Juris Lorencs: Saki – Turcija, domā – Ķīna 0
Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku dzelzceļa stacijā oktobra beigās notika svinīga ceremonija, veltīta jaunas dzelzceļa līnijas atklāšanai. Tagad dzelzceļa cienītāji bez pārsēšanās no Baku cauri Tbilisi var nokļūt Turcijas austrumu pilsētā Karsā un tālāk jau braukt kaut līdz Londonai vai Lisabonai. Projekts izreklamēts kā “pats taisnākais ceļš no Ķīnas uz Eiropu”, kas nākotnē piesaistīšot Ķīnas kravas. Baku ostā tās ieradīšoties pāri Kaspijas jūrai no Kazahstānas. Vai tas tiešām tā būs, noteiks lielā politika, ostu un dzelzceļa tarifi. Tomēr nevar noliegt, ka Ķīnas iecerētajam “jaunajam Zīda ceļam” radies vēl viens atzars, alternatīva preču tranzītam cauri Krievijai un tātad arī Latvijai.
Dažas dienas iepriekš Kazahstānas prezidents Nursultāns Nazarbajevs parakstīja dekrētu par kazahu valodas pakāpenisku pāreju uz latīņu alfabētu, kam jānoslēdzas 2025. gadā. Vismaz valodnieki uzskata, ka tjurku saimes valodām, pie kuras pieder arī kazahu valoda, latīņu alfabēts ir piemērotāks nekā arābu raksts vai slāvu kirilica. Tomēr Krievija šajā lēmumā saskata nevis rūpes par valodu, bet gan pirmām kārtām politiku, Kazahstānas “tuvināšanos Rietumiem”. Vai šādam lēmumam tiešām var būt tik nopietnas ģeopolitiskas sekas? Jā un nē. Nevar noliegt, ka latīņu alfabēts palīdzēs kazahu bērniem vieglāk apgūt angļu valodu un sevišķi jau radniecīgo turku valodu. Tomēr divas Centrālāzijas valstis, kas jau 90. gadu sākumā pārgāja uz latīņu alfabētu, – Uzbekistāna un Turkmenistāna – grūti būtu nosaukt par demokrātiskām un rietumnieciskām.
Vēl viens pārsteigums – nu jau aizejošā Kirgizstānas prezidenta Almazbeka Atambajeva dekrēts, pasludinot 7. un 8. novembri par “Vēstures un senču piemiņas dienām”, kurās tikšot godināti 1916. gada kirgīzu sacelšanās upuri. Atgādinājumam – pirms simt gadiem toreiz cariskajai Krievijai piederošajā Turkestānā, kurā bija iekļauta arī tagadējā Kirgizstāna, uzliesmoja dumpis, faktiski tautas sacelšanās, ko nežēlīgi apspieda. Tās iemesls ir visai neparasts. Laikā, kad latviešu puiši Rīgā brīvprātīgi pulcējās “zem latviešu karogiem”, lai cara armijas rindās cīnītos ar vāciešiem, Centrālāzijā milzīgu niknumu izraisīja cara administrācijas mēģinājumi mobilizēt kirgīzu puišus aizmugures darbiem Krievijā. Par nosūtīšanu uz fronti nebija pat runas, tomēr vietējie aksakali nolēma, ka pati jauniešu atrašanās tālu prom no dzimtenes viņus neglābjami pārkrievošot.
Daži Krievijas politiķi, kā domes deputāts Igors Ļebedevs (viņš arī Vladimira Žirinovska dēls!), šo Kirgizstānas prezidenta dekrētu nosaukuši par “spļāvienu Krievijas sejā”. Savukārt šodienas krievu vēsturnieki atgādina, ka kirgīzu dumpī liela loma esot bijusi Turcijai, kas jau toreiz visādi centusies uzkūdīt Centrālāzijas tautas pret caru. Īpašu pikantumu šai lietai piešķir fakts, ka oficiālā padomju vēsture kirgīzu sacelšanos visādi glorificēja un slavēja kā apspiestas tautas sacelšanos pret nīsto Nikolaja II režīmu.
Atstājot mierā vēsturi un iespējamo Turcijas specdienestu darbību Krievijas kontrolētajās teritorijās Pirmā pasaules kara laikā, nevar noliegt, ka sacensība starp abām valstīm Kaukāzā un Centrālāzijā šodien turpinās ar jaunu sparu. Tieši tā jāvērtē pēdējie notikumi Azerbaidžānā, Kazahstānā un Kirgizstānā – kā mērķtiecīga Turcijas ietekmes paplašināšanās reģionā, kā pret Krieviju, Irānu un Armēniju vērstas “pantjurkisma” politikas turpinājums. Tikmēr izskatās, ka patiesi lielais spēlētājs pagaidām stāv malā un vien noskatās šajās batālijās. Šo rindu autoram šovasar izdevās pabūt Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā. Kamēr turki šeit atklāj veikalus un kafejnīcas, tikmēr ķīnieši būvē ceļus, tiltus un rūpnīcas. Bet pilsētas žogi aplīmēti ar sludinājumiem, kas aicina apgūt ķīniešu valodu. Grozies kā gribi, visiem prātā Ķīna un tās nauda – tāda ir modernās pasaules realitāte.
