Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
13. jūlijs, 2015
Drukāt

Sākt dzīvi no jauna – svešā zemē. Pieredzes stāsts (60)

Jaunzeme_Elta
UZZIŅAI:

2009. gadā no Latvijas uz dzīvi ārzemēs pārcēlās 38208 cilvēki

2010. gadā – 39651

2011. gadā – 30311

2012. gadā – 25163

2013. gadā – 22561

2014. gadā – 19 017

/No Centrālās Statistikas pārvaldes interneta mājaslapas/

Ļaudis joprojām turpina aizbraukt no Latvijas. Ap 20 tūkstoši tautiešu ik gadu pamet mūsu valsti, lai apmestos uz dzīvi citur. Arī Elita Jaunzeme ar dēlu jau četrus gadus dzīvo svešā zemē un nu jau to sauc par mājām. Bet ceļš, kas Elitai bija jāpārvar līdz šim brīdim, nebija viegls.

Ar Elitu Edulfu, tad vēl Jaunzemi, iepazinos nejauši. Tolaik žurnālam veidoju rokdarbu lappusi un viņu, čaklo filcētāju, sameklēju ar kāda interneta sludinājuma palīdzību. Elita bija cerību pilna – abi ar dēlu drīz gatavojās pārcelties uz dzīvi pie vīra Norvēģijā. Bet tad pēkšņi viņa pazuda no mana redzesloka. No interneta vietnes www.draugiem.lv vien nojautu, ka nezināma iemesla dēļ viņi abi ar dēlu devušies nevis uz Norvēģiju, kā bija iecerējuši, bet pavisam citā virzienā – uz Lielbritāniju.

Pirms kāda laika savā e-pastā saņēmu vēstuli, kurā Elita atklāti stāsta, kas viņas dzīvē noticis pēdējos četros gados.


“Ir jau pagājis pietiekami ilgs laiks, bet liekas, ka tikai vakar kāpu autobusā un uz robežas teicu ardievas Latvijai,” raksta Elita. “Bet stāstu sākšu ar pavisam ko citu. Mans vīrs Arnis jau pāris gadus strādāja Norvēģijā. Arī mēs, visa pārējā ģimene, gatavojāmies pārcelties uz dzīvi pie viņa. Gaidījām vasaru, kad dēls pabeigs skolu. Bet tad pēkšņi viss sagriezās kājām gaisā. Pirmais trieciens nāca no bankas. Tā mums nepiešķīra kredīta nomaksas pagarinājumu un paziņoja – pēc Jāņiem māja jāatbrīvo. Atņēma pilnīgi visu – māju, ieķīlāto divistabu dzīvokli Rīgā, mašīnu. Var teikt, palikām uz ielas.

Kravāju mantas un gaidīju vīru, kad viņš ieradīsies pēc mums. Tad nāca otrais trieciens – vīrs paziņoja, ka mūs pie sevis uz Norvēģiju neņems, jo ir nolēmis aiziet no ģimenes. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš bija saticis citu sievieti, turklāt jau pirms laba laiciņa, tikai agrāk bija pietrūcis drosmes to pateikt.

Laikam zemapziņā to jau arī gaidīju. Mēdz teikt, ka attālums satuvina, bet mūs ar vīru, gluži pretēji, tas izšķīra. Abi ar dēlu palikām bez mitekļa un iztikas līdzekļiem. Sāku meklēt kur apmesties, un skaipā sazinājos ar attālu radinieci, kura jau divus gadus dzīvoja Lielbritānijā. Viņa piedāvāja braukt uz šo valsti un strādāt, lasot zemenes. Man nebija izvēles. Pārdevu visu, ko vien varēju pārdot, un par iegūto naudu 2011. gada 28. jūnijā abi ar dēlu braucām prom uz Angliju. Līdzi katram no mums bija tikai pa vienai somai.

Ceļš bija grūts – braucām trīs diennaktis. Tajā galā mūs uzņēma labi, un pēc pāris dienām es devos strādāt zemeņu laukā. Darbs izrādījās murgains. Mūs dzina kā lopus. Vagu gali pilni ar ūdeni, kas smēlās zābakos, bet bija vien jāstrādā tālāk. Un obligāti jānolasa visas ogas, ja ne – draudēja uzlikt sodu. Pāris kastes ik dienu jāsalasa bez samaksas. Jau tā neko prātīgu nevarēja nopelnīt – par vienu lielu kasti maksāja vienu mārciņu un 75 centus. Vienvārdsakot – no šausmām mati cēlās stāvus. Visu dienu esi rāpus, turklāt līdzi jāvelk plastmasas vanna, kurā jāmet sabojājušās ogas. Vannai virsū trīs stāvos saliktas kastes, kurās labās ogas jāsašķiro pēc izmēriem. Līdzi jāvelk aptuveni divdesmit kilogrami. Tā nocīnījos trīs dienas. Ceturtajā dienā sastiepu muguru, un manas zemeņu gaitas beidzās.

