Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. septembris, 2012
Drukāt

Salaspils akmens galvas noslēpums

Foto - Guntis EniņšFoto - Guntis Eniņš

Ceļojošā un zūdošā Salaspils akmens galva jau divus gadsimtus satraukusi un mulsinājusi zinātnieku prātus.
Parādās smagais akmens bluķis kā spoks un pēc gadiem izgaist kā klīstošais holandietis, lai citā gadsimtā, jaunā tūkstošgadē saceltu vēl lielāku neizpratni un izbrīnu mūsdienu zinātniekos, māksliniekos un visā sabiedrībā.

 

 

Piecpadsmit gadus arheologi veica zinātniskos izrakumus Rīgas Doma dārzā. 2000. gada rudenī parādījās simtu gadu zudusī akmens galva ar lielām apaļām acīm kā no indiāņu bilžu rakstiem piramīdu sienās.

 

Sensācija! Unikāls atradums! Pie Doma baznīcas – pagānu dieva galva. Salaspils lībiešu elks! Varbūt viltojums?

Lūk, ko “Latvijas Avīzei” 2001. gadā 15. februārī stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja nodaļas vadītājs, arheologs Andris Celmiņš, kurš vadīja izrakumus: “Notikumu virkne, kas apvij šo unikālo atradumu, varētu kalpot par intriģējošu sižetu dažam labam daiļdarbam. Jo īpaši tāpēc, ka kādreiz zuduša senatnes pieminekļa atkārtota celšana dienasgaismā pati par sevi ir vienreizēja parādība.”

1851. – 1852. gada ziemā Rīgas akmeņkalim P. Hākam Salaspils zemnieks kopā ar citiem laukakmeņiem atveda apdarinātu granīta bluķi. Akmens bija apstrādāts cilvēka galvas formā ar primitīviem, bet izteiksmīgiem sejas vaibstiem. P. Hāks par interesanto atradumu ziņoja rātskungam A. Berholcam un Himzeļa muzeja inspektoram K. Bornhauptam.

Abu prominento kungu klātbūtnē skulptūra tika attīrīta no zemēm, sūnām un ķērpjiem, kā arī rūpīgi mērīta un zīmēta. Diemžēl publicētajam pārskatam nav pievienotas ziņas par akmens veidojuma atrašanas apstākļiem.

 

K. Bornhaupts tikai piebilst, ka tēls uziets kādā tīrumā pie pasta ceļa starp Salaspili un Ikšķili. 1852. gada rudenī akmens galva nonāca muzejā un šeit atradās vēl 1875. gadā, kad tika izgatavotas tās fotogrāfijas.

 

Juris Urtāns, neizslēdzot citas interpretācijas iespējas, to nosacīti ierindo starp elktēliem – visretāk sastopamo kultakmeņu grupā.

Pēc otrreizējās atrašanas izdevies noskaidrot, ka akmens virsma ir itin profesionāli apstrādāta ar rūdītas dzelzs instrumentiem, bet skulptūras datēšana joprojām ir visai problemātiska. Katram pakaļdarinājumam ir nepieciešams pirmparaugs, bet tieši akmens galvas analogi nav zināmi. Tāpat rodas jautājums, kāpēc skulptūra uzieta aramlaukā, nevis kādā muižas parkā.

“Baltijas jūras austrumu piekrastē tieši tādu tēlu nav…” 2000. g. 25. septembrī “Dienā” saka toreizējais LU Vēstures institūta direktors Andris Caune. Viņš gan neapgalvo, ka tas ir lībiešu elku tēls, taču drīzāk domā, ka tā varētu būt. Bet Andris Celmiņš uzskata: “Mums ir grūti pateikt, kādam nolūkam šī galva ir kalpojusi. Ja tā būtu atrasta arheoloģiskajos izrakumos noteiktā senvietā vai arī kā savrupatradums pilskalnā vai kulta vietā, tad to droši varētu nosaukt par elku tēlu, taču mēs tikai aptuveni varam noteikt tā atrašanas vietu.”

Zinātnieki vēl cerēja uz Vācijas arhīviem: varbūt kādu atbildi sniegs ziņas no Herdera institūta Mārburgā. Tur glabājas liela daļa Doma muzeja materiālu, ko repatriējoties līdzi aizveda baltvācieši. A. Celmiņš lūdzis institūtu palīdzēt N. Buša pierakstu meklēšanā.

Tomēr arī Vācijā nekādas ziņas par mūsu akmens galvu nebija atrodamas.

 

Atradums 
Vellakroga kapos
Akmens28

Jā, ir tādi kapi dažus kilometrus aiz Dobeles, ja brauc uz Gardeni, ciematu, kas savulaik tika uzcelts padomju armijas virsniekiem un viņu ģimenēm pie toreiz lielākā tankodroma Kurzemes mežos.

Vellakroga kapi ir šosejas malā pa kreisi. Te kara laikā tika iekārtoti krievu armijas bunkuri un aizsargbedres kara tehnikai.

