Sakrālā māksla līdzenuma ainavā 0
Izdevniecība “Neputns” laidusi klajā vēsturnieces Mārītes Putniņas monogrāfiju “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”.
Kopš 2006. gada izdevniecības radītajā sērijā “Mākslas pieminekļi Latvijā” publicēti vairāki mākslas vēsturnieku darbi (sērijas zinātniskās redaktores Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres grāmatas par sakrālajām celtnēm bijušajā Daugavpils, Rēzeknes un Preiļu rajonā, Jāņa Kalnača darbs par Valmieras rajonu), kā arī arhitektes Marinas Levinas vadībā sastādīta grāmata par sakrālās arhitektūras un mākslas mantojumu Rīgā.
Veiksmīgi iesāktajam darbam, kas aptver jau lielāko daļu Latgales un ietiecas arī Vidzemes novadā, tagad pievienojies Zemgalei veltītais izdevums. Tas sniedz informāciju par 53 objektiem: visu kristīgo konfesiju dievnamiem un divām Otrajā pasaules karā iznīcinātajām sinagogām Bauskā un Jelgavā. Turpinot iepriekšējās publikācijās aizsākto tradīciju, autore apkopojusi ziņas arī par citām nozīmīgākajām sakrālajām celtnēm, kas mūsdienās vairs nav saglabājušās vai atrodas drupās.
Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras mantojumu apdraud pastāvīgs līdzekļu trūkums, kam likumsakarīgi seko citas likstas. Sabiedrība ar mediju starpniecību lielākoties pamana šo problēmu rezultātu: brūkošas vai jau sabrukušas ēkas, kuru atjaunošana tuvākajā laikā nav sagaidāma. Arī diskusijas par šo problēmu cēloņiem turpinās jau gadiem ilgi: Ķemeru viesnīca, vairāki nami Vecrīgā, 18. un 19. gadsimta muižu ansambļi lauku novados, mazpilsētu vēsturiskā apbūve – piemēru uzskaitījumu varētu turpināt… Visā, kas saistīts ar Latvijas arhitektūras pieminekļu saglabāšanu, esam jau pieraduši pie nemainīgas minora toņkārtas. Tādēļ izdevumu sērijai “Mākslas pieminekļi Latvijā” ir unikāla nozīme kā enciklopēdiskam dievnamu būvvēstures dokumentējumam, kas kļuvis pieejams plašam interesentu lokam. Šādu publikāciju nozīmi patiesi grūti novērtēt par augstu, jo nav iespējams cienīt un aizsargāt gadsimtos radītās arhitektūras un mākslas vērtības, ja par tām nebūtu pieejama lietpratēju sagatavota, izsmeļoša un vizuāli pievilcīga informācija.
Grāmatas autore Mārīte Putniņa ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Zemgales reģionālās nodaļas valsts inspektore, un autores pieredze garantē šai publikāciju sērijai raksturīgo profesionālo kvalitāti. Lasītājs to pamana jau grāmatas ievadā, kas lietišķi un koncentrēti iepazīstina ar galvenajiem Zemgales novada vēstures notikumiem kopš pirmo sakrālo celtņu uzbūvēšanas viduslaikos līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei. Laika gaitā ir mainījies Latvijas administratīvais iedalījums, likvidējot rajonu pašvaldības. Grāmatas struktūra balstīta uz dievnamu izvietojumu bijušo rajonu teritorijā, ievērojot sērijas publikāciju pēctecību. Līdzās Jelgavas, Bauskas un Dobeles dievnamiem šeit atrodamas arī šo pilsētu lauku rajonu un divas bijušā Aizkraukles rajona baznīcas, bet Zemgales tālākā “gala” – Augšzemes – dievnami Daugavas kreisajā krastā kādreizējā Jēkabpils un Daugavpils rajona teritorijā palikuši ārpus monogrāfijas ietvariem. Tādēļ būtu vēlams pievienot grāmatai ne tikai objektu sarakstu, bet arī detalizētu kartoshēmu, kas parādītu tajā minēto dievnamu atrašanās vietas.
“Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”, tāpat kā citas šīs izdevumu sērijas grāmatas, apvieno mākslas vēstures pētījuma un pieminekļu inventāra iezīmes. Mākslas vēstures dati, bez šaubām, veido publicētās informācijas pamatu, ietverot ziņas par dievnamu celtniecību un to piederību noteiktam mākslas stilam, kā arī par izmaiņām, kas laika gaitā pārveidojušas sakrālo celtņu arhitektūru un interjerus. To papildina ēku plāni un bagātīgs foto liecību klāsts teicamā kvalitātē, kas sniedz priekšstatu par dievnamu izskatu pagātnē un mūsdienās. Līdzās zinātniskai informācijai, kam piemīt arī literāra kvalitāte, Mārītes Putniņas grāmata parāda arhitektūras objektu izcilo nozīmi kultūrainavā. Atverot grāmatu, mēs nokļūstam dievnama iekštelpā un iegūstam priekšstatu arī par to, kādas mākslas vēstures liecības reiz veidoja vai joprojām veido celtnes atmosfēru. Šis darbs būs noderīgs gan kultūras mantojuma nozares profesionāļiem, gan ikvienam cilvēkam, kam nav vienaldzīgs Latvijas sakrālās mākslas un arhitektūras liecību liktenis.
