Foto – Almants Poikāns un Ansis Starks

Sala romantikas meklētājiem 0

No Ķīpsalas atgriezties realitātē un steigā mudina tikai Vanšu tilts ar tam pāri braucošajām automašīnām.

Reklāma
Reklāma

 

Labāk Ķīpsala, nevis Žagarsala

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Mūsdienu Ķīpsala veidojusies, tai saplūstot ar Burkānsalu un Mazo Klīversalu. Vairums ieliņu te klātas ar akmeņu bruģi, un tas, ieklīstot dziļāk, ļauj iztēloties, ka atrodies nevis Latvijas galvaspilsētā, bet kaut kur attālu, valsts nostūrī, jo cilvēku apkārt nav daudz.

Šur un tur noris remontdarbi, nedaudz traucējot ziemas idilles baudīšanu. Tomēr Ķīpsala ir kā radīta romantiskām pastaigām sniegotā laikā. Paugurainais apvidus ļauj ņemt līdzi ragavas, lai pa kādu stāvāku nogāzi nošļūktu. Īpaši tas patiks bērniem. Turklāt no salas paveras elpu aizraujošs skats uz Daugavas pretējo krastu un ostu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Uzkalni Ķīpsalā nebūt nav radušies dabiski – tos uzbēruši mūsu priekšteči, lai izbūvētu dambi. Tieši tāpēc ielu, kas te atrodas vistuvāk Daugavas krastam, sauc par Balasta dambi. Tas ir vissenākais ceļš no visiem salā atrodamajiem, stāsta vēsturnieks Vladimirs Eihenbaums.

“Dambis tika izbūvēts, lai salu neapdraudētu Daugavas ūdeņi – iepriekš tā bieži applūda.

Par Ķīpsalu to sauc kopš 17. gadsimta beigām. Nosaukums cēlies no zvejnieka Pētera Ķīpja uzvārda, kuram šeit piederējusi saimniecība. Pirms tam to dēvēja par Žagarsalu – arī par godu kādam zvejniekam, bet šis nosaukums ar laiku izgāja no aprites.”

Kontrastu meklētājiem šī ir īstā vieta – koka mājas mijas ar mūra namiem, jaunā apbūve – ar veco. Daļa seno ēku ir restaurētas, kamēr citas pamestas laika varā. Daudzi mitekļi ir guļbūves, kas savulaik šurp pārvestas no citiem Rīgas rajoniem, kur tās draudēja nojaukt.

“Ķīpsala bija tipisks zvejniekciems – šeit zivju ķērāji saimniekoja trīs gadsimtus. Agrāk tā bija cienījama nodarbošanās, kas nesa labu peļņu. Daudzviet māju pagalmos vēl atrodami pagrabi, kur tika uzglabātas zivis.”

 

Māja ar ķenguru uz jumta


Ķīpsala ir patīkama vieta dzīvošanai – šeit ir klusi un mierīgi, turklāt atliek tikai pārbraukt pār Vanšu tiltu, lai nonāktu Rīgas centrā. Vladimirs Eihen-
baums cer, ka cilvēki atkal šeit ieplūdīs un salu ar laiku sakārtos, jo pašlaik restaurēti mitekļi mijas ar nolaistiem graustiem.

“Atjaunotā Ķīpsala būtu skaistākais pilsētas rajons. Pats savas bērnības dienas nereti aizvadīju uz salas. Dažreiz vakaros man kļuva bail – tik klusas te bija ieliņas. Ziemā uz dambja vilkām ragavas, lai trauktos pa to lejā, bet vasarā šeit peldējos, jo bija daudz peldētavu. Arī tagad vasarā te var peldēties, jo Daugavas ūdens ir gana tīrs.”

Reklāma
Reklāma

Daudzi uz Ķīpsalu dodas, lai apskatītu kādu sev interesantu tematisku skati vai koncertu starptautiskajā izstāžu centrā. Tajā februāra nogalē gaidāma viena no populārākajām ikgadējām izstādēm Skola 2013.

Savukārt aktīva dzīvesveida piekritēji Ķīpsalā var doties uz sporta kompleksu, lai peldētu, vingrotu vai boksētos, ar fiziskām aktivitātēm spēcinot sevi.

Jau iztālēm saskatāmi Ķīpsalas simboli – Latvijā augstākais (123 metri) debesskrāpis Saules akmens, kur mājo Swedbank, un bijušais Preses nams, kas būvēts tikai pirms 35 gadiem, bet uz skaistās blakus augstceltnes fona izskatās noplucis. Swedbank ēkas pirmajā stāvā atrodas restorāns HOT’E, kas apmeklētājiem atvērts darbdienās no 8 līdz 17. Kad izstaigāta Ķīpsala, te var pamieloties par itin pieņemamām cenām.