2004. gadā Dabas retumu krātuve pēc apstiprināta projekta uzsāka dižkoku meklēšanu un pētīšanu Dobeles rajonā. Pie Vellakroga kapu ieejas aug divas varenas divstumbru dižpriedes. Bet septiņus metrus pa labi no kapu vārtiem mēs ievērojām bedrē iegāztu nolauztā kapu krusta akmens pamatni. No tās pretī raudzījās it kā divas apaļas acis ar skumīgu smaidu. Minējām – vai vēl viena akmens galva arī Vellakroga kapos!?

Mēģinājām atrakt un piecelt seno un savādo krusta pamatni. Šis akmens bija krietni mazāks par Salaspils akmens galvu, tā dziļās līnijas tik nepārprotami neliecināja par cilvēka sejas attēlu. Tomēr zīmējums piesaistīja ar savu plastisko noslēpumainību. Zīmju iekalumu rievas bija dziļas un uzrunājošas. Apļi un vijumu veidoli bija līdzīgi Salaspils akmens galvai. Akmeņkaļa rokraksts atgādina vienas skolas meistaru rokrakstu. Nomazgājām šo filozofisko akmens galvu un noņēmām tās kontaktkopiju ar marķieri uz polietilēna plēves. Vellakroga kapsētā atradās vēl piecas krusta pamatnes ar iekaltām līnijām. Tās bija mazākas un vienkāršākas.

 

Baronu kapenēs arī…

Šinīs dienās aizbraucu pārbaudīt Vellakroga kapu zīmes. Skats bija vēl bēdīgāks nekā pirms astoņiem gadiem. Smaidošās sejas akmenim bija atlauzts robs un pats akmens tagad iegāzts bedrē. Kā vesels brīnums kapsētā saglabājies viens vienīgs čuguna krusts ar gada skaitli 1881.

 

Kopš 2004. gada visās senajās kapsētās cītīgi pētu krustu pamatakmeņus. Tādu ar iekaltām dažādām līnijām ir gana daudz. Salaspils akmens galvai šīs viļņotās līnijas izveidojas kā pieres krunkas.

 

Arī Vidzemē Meņģeles kapos atradām prāvu krusta pamatnes akmeni, uz kura bija iekaltas līkloču līnijas un zīmes, kuras mums neizdevās iztulkot.

Latviešu Konversācijas vārdnīcas 8. sējumā rakstā “Kapu pieminekļi Latvijā” teikts: “Tikai 19. gadsimta 30. gados sāk parādīties krusti.” Acīmredzot ar to domāti čuguna, dzelzī un akmenī veidotie krusti. Šādi krusti tika stingri iecementēti pamatnes akmenī. Pamatnes akmenim var būt trīs veidi. 1. Gludi un smalki apdarināts pamatakmens paralēlskaldņa veidā. 2. Piemeklēti savdabīgi, neparasti akmeņi, kurus es saucu par brīnumakmeņiem. Tie parasti ir dažādi gneisi ar ieslēgumiem un veselām iedobumu sistēmām – kā skaisti pēdakmeņi. Dažreiz to plastiskā dabas rotaļa pārspēj mākslinieku izdomājumus. 3. Tiek sameklēti samērā līdzeni viendabīgi akmeņi, kuriem ir nepieciešamais izmērs un veidols. Tomēr tāds krusta pamatakmens ir nedaudz garlaicīgi vienkāršs. Akmeņkaļi piedāvāja šādiem akmeņiem iekalt viļņotas vai lauzītas līnijas, apļus un arī cita veida figūras.

 

Kā radās zinātniska leģenda?

Kapu krustu pamatnes akmeņos diendienā iekaļot vienkāršas vienveidīgas līnijas, akmeņkaļiem, iespējams, radās vēlēšanās iemūžināt arī kaut ko sarežģītāku. Varbūt kāds bagātāks pasūtītājs gribēja ar kaut ko atšķirties. Izmantojot tās pašas elementu līnijas – riņķus, viļņojumus, lokus, cilpojumus, šīs elementārfigūras attiecīgi pārvietojot, varēja izveidot akmens galvu. Un iespējams, ka mācītājs vai pērminderis, vai kāds no paša aizgājēja ģimenes kategoriski iebilda, uzskatīdams, ka ar šādu galvu tiktu kariķēts viņu sencis.

Bet akmeņkalis P. Hāks, būdams gana inteliģents un asprātīgs vīrs, izspēlēja šo joku, un zinātniekiem nu ir par ko lauzīt galvu.

 

Jau dzimtbūšanas laikos baltvācu zinātniekus interesēja latviešu cilšu etnogrāfija un paražas. Daudzi vāca šādu vēsturisku priekšmetu kolekcijas un sacentās savā starpā, bet vācu baroni muižas parkos izveidoja mākslīgās pilsdrupas, torņus, alas, grotas un ūdenstilpes ar salām, iršu dārzus.

 

Remtes barons vēlēja izkalt savādus akmens krēslus, viltoja gada skaitļus, lika iekalt ciparu 1201. Zināmi arī viltus rūnu akmeņi un stēlas ar ēģiptiešu hieroglifiem.

Neskatoties uz tik daudzām pretrunām Salaspils galvas leģendas tapšanas samezglotajā gaitā, liktenīgā kļūda radās tad, kad vācu zinātnieki noticēja Hāka vārdiem. Jo tālāk aizrit gadi, jo grūtāk apšaubīt senatnei pierakstīto.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+