Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Sāksim paši ar sevi 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Shutterstock

Viens no apspriestākajiem notikumiem šajās dienās – traģēdija Dobelē. Klusajā Zemgales mazpilsētā kādā mājā atrasti miruši trīs cilvēki – divi vecāki un viņu deviņus mēnešus vecais bērniņš, kurš visdrīzāk gājis bojā no bada.

Diemžēl šādas lietas pasaulē notiek. Ļoti reti, bet notiek. Patlaban rit izmeklēšana. Lai kas arī noskaidrotos, notikušajā pirmām kārtām jāvaino vecāki un tikai tad var domāt par pašvaldības, sociālo dienestu, policijas vai radinieku atbildību.

Tomēr Dobeles notikums ir ne tikai šaušalīga traģēdija, bet arī brīdis, kad uzdot jautājumu – kā gan tas varēja atgadīties? Sabiedrības pašportrets, kurā nav patīkami ielūkoties. Iedomāsimies šo ainu – puspamesta ēka, kurā vairs apdzīvoti tikai daži dzīvokļi. Bet bija taču laiki, kad arī Dobelē trūka dzīvokļu! Vecgada dienā nelaimīgajā mājā viesojusies policija. Kaimiņienei radušās aizdomas, ka kādā dzīvoklī atrodas pamests kaķis. Bērnu raudām cilvēki nebija pievērsuši uzmanību.

Mēs tiekam novēroti neskaitāmās videokamerās, vismaz pilsētās mūsu soļi tiek burtiski ierakstīti. Latvijā ir mazpilsētas, kur autobraucēju sagaida nevis plakāts “Laipni aicināti!”, bet gan “Brīdinām – pilsētā notiek videonovērošana!”. Cilvēku atrašanos telpā un laikā nodod mobilā telefona signāli, bet viņu iepirkšanās paradumus (arī vietas un laikus!) zina kredītkaršu kompānijas. Telefoni ir pilni ar kontaktiem, sociālajos tīklos uzrodas aizvien jauni draugi. Un tajā pašā laikā daudzi jūtas vientuļi, neaizsargāti, bezpalīdzīgi un pamesti. Kāda populāra “sabiedrības dāma” Latvijā nupat nākusi klajā ar atklājumu – viņai “feisbukā esot pieci tūkstoši draugu, bet dzīvē ar problēmām jātiek galā vienai”. Un kāda ironija – sieviete pati pelna naudu, mācot citiem, kā pareizi dzīvot.

Vācijā, vienā no bagātākajām Eiropas valstīm, ik pa laikam dzīvokļos atrod mumificējušos līķus, kuri, pēc tiesu medicīnas ekspertu atzinuma, šādā stāvoklī atradušies jau gadiem ilgi. Tātad valsts kārtīgi ieskaitījusi kontā pensiju, banka savlaicīgi izpildījusi automātisko rēķinu apmaksu, vienīgi līdzcilvēkiem nav bijis nekādas daļas.

Un tagad iedomāsimies, vai Dobeles traģēdija varēja notikt, teiksim, pirms gadiem piecdesmit, 1967. gadā? Varēja, bet ar daudz, daudz mazāku iespējamību. Pirmkārt, abiem vecākiem būtu darbs. Otrkārt, narkotikas tolaik nebija pieejamas. Treškārt, nelabvēlīgā ģimene tiktu vazāta pa arodbiedrības sapulcēm un kaunināta biedru tiesās, pie dzīvokļa durvīm bez ceremonijām klauvētu “kārtības sargi”, dusmīgas sievas no “mājas komitejas” vai vienkārši līdzjūtīgi kaimiņi.

Tāpat nevaru iedomāties, ka kaut kas līdzīgs šodien varētu notikt zemēs, kuras es labi pazīstu, – Gruzijā, Armēnijā, Ēģiptē vai Marokā. Šīs valstis nav uzņemtas nevienā no prestižajām organizācijām, ar kurām tik ļoti mīl lepoties Latvija. Tās ir vēl trūcīgākas, tajās klibo demokrātija, cilvēka tiesības, tiesiskums – vismaz mūsu, rietumnieku, izpratnē. Toties ir saglabājusies cilvēciskā solidaritāte, kas nav mazsvarīgi. Tātad ceļā uz progresu kaut kas būtisks pavisam nemanāmi ticis pazaudēts. Sabiedrība saskaldījusies atomos, kurā katrs cīnās pats par sevi. Ko darīt? Laikam jau katram būtu jāsāk pašam ar sevi. Nu kaut vai mēģināt sastapt sen aizmirstu radu, draugu vai kaimiņu. Ar kaunu jāatzīst, ka savas daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā Rīgā no divdesmit dzīvokļu kaimiņiem pazīstu labi ja piecus.

LA.lv