Biju panikā. Zemenēs strādāt nevaru. Ko darīt? Vienojos ar vīru par alimentu maksājumiem. No šīs naudas varējām samaksāt par dzīvošanu un pārtiku. Gāju pieteikties sociālajiem pabalstiem, bet tas nenotiek ātri. Pēc dokumentu iesniegšanas tos var izskatīt pat pusgadu. Iesniedzu dokumentus apdrošināšanas numuram. Ja tā nav, tad Anglijā darbā nekur nevar iestāties, skaities nelegāls iebraucējs. Ar to man veicās – saņēmu mēneša laikā.

Pieteicu dēlu skolā. Viņš man liels malacis. Angļu valodu nezināja nemaz, bet mierināja mani – neuztraucies, viss būs labi. Pēc viena gada viņš jau perfekti runāja angliski. Tagad dažkārt viņam pat jautā – vai tiešām viņš ir iebraucis no citas valsts.

Pienāca augusts, bet darbu atrast joprojām nevarēju. Pārņēma panika. Atgriezties arī nav kur. Atcerējos teicienu – ja vienas durvis aizveras, citas atveras. Kādu dienu manas radinieces paziņa uzaicināja mūs abus ar dēlu pastaigāties pa parku. Tur nejauši iepazinos ar kādu vīrieti no Latvijas, kurš Lielbritānijā dzīvoja jau divus gadus. Esmu ļoti pateicīga, ka viss tā notika, jo viņš palīdzēja man iekārtoties darbā fabrikā, kurā šķiro lietotos apģērbus. Strādāju otrajā maiņā no diviem dienā līdz desmitiem vakarā.

Radiniece mūs pie sevis arī vairs negribēja izmitināt, nācās meklēt citu dzīvesvietu. Mūs abus pie sevis paņēma Aleksandrs. Viss notika tik strauji, ka nebija nemaz laika pat domāt. Sapratām, ka jāmeklē kārtīga māja, jo pie mums no Latvijas gatavojās pārcelties arī mana meita ar draugu. Tieši pirms jaunā gada noīrējām māju netālu no pilsētas centra. Lielbritānijā dzīvokļos vai mājās istabas skaita pēc guļamistabām, dzīvojamo istabu neņemot vērā. Mums ir liela māja ar trim guļamistabām – divām normāla lieluma, trešo – ļoti mazu. Anglijā istabas mājās lielākoties ir ļoti miniatūras, vietas tajās pietiek tikai vienvietīgai gultai, divdurvju skapim un kumodei. Vēl ir dzīvojamā istaba un ēdamistaba. Gandrīz visas mājas ir divstāvu. Mums ir arī savs dārziņš. Lai gan ne visai liels, bet tomēr patīkami iziet laukā un pastaigāt pa zālīti.

Dzīve kļuva labāka. Sāku saņemt arī pabalstus. Ņemot vērā to, ka tobrīd jau strādāju, no valsts saņēmu piemaksu pie algas, tā saucamo tax credit. Skaitos vientuļā māte, manā apgādībā ir bērns. Algu saņemu minimālo. Gadā nopelnu apmēram 11 500 mārciņas, bet, ņemot vērā, ka man ir bērns, man vajadzētu pelnīt 13 500. Šo starpību piemaksā tax credit no valsts līdzekļiem. Vēl sāku saņemt pabalstu bērnam. Godīgi sakot, tik lielu naudu nebiju redzējusi ļoti sen! Turklāt Lielbritānijā algu maksā katru nedēļu. Nu varēju sākt sevi apgādāt. Sapirkām mēbeles, visu iedzīvi un sadzīvei nepieciešamo.

Nespēju saprast tos cilvēkus, kuri apgalvo, ka ar Lielbritānijas pabalstiem nevar izdzīvot! Tās ir pēdējās muļķības! Ir cilvēki, kas “sēž” tikai uz pabalstiem un nestrādā. No šā gada likumi mainījās. Sola, ka pabalstus maksāšot tikai tiem, kas Lielbritānijā nodzīvojuši četrus un vairāk gadus. Daudzi iebraucēji Lielbritānijas pabalstu sistēmu patiešām izmanto ļaunprātīgi, īpaši rumāņi, kas te ieradušies ar savām kuplajām ģimenēm. Saņem valsts mājas vai dzīvokļus, visus pabalstus, bet strādāt negrib. Šo ļaužu dēļ arī mēs pārējie, kas cenšas strādāt, dabūjam trūkties.

