Sports
Hokejs

Hārtlija skola latviešu treneriem 1


Gints Bisenieks
Gints Bisenieks
Foto – Ilmārs Stūriška

“Uzzinājām daudz noderīga, kas ikdienas darbā palīdzēs izaudzināt labākus spēlētājus,” viens no zinošākajiem bērnu treneriem un Latvijas Hokeja federācijas treneru komitejas priekšsēdētājs Gints Bisenieks ir sajūsmā par Boba Hārtlija vadīto trīs dienu semināru Rīgā.

Daudzi treneri izteikušies, ka tik kvalitatīvs seminārs Latvijā noticis pirmo reizi. Kas to padarīja tik labu?

Seminārs bija fantastiski noorganizēts. Teorētiskajās nodarbībās Hārtlijs runāja ļoti daudz, precīzi, nemētājās no tēmas uz tēmu. Viss pa punktiem, varējām pierakstīt. Mārupē notika ledus treniņi, kurā vairāki Latvijas izlases kandidāti demonstrēja daudz vingrinājumu, viņi zināja Hārtlija prasības, jo visam nometnē bija gājuši cauri. Treneris skaidroja ļoti lēni – kāpēc jāiet no šīs, nevis tās puses, kas būs, ja ies no otras. Stundas laikā lieliska konceptuāla analīze. Tad pusdienas, brīvās debates un vēl viena stunda uz ledus. Ar pamatojumu, kāpēc viss, ko darām, ir svarīgi. Pēc tam atgriešanās viesnīcā un vēl viena teorētiskā nodarbība. Laiks pagāja nemanot. Augstas klases treneris praktiķis dalījās savā pieredzē, viņš strādājis gan ar bērniem, gan NHL, un tas Hārtlija diapazonu padarīja visiem saprotamu. Pirms vairākiem gadiem Rīgā notika Barija Smita seminārs, viņš stāstīja daudz interesanta, piemēram, kā NHL komandā ģērbtuvē sasēdināt spēlētājus, bet mums dzīvē tas nekad nenoderēs. Maz praktiskā, savukārt pie Hārtlija katra minūte bija tā vērta. Seminārs nebija lēts – vairāk nekā 200 eiro.

Ko tu paņemsi ikdienas darbam treniņā ar bērniem?

Individuālās pārrunas, runāšanu laukumā. Hārtlijs teica – pirmajā treniņā Latvijā bijusi sajūta kā kapos, mūsu hokejisti nav mācīti laukumā sarunāties. Padomju laikos arī bija šie pamati, bet, gadu gaitā strādājot, laikam ieejam rutīnā. Šis seminārs man atkal radīja vēlmi trenēt, jo tā bija mazliet apsīkusi. Tiem treneriem, kuri apmeklēja semināru, noteikti radusies izpratne par daudzinātajām Hārtlija hokeja niansēm. Mums skaidroja ļoti detalizēti – kāpēc spēlētājs stāv tur, kad pagriežas, par cik grādiem, un tā tālāk. Redzējām, ka pasaules čempionātā Ķelnē tas viss darbojās, viņam izdevies izlasē ieviest citu filozofiju. Mums ir termins – spēle no aizsardzības. Hārtlijs nosauca piemēru – iedomājieties, ka Mairis Briedis izies ringā un pirmajā raundā turēs rokas aiz muguras, izvairīsies. Vai viņam būs izredzes uzvarēt? Pret amerikāņiem beigās sākām kāpties atpakaļ un ielaidām vārtus. Tā ir mentālā puse, kuras mūsējiem allaž pietrūcis: esam maza nācija, ko tad mēs. Taču pasaules čempionāts pierādīja, ka varam. Hokejisti sistēmu bija apguvuši, pirmajās spēlēs Merzļikins visu ķēra, bet, kā jau Bobs teica, viņam pietrūkst fiziskās sagatavotības. Pret ASV pārtraukumos sēdējis un ēdis šokolādi – baterijas nosēdušās. Tikai ar raksturu, spītību un ambīcijām varēja pierādīt, ka ir labākais.

Vai čempionātā pamanīji, ka hokejisti, kuri vienmēr visu darījuši vienveidīgi, tagad rīkojas citādi – kā Hārtlijs mācījis?

Jā, es pat pabrīnījos, kā viņš sešās nedēļās var pārmainīt spēlētāju. Diemžēl mūsu hokejistu fiziskā sagatavotība ir ļoti zema, jo daudzās komandās tam nepievērš vajadzīgo uzmanību. Ir agrā specializācija – hokejs, hokejs, hokejs. Daudzi vecāki uz sausajiem treniņiem bērnu neved, jo uzskata, ka tas nav vajadzīgs. Ja tos ieliek pirms vai pēc ledus, tad var cerēt, ka 80 procenti atnāks. Tāpēc nolemts, ka nākamajā sezonā bērnu čempionātā no 10 līdz 14 gadu vecumam kopvērtējums sastāvēs no trim komponentiem – spēles rezultāta, fiziskās sagatavotības un slidošanas, būs testi rudenī un pavasarī. Domāju, ka tam vajadzētu dot rezultātu. U-16 un U-18 grupās testi arī būs, bet neies kopvērtējumā. Ja līdz 14 gadiem esi piestrādājis fiziskajai sagatavotībai, tad redzi, ka muskuļi aug, esi norijis āķi, un tālāk jau pašam gribas trenēties. Efekts ir fantastisks.