Ķīpsalu var uzskatīt par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) centru, lai gan ne visas fakultātes atrodas šeit. Pašlaik pilnā sparā rit projekts Pilsēta pilsētā, kas paredz šeit izveidot mūsdienīgu kompleksu – modernāko inženierzinātņu studiju centru Baltijā.

Netālu no RTU studentu kopmītnēm Ķīpsalas ielā 20 atrodas viesnīca Islande Hotel.

Atjaunojot vairākus koka namus, lielu ieguldījumu Ķīpsalas attīstībā devis arhitektes Zaigas Gailes birojs. Restaurēta tā sauktā Ķīpsalas kolekcija, kurā iekļautas četras ēkas – no Briāna un Baznīcas ielas pārvestie nami, Laubes un Austrāļa mājas.

Par vienu no salas mūsdienu zīmoliem kļuvusi pēc Zaigas Gailes projekta atjaunotā Ģipša fabrika, kurā ģipsi jau sen kā vairs neražo. Pēc rekonstrukcijas 2004. gadā šajā industriālā mantojuma piemineklī izbūvēti dzīvokļi, restorāns, sauna un pazemes autostāvvietas. Tagad bijušās fabrikas ēka kalpo kā 19. gadsimta beigu ķieģeļu arhitektūras paraugs ar krāšņām mūra detaļām.

Arhitekte Ķīpsalā strādājusi arī pie citiem projektiem, kurus atbalstījis viņas dzīvesbiedrs uzņēmējs un ekspolitiķis Māris Gailis.

Ja, staigājot pa mazajām Ķīpsalas ieliņām, pacelsiet galvu, uz nama jumta Balasta dambī 60 ieraudzīsiet ķenguru. Tā ir 100 gadus vecā Austrāļa māja, kas pēc rekonstrukcijas kļuvusi par vienu no šejienes skaistākajām ēkām. Tā jāredz savām acīm, jo nekur citur Latvijā tādu neatrast. Tās nosaukums radies, godinot iepriekšējo mājas saimnieku no Austrālijas.

 

Kustību sensori muzejā

Pērnā gada vasarā Ķīpsalā durvis vēra Žaņa Lipkes memoriāls. Šis vīrs laika posmā no 1941. līdz 1944. gadam izglāba vairākus desmitus holokaustam lemtu ebreju, slēpdams viņus zem savas mājas šķūnīša izraktā bunkurā. Tagad šķūņa vietā pēc Māra Gaiļa, Augusta Sukuta un Žaņa Lipkes vedeklas Ārijas Lipkes dibinātās biedrības Žaņa Lipkes memoriāls iniciatīvas un Zaigas Gailes vadībā tapušā projekta izveidots memoriāls, kas līdzinās kādreizējai slēptuvei un, godinot Ķīpsalas zvejniekus, atgādina apgāztu laivu.

Lai piemiņas vietā nokļūtu, uz ielām uzstādītas norādes. Tomēr šķiet, ka tas tik un tā ir vislabāk noslēptais muzejs Latvijā, jo atrast to nav viegli. Piemiņas vieta atrodas Mazā Balasta ielā 8, bet nevajag nobīties no blakus sētā rejošā suņa, melnā žoga vai tā, ka muzeju no ielas ir grūti pamanīt. Brīdī, kad piezvanāt pie vārtiņiem un atverat tos, priekšā paveras nevis taka uz ēku, bet no tumšiem dēļiem izbūvēts tunelis, pa kura spraugām iespīd dienasgaisma, rosinot sajūtu, ka atrodaties šķūnī. Izjūtas ir mulsinošas, bet atkāpšanās ceļa nav un jādodas pa šo gaiteni uz priekšu, sekojot virzienrādītājiem, kas uzzīmēti uz sienas.

Lai nonāktu līdz otrajam stāvam, kur atrodas memoriāla ekspozīcija, jāmēro daži metri, bet sajūtas, kas ejot pārņēmušas, ir grūti aprakstāmas. Tās nav bailes no apkārt valdošās tumsas – drīzāk neziņa, kas gaidāms pēc katra nākamā soļa. Fonā skan audio formātā ierakstītas suņu rejas un koku zāģēšanas troksnis.