Badā gan šeit nu nekādi nevar nomirt. Ir bezmaksas virtuves, kurās neviens nejautā, kas tu esi un kāpēc te esi. Pabaro un vēl iedod produktus līdzi. Nevar sūdzēties arī tad, ja strādājot saņem minimālo algu. Veikalos regulāri ir cenu atlaides. Maisu kartupeļu var dabūt par 3,99 mārciņām. Arī gaļu var nopirkt par zemu cenu. Mēs, latvieši, jau esam pieraduši knapināties un ēst protam gatavot taupīgi.

Ar Aleksandru kopā esam jau trīs gadus. Ne viss vienmēr ir tā, kā gribētos, bet tāpēc jau cilvēkiem ir dota iespēja runāt.

Es te esmu sastapusies tikai ar labiem un iejūtīgiem cilvēkiem. Ja stāvēsi ielas malā, nebrīnies, ja apstāsies autobuss un palaidīs pāri ielai kaut gan nav ne gājēju pārejas, ne luksofora. Man reiz veikalā sapinās kājas un es nokritu uz ceļiem. Tūdaļ vairāki nepazīstami cilvēki piesteidzās klāt un stutēja mani augšā. Taujāja, vai viss kārtībā, vai varu paiet. Reiz Latvijā, kad biju ar dēlu stāvoklī, apsēdos uz ietves maliņas, jo palika slikti. Līdzās stāvēja divas sievietes un komentēja – redz, es esot stāvoklī un vēl piedzērusies. Kaunināja mani.

Gribas raudāt par to, ka esam spiesti braukt prom no savas dzimtenes valdības politikas dēļ. Bet Latvijā mēs nevienam nebijām vajadzīgi. Šobrīd esmu bezgala pateicīga Anglijas valdībai par visu, ko esmu saņēmusi. Var teikt – esmu sākusi dzīvi no jauna. Lielbritānijā ieradāmies tikai ar divām somām, bet nu mums ir viss, par ko Latvijā sapņojām. Taču sapņiem nav robežu. Esmu apņēmusies turpināt savu sirdslietu – nodarboties ar filcēšanu. Pamazām iepērku materiālus, un drīz jau taps mani pirmie Lielbritānijā darinātie darbi. Ceru, ka vietējie tos novērtēs. Kopā ar meitu gatavojamies vērt vaļā savu interneta veikalu, kurā viņa piedāvās pašas gatavotās rotas, es – filcējumus. Ticu, ka viss izdosies.

Kāpēc sadomāju uzrakstīt par sevi un dzīvi Lielbritānijā? Tāpēc, ka esmu lasījusi tik daudz rakstu un tikai retajā pausta patiesība. Lielākoties tajos tikai noniecina Lielbritāniju – cik tajā slikti… kā izmanto iebraucējus… cik grūti dzīvot. Es Lielbritānijas valdībai vēlos pateikt milzīgu paldies par to, ka man ir dota iespēja šajā valstī dzīvot un strādāt un justies kā cilvēkam.”

Pievienot komentāru

Komentāri (60)

  1. Malacis , SIEVIETE, es tā nespētu!

  2. es ari brauksu projam ,jo noliku visas tiesibas gan uz furēm pat uz autobusa ,bet seit neesi nevienam vajadzigs.

  3. Latvija VAR bet negrib Atbildēt

    Nu ja Anglijā līdzīgi kā Latvijā puse Bruto algas būtu jāpārskaita nodokļos, diez vai Anglijai aŗi būtu piekrišana. Bet UK un citas normālas valstis jau domā par cilvēkiem – arī nodokļu jomā. Latvijā gan piepilda budžetu nevis rūpējas par tautu.

  4. Jā,Latvijā nav viegli.algas mazas,sociālais līmenis zems,pilns ar bomšiem visapķārt,kur skaties.Bet izbraukušie tautieši,kritizēt savu zemi ir liels grēks.Nespļaujiet trauciņā,nevaram zināt,varbūr pienāks laiks un kājām nāksiet uz mājām.

    • Vispár kritiku es nemaníju,tikai faktus,bet,ja nu par to iet runa,ieteikt gan varétu…..,lai músu valdíba kaut vai brauc pamácíties ká valsts politiku vest uz tám valstím ,uz kurieni músu tautiesi izbrauc…..

