. Ar šo iezīmi izceļas filmas “Kolka Cool” un “Seržanta Lapiņa atgriešanās”. Pēc režisora Ivara Selecka domām, joprojām pietrūkst sociāli nozīmīgu dokumentālu darbu, taču autoriem neko nevar pārmest, jo šāda tipa filmas prasa lielus finansiālus ieguldījumus un Latvija tiem pagaidām nav gatava. Taču priecē, ka kinoekrānā redzama plaša ģeogrāfija. Mūsu autori tvēruši pasauli ne vien Latvijā, bet arī no Dienvid-amerikas līdz Āzijai.

No vēstures

Ielūkojoties “Lielā Kristapa” tapšanā

“Lielā Kristapa” balva tika iedibināta 1977. gadā Latvijas Kinematogrāfistu savienībā (LKS) kā ceļojoša balva gada labākajai filmai. Tās nosaukuma autori ir režisors Ansis Epners un tā laika LKS priekšsēdētājs Miks Zvirbulis, bet tēlnieks Mārtiņš Zaurs kokā izgrieza 96 cm augstu figūru, kuras pakājē metāla plāksnītē katru gadu iegravēja balvu saņēmušās filmas nosaukumu. Balvu piešķīra pēc LKS biedru balsojuma ikgadējā kopsapulcē.

Pirmā balvu “Lielais Kristaps” 1977. gadā saņēma Aivara Freimaņa filma “Puika”. Dokumentālajā kino koka Kristapu piešķir kopš 1978. gada. Pirmā apbalvotā filma – Ivara Selecka “Sieviete, kuru gaida”. 1988. gadā balvu izveidoja arī animācijas filmām, pirmā to saņēma Rozes Stiebras filma “Skatāmpanti”. Kopš 1991. gada festivāls notiek reizi divos gados. Šogad savā 25. jubilejā “Lielais Kristaps” nāk ar jaunu vizuālo veidolu. Radīta arī jauna – divpakāpju – vērtēšanas sistēma.

Viedoklis

Režisore Ināra Kolmane: “Festivāls pierāda, ka, neskatoties uz bēdīgo finansiālo situāciju, Latvijas kino ir dzīvs un ķepurojas. “Lielais Kristaps” ir svētki kino veidotājiem un, cerams, arī skatītājiem. Ir iespējams vienkopus redzēt ilgākā laikā tapušas filmas.

Tajā pašā laikā, zinot, cik lielu darbu kolēģiem prasa vienas filmas radīšana pietiekami augstā mākslinieciskā līmenī, man ir arī dažas rūgtas pārdomas. Šogad ieviesa jaunu nominēšanas sistēmu, it kā pārņemot Eiropas akadēmijas vai “Oskara” balvas piešķiršanas principus. Manuprāt, tas tomēr noticis pavirši, nepārdomāti un neprofesionāli. Pati kā Eiropas akadēmijas biedre piedalos Eiropas filmu vērtēšanā. Tas notiek ļoti nopietni, vairākās atlases kārtas vērtē kinematogrāfistu tūkstoši, kamēr filma tiek līdz galīgai atlases kārtai. Latvijas vērtētāju loks būtu mērāms simtos, bet pie mums sajūta tāda, ka vērtēšanu uzņēmušies pāris cilvēki un pauž savas domas kā veselu kopu un daudzu cilvēku viedokli. Atsevišķās nozarēs nav skaidrs, kas ekspertus izvirzījis. Jā, mums ir spēcīga operatoru, mākslinieku ģilde, bet par pārējiem nav skaidrs. Kā, piemēram, var vērtēt mūziku, ja starp vērtētājiem nav neviena komponista, neviena profesionāla šīs jomas cilvēka? Līdzīgi arī citās nominācijās. Otrkārt, manā uztverē nav īsti ētiski, ka vērtēšanai pieteikušies cilvēki, kuri paši līdzdarbojušies filmās “blakus” nominācijās. Nav arī skaidrs, cik ekspertu kuru filmu noskatījušies. Ja vienu filmu noskatās pieci vai desmit cilvēki, bet otru – divdesmit vai trīsdesmit, tad punkti nekādi nevar sanākt vienlīdzīgi. Mans ieteikums – vērtēt nopietnāk un nevis personību grupējumu, bet kinematogrāfijas un visas Latvijas interesēs.”