Memoriāla otrajā stāvā atrodas ekspozīcija ar trīspadsmit stendiem, kur padomāts par katru sīkumu. Izstādes telpā fonā skan Jēkaba Nīmaņa sacerēta melodija, bet, pieejot pie kāda no stendiem, no tā atskan vēl viens viņa skaņdarbs, kas papildina jau dzirdamo. Skanējums nevienu brīdi netraucē, nav uzmācīgi skaļš. Turklāt stendos iebūvēti kustību sensori – līdzko apmeklētājs pie tiem pienāk, iedegas apgaismojums, atklājot apskatāmā objekta saturu.

 

Žanis bija varonis

“Lai gan pabeigts 2012. gadā, memoriāls oficiāli vēl nav atklāts. Vēlējāmies to darīt pērnvasar, bet ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone, kura bija aicināta piedalīties svinīgajā ceremonijā un pārgriezt lentu, diemžēl nevarēja ierasties,” atklāj biedrības Žaņa Lipkes memoriāls pārstāve Līga Granta.

“1990. gadā kinorežisors Hercs Franks veidoja filmu Ebreju iela un intervēja Johannu Lipki, Žaņa sievu. Tā plašāka sabiedrība uzzināja par šo vīru un viņa veikto varoņdarbu. Pēcāk tika dibināta biedrība, lai vāktu līdzekļus piemiņas plāksnes uzstādīšanai. To 2000. gadā tepat atklāja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Pēc tam radās ideja kam lielākam.”

Līga Granta stāsta, ka sākumā biedrībai bija iecere restaurēt tikai bunkuru un mazo šķūnīti ar domu – ja kāds atnāk, blakusmājā dzīvojošie Lipkes radinieki varētu visu izrādīt un pastāstīt. Taču ziedotāji bija ļoti atsaucīgi, un memoriāls tapa vērienīgāks.

Muzejam ir divi stāvi un bunkurs, kura izmēri ir tikai trīs reiz trīs metri. To iespējams skatīt no augšas, jo tas kā aka savieno pirmo un otro stāvu. Uz bunkura grīdas kā uz ekrāna tiek rādīta saruna ar Johannu Lipki no filmas Ebreju iela.

Katrs stends ir kā sava pieturvieta. Pirmā stāsta par šķūni un bunkuru, nākamās vēsta gan par Žani Lipki, kurš, strādādams par ostas dokeri, 28 gadu vecumā bija mīklaini iedzīvojies bagātībā un ticis pie glaunas automašīnas, jahtas un mājas, gan par viņa sievu Johannu, kura, lai rūpētos par paslēptajiem ebrejiem, pati ar airu laivu devās pāri Daugavai. Tur viņa ostā vāca no kuģiem izmestās ēdienu atliekas, airēja atpakaļ uz Ķīpsalu un baroja lopus, lai tie pieņemtos miesās un pēc tam ar tiem paēdinātu bēgļus.

Memoriālā vairāk uzzināsiet arī par izglābtajiem, viņu sniegtajām liecībām un pārējiem cilvēkiem, kas palīdzēja Žanim, arī par Lipkes meitu, kuras stāsts ir ļoti traģisks – kopā ar vīru nākot mājup no balles, viņa ielēkusi vai iegrūsta Daugavā. Vīrs pārradies mājās ar kažoku rokās un nākamajā rītā nozudis ar visu iedzīvi.

Lai izdabūtu ebrejus no geto un nogādātu viņus drošā vietā, Lipke izmantojis kriminālfilmu cienīgas shēmas. “Liela daļa cilvēku nemaz nav ticējuši, ka Žanis ir īsts – viņam piedēvēja varoņa statusu. Nekad viņu nenosūdzēja. Šis ir gaišs un brīnumains stāsts par cilvēka drosmi, kas liek aizdomāties, vai mūsdienās vispār varētu atrasties kāds līdzīgais,” teic Līga Granta.

Muzeja tumšās telpas nerada skumju vai drūmu noskaņu, drīzāk pretēji – tās vēstī par cerību. Kopš vasaras memoriālu apmeklējuši jau vairāk nekā 700 cilvēki.

 

DERĪGI ZINĀT!

* Ķīpsala ir 2,7 kilometrus gara un puskilometru plata, tās platība – 198 hektāri. Iedzīvotāju skaits 2010. gadā – 823.

Uz to var aizbraukt ar 13., 37., 41., 53. autobusu un 5., 12. un 25. trolejbusu.

* Ieeja Žaņa Lipkes memoriālā ir par ziedojumiem. No otrdienas līdz piektdienai to var apmeklēt no pulksten 12 līdz 18, nedēļas nogalēs – līdz 16. Pirmdienās slēgts.