  5. Izlasīju, un jo tālāk lasīju, jo lielāks riebums uznāca. man prieks, ka tie angļi beidzot sapratuši, ka šie pabalstu prasītāji jāiegrožo. Strādāt vajag un nebūs pabalsti jāprasa. Redz zemeņu laukā viņai par grūtu bija. Tiešām ja dzīvē nav strādājusi, tad tiešām ir grūti. Dzīvot uz kredītiem, vai tas ir prāta darbs. Tas tikai pierāda, ka visu grib par velti. Tāpēc jau pirmais vīrs aizmuka, jo reddzēja, ka tai sievā tāpat kā budzētā, ldod naudu cik gribi, nekad viņas nav.Kaunējusies būtu

    • Jūtu līdzi…,grūti dzīvot ar tādu riebumu sevī…..

    • Cūcīgs tu esi radijums,skaties,ka no paša/as neaizmūk vai jau ir aizmucis,bet varbūt sēdi un kūko un gaidi princi/princesi .Normālā,laimīgā cilvēkā nekad nebūs tāda skaudība kā ir tev.

  6. Lai Tev veicas Elita, un zini,ka Tu taada neesi vieniigaa,ir neskaitaami daudz latviesu,kurus,diemzeel dzimtene nemiil,bet taa vai saa mees esam tie labaakie!!!!!!!!!!!!

  7. Njaaaa!Pavisam liidziigs un paziistams staasts-tiesa gan,nestraadaaju zemenju laukaa,bet Latvijaa solija,ka dosos uz Niiderlandi un tikai businjaa pazinjoja,ka galameerkis buus Lielbritaanija…Tagad(peec 2,5 gadu atrasanaas UK)esmu pateiciiga,ka taa viss sagrozijaas!!!Godiigi-jaa-esmu dzimusi un augusi Latvijaa,bet,diemzeel,Anglija(vismaz pagaidaam)miil muus un muusu beernus vairaak,nekaa Latvija…!!!Tas izpauzaas visaadaa zinjaa…,kaut vai peedeejie gadi,ko pavadiju Latvijaa-radaas jautaajums-aizvest beernu uz Zoologisko daarzu vai tomeer labaak nopirkt labu paartiku naakamajai nedeeljai???!!!Ziniet,siikums par mani,bet ticiet man,dariisu visu,lai manam beernam buutu laba izgliitiiba,jaukas briivdienas un,lai NEKAD nepienaaktu briidis,izdzirdeet tekstu”piedod,mees nevaram,jo nav naudinjas…”Visu cienju tiem,kas nosoda un visu cienju tiem,kas atbalsta,tapeec jau mees esam latviesi – ar savu viedokli Latvijaa un tie,kas taalumaa…

  8. Malacis Elita un lai veicas arī turpmākajā dzīvē!!
    Es Anglijā dzīvoju jau desmit gadus, arī mana mamma te un trīs dēli. Latvijā dzīvoju mazā Latgales pilsētā bez darbiem un bez nāktones. Naudas nebija un nebija iespēju. Uz Angliju braucām divatā ar draudzeni, ar stopiem un kabatā bija 30 mārciņas uz abām. Braucām no izmisuma un bezcerības, jo citur nebija kur griezties, valsts nepalīdzēja tad un nepalīdzētu arī tagad. Nebija viegli, nevarēju atrast darbu divus mēnešus, nebija kur dzīvot, palikām patversmē pa nakti, un nebija ne draugu ne paziņu, nebija perfektas angļu valodas, nebija nekādas pieredzes nevienā jomā, un par spīti visam, cilvēki bija atsaucīgi un palīdzēja, netiesāja un neskatījās šķībi (atšķirībā no dārgajiem tautiešiem), atradu darbu, pēc gada atbrauca bērni, tad arī mamma un māsa. Zinu ļoti labi, ka šeit maniem bērniem ir iespēja mācīties tālāk, sasniegt sapņus un panākt kaut ko dzīvē, visas tās iespējas Latvijā viņiem neeksistētu, pabeigtu 12 klasi un varētu stāvēt rindā pēc sētnieka darba, kuru dabūtu kāds ar 3 universitātes diplomiem.
    Tiem, kas vēlas teikt kaut ko sliktu – nav vērts jums muti virināt, neesat manās kurpēs kilometru nogājuši, jums nekad nezināt.

  9. Rumāņi tiešām nepatīkami cilvēki, cik sastopu Anglijā, visi neganti. Ungāri un poļi toties atsaucīgi un laipni. Vērts izšķirties. Grūti, bet vismaz cerīgi. Latvijā nekad nekā nebūs.

  10. Visu cieņu drosmīgajai dāmiņai! Skaista arī, tas arī liels pluss. Anglijā pensiju var sapelnīt 10 gados, bet pie mums? Ubaga pabalstam vajag 30 gadu?

