Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
31. oktobris, 2017
Drukāt

Sākums Jāzepa Vītola pianistu konkursam

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Fināla kārtā 1. un 2. novembrī konkursanti uzstāsies Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri Gintara Rinkeviča vadībā. Laureātu apbalvošana notiks Noslēguma koncertā turpat 3. novembrī.

Jāzepa Vītola 5. Starptautiskais kordiriģentu konkurss notika 2014., un Jāzepa Vītola 4. Starptautiskais vokālistu konkurss – 2015. gadā.

Tagad, pēc piecu gadu pauzes, atkal pienākusi kārta latviešu mūzikas klasiķa vārdā nosauktajam 7. Starptautiskajam pianistu konkursam, kura atklāšana un pirmais koncerts notika 2017. gada 26. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Salīdzinājumā ar 2012. gadu šoreiz festivāla lokācijas vieta daļēji mainīta – likumsakarīgas sekas tam, ka Liepājā uzcelta koncertzāle “Lielais dzintars”, ko diemžēl joprojām nevar teikt par galvaspilsētu; konkursa trešajā kārtā pianisti uzstāsies ar Liepājas simfonisko orķestri un tā jauno māksliniecisko vadītāju Gintaru Rinkeviču. Konkursa dalībnieki nāk no Eiropas, kā arī no četrām Āzijas valstīm – Krievijas, Ķīnas, Japānas un Turkmenistānas, un starptautiska ir arī žūrija – seši mākslinieki un pedagogi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Itālijas, Uzbekistānas un Lielbritānijas ar Gildholas Mūzikas un drāmas skolas docētāju Ronanu O’Horu priekšgalā. Viņš arī uz skatuves kāpa 26. oktobra vakara noslēgumā, taču vēl pirms tam uzstājās Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris ar Franča Šūberta Astoto jeb “Nepabeigto” simfoniju.

Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri tagad vada Atvars Lakstīgala – viņš vēl šovasar priekšnesumos ar Liepājas simfonisko orķestri spilgti atklāja savas prasmes Bēthovena un Grīga vispārzināmo opusu interpretācijās, un šādā kontekstā diriģenta izvēle par labu Šūberta “Nepabeigtajai simfonijai” kā vienai no kanoniskām partitūrām, kas katrā ziņā jāapgūst studentu repertuārā, ir gluži labi saprotama. Un, lai gan attiecībā uz šo Šūberta darbu atmiņā nešaubīgi vēl palicis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Juniči Hirokami izcilais un novatoriskais veikums, Atvars Lakstīgala nebūt nelika vilties – viņa vadībā simfonijas ritējums izcēlās ar vienlīdz precīzu un plastisku frāzējumu, temporitmu, formas izjūtu, dinamiski tembrālo zīmējumu, kas, protams, kļuva par labāko priekšnoteikumu muzikālo emociju un konceptuālā vēstījuma pilnvērtīgai atklāsmei. Šajā ziņā viņš ar orķestri sapratās veiksmīgi, un gan stīgu grupa, gan pūšaminstrumenti bija darījuši daudz, lai mūzika skanētu pietiekami kolorīti un izkopti – bez šaubām, studentu orķestra atskaņojumā bija dzirdams arī stīgu instrumentu disbalanss par sliktu čelliem un kontrabasiem, turpretī obojas un klarnetes palaikam izrādīja vēlmi spēlēt ceturtdaļtoņos, bet tas tomēr īpaši netraucēja iedziļināties Šūberta skaņurakstā.

Ja šādas ievirzes pasākumos kaut kas traucē, tad tas drīzāk būtu pārāk blāvais apgaismojums, kas visādu publisku runu un citu neobligātu norišu laikā apgrūtina koncentrēties uz līdzpaņemtās grāmatas lasīšanu. Bet, par laimi, vienā brīdī atkal atgriezās mūzika, Ronanam O’Horam atskaņojot divus Johannesa Brāmsa intermeco (La mažorā un mi bemol minorā no 118. opusa) un divas rapsodijas (si minorā un sol minorā no 79. opusa), kā arī Ferenca Lista transkripciju Riharda Vāgnera operas “Tristāns un Izolde” slavenajam skatam “Izoldes mīlas nāve” pašā koncerta finālā. Jāteic, ka arī Brāmsam aizvadīto mēnešu koncertprogrammas bijušas labvēlīgas – kaut vai “Rudens kamermūzikas festivālā” – un Ronans O’Hora sevi apliecināja kā teicamu vācu romantiķa mūzikas interpretu. Aiz noslīpētās virtuozitātes, rūpīgi izveidotās mākslinieciskās dramaturģijas un brīvi plūstošā pianistiskā piesitiena šeit tad arī pavērās Brāmsa skaņdarbu dziļās un daudzveidīgās dimensijas, solista priekšnesumam aicinot ieklausīties melanholisku, apskaidrotu un dramatisku jūtu grūti atšķetināmajos savijumos. Starp citu, arī pati programma bija izvēlēta ļoti gudri, Brāmsa skaņumākslas klasiskajam līdzsvarojumam pretstatot Vāgnera un Lista pārpasaulīgās kaislības, kurās pianists iejutās visnotaļ pārliecinoši.

Cita lieta, ka iespaids par spožām jaunatklāsmēm un izcilām virsotnēm tomēr neradās – Ronana O’Horas muzicēšanai un personiskajam redzējumam nedaudz pietrūka individualitātes, kas viņu ļautu nemaldīgi atšķirt no neskaitāmiem citiem pianistiem. Un tieši šī īpašība līdztekus detalizēti skaidram skaņuraksta lasījumam konkursos vienmēr noder – un gan jau žūrijas godalgotais laureāts ar to uzrunās arī šoreiz. Tāpat skaidrs, ka konkursa atklāšanai atkal tika atrasts vienkāršākais standartvariants, kas pirmām kārtām liek uzdot jautājumu – kāda gan Šūberta simfonijai saistība ar Jāzepu Vītolu? Vai tā vietā drīzāk Mūzikas akadēmijas orķestris nevarēja atskaņot, piemēram, Vītola Pirmo simfoniju, kas nav spēlēta gadiem ilgi? Vai arī kādu latviešu komponista klavierkoncertu kopā ar Ronanu O’Horu – nu, kaut vai Jāņa Mediņa partitūru? Lai vai kā, vismaz Liepājas publikai drīzumā gaidāmi arī pārsteidzošāki atklājumi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+