Vai vari Hārtliju salīdzināt ar Tedu Nolanu? Abi kanādieši, abi atzīti par labākajiem NHL treneriem.

Nolans galvenokārt bija motivētājs, bet ar viņu spēle īpaši nemainījās. NHL ir treneri, kas strādā ar uzbrucējiem un aizsargiem, kā arī smadzenes, kas domā par stratēģiju. Tas pats Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa piemērs – galvenais treneris ir motivētājs. Hārtlijs ir novators, smadzenes un organizators, visu izpētījis.

Vai viņš zina, cik NHL draftētus spēlētājus esi izaudzinājis?

Domāju, ka nezina (Kasparu Astašenko, Jēkabu Rēdlihu, Jāni Spruktu, Juri Štālu un Kristeru Gud
ļevski). Šausmīgi nožēloju, ka sarunu valodas līmenī nemāku angļu valodu. Man gribējās aprunāties jau no pirmās dienas, kad Hārtlijs ieradās Latvijā un dzirdēju viņa koncepciju. Bet diemžēl…


Vai viņa padomi tev un citiem treneriem palīdzēs izaudzināt labākus hokejistus?

Noteikti. Tagad, gatavojoties jaunajai sezonai, varam sākt no baltas lapas. Ja pieturēsimies pie redzētā un dzirdētā, tad progresam noteikti jābūt un bērnu čempionāta līmenim jāaug.

Bet otra puse nekur nepazudīs – vecāki un viņu spiediens…

Tas ir smagākais jautājums. Varam sakārtot treneru domāšanu, bet jāizglīto arī vecāki. Ir doma izveidot rokasgrāmatu vecākiem, rīkot asambleju – kaut vai “Arēnā Rīga” vienu tribīni aizpildīt, ievēlēt vecāku komiteju. Mēģināt mainīt viņu domāšanu. Visvairāk traucē tas, ka jebkurā vecumā spēlē rezultāta dēļ, visiem gribas, lai mans puika uzvar, lai iemet divus trīs vārtus. Taču jāsaprot, ka galvenais ir izaudzināt, lai viņi 16 vai 18 gadu vecumā var iet laukumā un cīnīties par uzvaru, bet pirms tam to nevajag darīt par katru cenu. Ceru, ka treneri to sapratuši un nemēģinās spēlē izmantot tikai astoņus hokejistus, pārējos turot uz sola. Hārtlijs teica – mēs nevaram zināt, ka tas, kurš šodien ir ceturtajā maiņā, pēc diviem gadiem nebūs pirmajā.

Daudz runāts, ka vajag visos klubos strādāt pēc vienotas sistēmas, piemēram, ziemeļamerikāņu. Kā to panākt?

Aiz okeāna bieži vien ar bērniem nestrādā profesionāli treneri, bet tēvi, kuri kādreiz spēlējuši. Federācija iedod treniņu plānu, un viņi iet tam cauri. Spēli saprot, var palabot. Mums visa darbība jau astoņu deviņu gadu vecumā vērsta uz to, lai uzvarētu. Tagad mazāk, bet vēl pirms pieciem gadiem uzvarai Latvijas čempionātā vajadzēja divus komponentus – aizsargu, kurš var uzmest no saviem vārtiem pāri galvām, un vārtsargu – lielu un slinku. Aizņem daudz vietas, zemē nekrīt. Šis seminārs ir solis tuvāk vienotai izpratnei, bet, protams, jāveido programma trim līdz pieciem gadiem, lai, nonākot izlasē, viņi jau zina, kā jāspēlē. Hārtlijs izteicies, ka grib, lai vārtsargs ir kā sestais laukuma spēlētājs – iziet un var atdot piespēli. Piemēram, Jāni Kalniņu no vārtiem ārā nevar dabūt, Rīgas “Dinamo” viņam to aizlieguši, tāpēc stāv kā piesiets.

Cik, tavuprāt, svarīgi būtu noturēt Hārtliju Latvijā?

Jo ilgāk, jo labāk. Viesturs (Koziols) malacis – atradis tādu pērli. Brīžiem domāju, kas notiks, ja Hārtlijam citur būs izdevīgāks, interesantāks piedāvājums. Kas nākamgad nāks – atkal kāds, kurš mācīs turēt rokas aiz muguras un izvairīties?

LA.lv