  11. Es Anglijā un Skotijā biju dažus mēnešus gadījuma darbos un sapņoju atkal doties ceļā. Beidzot viens normāls raksts! Paldies gan autorei, gan stāsta varonei! Lai veicas!

  12. jaa jauks staast! Es dzivoju Irijaa un varu pilniigi piekrist tam visam! un teiksu arii taa Iirija ir manas majas jau tagad! 🙂

  13. Cik mees latviesi tomeer varam buut launi – ka tik “iekost”, izsmiet un nozaakaat. Tas ir cilveeciigi – veelieties dziivot labaak, riskeet taa deel un arii izdziivot – kad taads briidis ir pienaacis. Paskatieties uz sevi. Vai juus nemekleejat kur labaak, drosaak un vieglaak? Nav ko launi zaakaat citus par to, seviski, ja cilveekam ir pilniiga bezizejas situaacija. Un veel kas – anglu valodas zinaasanaam un augstaakaajai izgliitiibai var izraadiities pilniiga 0 veertiiba valstii, kur runaa citaa valodaa. Taa, ka nestaastiet man, ka TIE CITI ir neizgliitoti neprasas un neveiksminieki utt. Valstii, kuraa dziivoju, esmu redzeejusi desmitiem piemeeru, kaa augsti izgliitoti, augstas poziicijas ieneemusi cilveeki ir bezdarbnieki vai straadaa jebkuru darbu, kuru var dabuut. Taapeec cienu cilveekus, kas ir meerktieciigi ciiniitaaji, kas speejusi izkulties un saakt dziivi no jauna, tai pat laikaa nezaudeet cilveeciigumu. Un man prieks par Jums, Elita! Lai jums veicas! Sekojiet savam valaspriekam un sapniem – tiem ir tendence piepildiities! 🙂

  14. Pirms mosodit, uzvelciet tas sievietes kurpes un izejat vinas celu.
    Tikai tad jus sapratisiet cik gruti vinai bija

  15. Malacis,ka izķepurojies. Bet tomēr gribu teikt,ka latviešiem pazūd tāda īpašība,kā pieticība. Tā nav slikta īpašība,var arī teikt,ka nevar nest,ko nevar pacelt. Nevajag vainot politiku brīdī,kad pārvērtēji situāciju un savus spēkus. Vai tas tiešām ir pareizais ceļš,braukt uz citu valsti? Vai ar to jālepojas,ka cel svešas valsts labklājību?

  16. Patiess, brīnišķīgs raksts – paldies! Saprotu šādu cilvēku pieredzi, kas spēj novērtēt to, kas tiek dots, kad iesāc dzīvi no 0 punkta. Prieks, ka mums ir dota šī iespēja caur zaudējumiem un grūtībām iegūt cilvēka cienīgu dzīvi. Es dzīvoju Vācijā un esmu laimīga. Cienu šo valsti un cilvēkus šeit. Paldies Dievam par šo ceļu! 🙂

  17. Asaras saskrien acīs….stāsts līdzīgs manējam….nekā aiz muguras,paskatoties atpakaļ,jābrīnās par uzņēmību un apņēmību,neticamo,un pateicība sirdī tieši par to,ka esi novērtēts kā cilvēks….protams,kas nav to piedzīvojis,nesapratīs par ko iet runa…

  18. Tante dzīvo Anglijā, kad meitas bija mazas, visi dzīvoja lielā mājā, kad bērni aizgāja dzīvot savās ģimenēs, tante iegādājās mazu māju, lai varētu māju uzturēt. Nekas tur nav bezizmēra. Abi visu m
    ūžu labos darbos strādājuši, labas pensijas, ceļo, bet , ja sākas veselības problēmas, tad arī ir vajadzīgi lieli līdzekļi.Viņi nedzīvo pār saviem līdzekļiem, bet prot rēķināt izdevumus, pērk labus apģērbus,labu pārtiku, lai ir veselība.Drēbju maz, bet kvalitatīvas, nav lieku grabažu mājās, jauniešiem nav lepnu mašīnu, bet naudu iegulda labā izglītībā.Naudu tērē ar apdomu.Mūsējie visu grib ātri un uzreiz un brīnās, ka bankas atņem.

  19. Viss jau ir skaisti, kas ir Anglijā Tikai parādi man, kurš Latvijā rāpos uz ceļiem ūdenī un lasīs zemenes?Pastāstiet, cik latviešu ir sabeiguši veselību Anglijas un Īrijas laukos un rūpnīcās un tagad slimi atgriežas Latvijā? Labi ir tur, kur mēs nēesam.

    • Veselību lieliski var sabeigt arī Latvijā,ja par to nerūpējas….ģeogrāfiskajam stāvoklim šeit nav nozīmes….

  20. Veiksmi un neatlaidiibu ! paies veel paaris gadi,puika paaugsies ,buus vairaak laika un pelniisi vismaz 2x vairaak un darbaa,kurs tiesaam patiks.
    Klausiities Latvijas iignas nav veerts,vini laimiigi savaa ruugtumaa,kaadas citiem tiesiibas vinus no saa staavokla raut aaraa ?

  21. Gadā nopelnu apmēram 11 500 mārciņas, bet, ņemot vērā, ka man ir bērns, man vajadzētu pelnīt 13 500. Šo starpību piemaksā tax credit no valsts līdzekļiem. Vēl sāku saņemt pabalstu bērnam. Godīgi sakot, tik lielu naudu nebiju redzējusi ļoti sen!

    Nu…ja cilvēks Latvijā neko nav spējis sasniegt un tur par 13 000 mārciņu priecajas kā mazs bērns, tad man viņu žēl. Vienkarši vajadzēja būt ambiiozākam, strādāt vairāk…strādāt divus darbus, nevis būt melnstrādniekam un priecāties par pabalstiem. Žēl, ka viņiem jāaizbrauc, bet reizem lieka, ka ta ir labāk, jo valsts iztīras no čīkstuļiem un ķengātajiem.

    • Diez vai tu pats apjedz,cik stulbs esi.Apsedies uz bridi,un padomaa.Daudz svetigak butu Latviju iztirit no tadiem uzpustiem gudreliem,kuri nez kapec iedomajas,ka viniem kads tiesibas devis uz “parastajiem”cilvekiem skatities no augsas.Ari man tevis zeel-tev,nabadzinam,laikam gruta berniba bijusi..

    • Nesaki hop… Tu nekad nezini, kur Tavi ceļi Tevi aizvedīs… ka nesanāk, ka pašam kādā brīdī par 13000 mārciņu būs japriecajas…

  22. To pašu es varu teikt par Īriju – tikai pašu labāko! Esmu šeit jau ceturto gadu ar abiem dēliem un mammu, un visi esam patiešām LAIMĪGI! Ne jau tikai materiālā stāvokļa uzlabojumu dēļ, bet galvenokārt tieši Īrijas valsts un sabiedrības ATTIEKSMES dēļ. Diemžēl par Latvijas valsti ko tādu nevarēju teikt nekad…

  23. Tas” zinaataajs” ir reti pretiigs cilveeks! Domaaju, ka no pasa nekaa nav, tikai maak lieliities, ha ha !

    • zanīte arī neko neprot, valodu nezina, prot vienīgi pabalstus diedelēt? Taisnība actiņās kož, zanīt? Nu, tautietītes, zemu esat kritušas!

      • Tu,mister,zinataj esi apals idins.Viens no mutes karaliem,kurs ar bravuru censas kaut ka nebut noslept savu bezgaligo tuksumu paurii.Tici man-tev neizdodas.

  24. Līdzīgs stāsts arī par mani. Ne jau mēs esam nodevuši savu valsti, bet valsts mūs. Latvijā izdzīvot nav iespējams. Kāpēc svešā zemē nedēļā var nopelnīt tik daudz, cik šeit mēnesī? Kad mūsu valdība beidzot pārstās ņirgāties par tautu. Grib lai šī zeme paliktu pilnīgi tukša? Iesākumam ievedīs 250 vellaģīmjus ar sievām un bērniem. Domā, ka būs baigie strādnieki? Ha, ha, ha!

  25. Es pilnigi piekritu tev Elita. Sakums nav viegls, bet tomer Anglija ir valsts kur tev ir ceriba, ko Latvija saviem pilsoniem nedod. Loti skumji, ka ta, bet paldies Anglijai kas pienem cilvekus kas grib stradat un ari palidz tiem.

  26. Es arī Anglijā esu jau 6 gadus,,,,un tiešām gribētu teikt visu to labāko- par šo valsti,,,PALDIES! LAI MUMS UN JUMS VISIEM VEICAS!!!

  27. Prieks, ka cilvēks nepadevās un atrada izeju. Sievieti kaunināt nevajag, tas tā tik Latvijā pieņemts- ja sieviete viena ar bērnu- tādad dumja.. Lai gan visa tbildība ir uz vīrieša pleciem. Precētām sievietēm algots darbs, ja vien pašas to dikti nevēlās, vispār nebūtu jāstrādā, tā vietā jāaudzina bērnus (lai izaug par kārtīgiem cilvēkiem), jāvelta laiks saviem vaļaspriekiem un principā ir jābūt mājas saimniecei vārda tiešā nozīmē. Par materiālo pusi jārūpējās vīriešiem, kā arī jāgādā par drošību un stabilitāti ģimenē, ja vīrietis to nevar, tad viņš nav sievietes cienīgs.

    • Malacis, Uģi!
      Gudrs, vīrieša cienīgs domu gājiens. Izdošanos Tev vēlu visās lietās! Kaut vairāk būtu vīriešu ar šādu spriest spēju! 🙂

  28. Man liels prieks par Jums

  29. Paldies par stāstu.Es Tevi saprotu.Esmu izbaudījui ko līdzīgu.Lai Tev veicas!

  30. Nesaprotu, ko žurnālisti ar šādiem stāstiem grib panākt – lai visi, kas vēl kust, aizbrauktu no Latvijas laimi meklēt? Kas tad lasīs tos jūsu žurnālus/avīzes? Vai varbūt cienījamie žurnālisti arī pārcelsies uz Angliju un rakstīs tur angļu valodā?

  31. Zinataj – mute tev liela. ..
    Es ari dzivoju ārzemēs jau 3 gadus ar savu 4 gadus veco puisīti- ja sanemu pabalstu ka vientuļa mate un kas ?! Un par ko kaulēties – sievietes vismaz kko dara lai kkas būtu , ne jau visiem veicas sēdēt ofisa krēslā un .. audzet…
    paskatieties mīlīši sākumā uz sevi pirms par citiem ko tādu sakāt. ..
    Pat ar izglītību Latvijā īpašas jēgas nav, un ka gan ļaudis zin vai vinai vina ir vai nav…
    latviešu tauta – galvanis vienam par otru ko pretīgu pateikt – ta viss labākā maltīte. .. cik gan zema ir palikusi mūsu tauta. …

    • Tavs veiksmes stāsts – dzīvot no pabalstiem ārzemēs… Izglītībai nav jēgas… Nu ja, priekš kam izglītība – pabalsta naudu saskaitīt proti, parakstu uzlikt, un labi!
      Ja jau Latvijas izglītībai nav jēgas, (kam zināmā mērā piekrītu), mācies kaut ārzemēs! Vai tad līdz pensijas laikam taisies uz pabalstiem sēdēt?
      Vot, tautieši! Esam sašutuši par melnajiem bēgļie, pabalstu tīkotājiem, bet ar ko paši labāki?

    • Mīļais cilvēk,tie dzēlēji,zākātāji ir tie,kuriem pašiem dzīve nav izdevusies un ar to ir neapmierināti.
      Kaut vai palasot komentārus,redzam,ja cilvēks ir apmierināts,laimīgs ar savu dzīvi,ļaunumam nav vietas un ir tā vēlme vēlēt labu arī citiem.Lai mums visiem ir labi!

  32. Man ir prieks, ka Lielbritanija rupejas par cilvekiem. Var redzet, ka Elita ir stradiga un puika centigs skola. Tos, kas ir labi stradnieki Anglija verte augstu, nav nozimes, no kurienes tu nac, ja neesi slinkis, var tikt talu, bet ir jastrada daudz un gruti. Tie, kas pieradusi Latvija kaut ka novilkt savas no 9 lidz 5 stundas te nevienam nav vajadzigi. Viniem pietiek savejo, kas to vien gaida kad valsts palidzes.

  33. Pretīgi lasīt. Šī “čaklā filcētāja” galvenokārt spēj kāst visāda veida pabalstus un cerēt uz vīriešu palīdzību.
    Darbs – lupatu šķirošana. Būtu kaunējusies stāstīt. Pakāsusi Latvijā visu, ko vien varējusi, tagad “sāk jaunu dzīvi”…
    Arī es dzīvoju ārzemēs, bet man ir normāls, labi apmaksāts darbs, un 0 pabalstu.
    Tur ne vīrs vainīgs, ne Latvijas valsts. Tāds sievišķis. Bez izglītības, bez valodas zināšanām, bez apsviedības, toties ar ambīcijām.

    • Vēl viens gudrelis.
      Cik daudzi, kas treknajos gados sev sadzīvoja, pie krīzes to pazaudēja? Diezgan daudzi, zini. Un ja cilvēkam aizbraucot uz ārzemēm nebija valodas, loģiski, ka škiroja “lupatas”, ko bez valodas vēl?
      Un krietni labāk, ka dāma izgāja no sitiuācijas kā izgāja, nevis ka būtu kārtējais pakāries utml krīzes skartais cilvēks.

    • Patiess, brīnišķīgs raksts – paldies! Saprotu šādu cilvēku pieredzi, kas spēj novērtēt to, kas tiek dots, kad iesāc dzīvi no 0 punkta. Prieks, ka mums ir dota šī iespēja caur zaudējumiem un grūtībām iegūt cilvēka cienīgu dzīvi. Es dzīvoju Vācijā un esmu laimīga. Cienu šo valsti un cilvēkus šeit. Paldies Dievam par šo ceļu! 🙂

  34. Kas NOTIEK ar Latvijas viirieshiem???? Varu veel saprast atstaat sievu, pieaugushu cilveeku, bet kaa var atstaat savu miesiigo chetrgadiigo beernu? Nesen LA bija staasts kur pat zakju maate uzbruuk chuuskai lai glaabtu savus mazuljus. Un sheit iet runa par miesiigo, biologjisko teevu. Sirds noddreb. Apsveicu maati par izturiibu.

  35. valdība nav priekš iedzīvotājiem. Tā ir tāpēc, lai bezgalīgi muldētu par mistiskām cilvēktiesībām un demokrātiju! Bet to zupā neizvārīsi un ģimeni nepaēdināsi!

  36. Nu nezinu kāds tur malacis, acīmredzot nav bijis ne izglītības, ne profesijas, ne pašai, ne meitai. Arī vīrs bija melnstrādnieks Norvēģijā. Sagrābti kautkādi neatmaksājamie kredīti, māju pirkuši utt. Visiem ārzemju iebraucēj-strādniekiem vēsture ir viena. Nav izglītības, ir kredīti. Tas arī principā visu par cilvēku pasaka 🙂

    • Nedomāju vis. Pati labprātīgi atbraucu uz Britāniju un ne jau laimi meklēt, bet tāpēc, ka atradu studiju programmu, kurā vēlos mācīties. Nulle pabalstu man un ne reizi neesmu strādājusi zemeņu laukā vai grīdas mazgājusi, par minimālo gan ir bijis jāstrādā -tīri pieredzes trūkuma dēļ. Latvijā neviena paša parāda, tā kā zini, nu nav gan visiem tā vēsture viena 😉

    • Vēmiens nāk. Tāpēc jau te Latvijā nekas neiet un neies – jo lielākā daļa ir augstprātīgi un no iekšpuses sapuvuši. Velns parāvis – pateicieties Dievam, ka Jums viss dzīvē ir izdevies un veicies. Nu un kas, ka cilvēkiem nav izglītības un valodu zināšanas! Ko Jūs par cita dzīvi zināt un variet spriest?! Te žulti izgāzt ta baigie varoņi. Tikai ko ka staigājiet pa sētnieku tīrītām ielām? Ko valkājiet – neizglītoto šūtās drēbes? Ko ēdiet no neizglītoto ražotajiem un ēstuvēs mazgātajiem traukiem? Ko ejiet uz veikalu kur neizglītotie Jūs apkalpo? Ko lietojiet pārtiku ko fasējuši neizglītotie? Ko maizi ēdat – ko “ne tādi” cepuši?! Ko grābstāties gar tām pašām nabaga ZEMENĒM – ko tie “pabiras” lasījuši?!
      Pretīgi.
      Kas Jums Kundziņi to visu darīs – ja tādu cilvēku nebūs?!
      Un gribas pavaicāt – ko tiem cilvēkiem darīt? Viņi ir piedzimuši, viņi ir šai pasaulē – un? Tad ja cilvēkam kādu apsvērumu dēļ, kas dzīvē nav aizgājis kā gribētos – tad pēc Jūsu domām viņš nedrīkst vēlēties dzīvot normāli?! Viņam nekas nepienākas? Nu, tad ko – apšaujiet visus un miers! (var jau veidot pat sarakstus – ja kāda ne īpaši veiksmīga ģimene ar bērneli, tad – ahā – te nebūs augstākās izglītības un varbūt pat valodas – “bliukš” ģimeni likvidējam! (var “maigāk” – pagrabiņā gāzīti palaist!) ) Vai ne?!
      Nežēlīgi un pārspīlēti?!
      Nu, bet tā taču sanāk!

      p.s. cik man ir zināms – ārzemēs latvietim palīdz VISI – IZŅEMOT LATVIETI! Ir vērts aizdomāties – kāpēc mums neiet.

  37. Nu, nezinu, nezinu… Man šķiet, jebkurā valstī neapdomīgi paņemtie kredīti var novest pie tādām pašām sekām, kā TEV Latvijā.

  38. Cik ilgi valdība vel kavēsies pirms sākt maksātspējīgos darba devējus spiest izmaksāt darbiniekiem algas pēc apjoma līdzvērtīgas tām, kuras saņem valstīs uz kurām cilveki šobrīd pārceļās?

  39. Malacis, meitene !!!

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+