Salaspils nometne un vēsture atmiņas karos 4
Autors: KASPARS ZELLIS, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks
Gada sākumā iznākusī triju autoru Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kolektīvā monogrāfija “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941 – 1944” izraisījusi pastiprinātu interesi Latvijas sabiedrībā, kas ar vēsturnieku zinātniskiem darbiem notiek samērā reti. Grāmatu par revizionistisku, nacistu noziegumus relativizējošu vai pat attaisnojošu nodēvēja vairāki krievu valodā iznākušie mediji. Latviešu auditorija vairāk par to uzzināja, pateicoties vai nu publicitātes pasākumiem, intervijām ar autoriem, vai arī reaģējot uz Krievijas un krievu valodā izplatītajām ziņām. Par pašu grāmatas saturu latviešu publiskās refleksijas līdz šim vērtējamas kā atturīgas. Kāpēc?
Salaspils nometne nenoliedzami ir Latvijas kolektīvā “atmiņu vieta”. Kā rakstīja franču vēsturnieks Pjērs Norā – atmiņu vietas nācijas vēsturē ir tās, kas rada problēmjautājumus, kuri liek apzināties apziņas neviennozīmību. Kolektīvā atmiņa nav statiska, tā mainās, ir atvērta gan atcerēšanās, gan aizmiršanas procesiem, tā neapzinās deformācijas un ir pakļauta visām izmantošanām un manipulācijām, tā var tikt iemidzināta, un to var periodiski atdzīvināt. Tādēļ arī mēs varam vērot ažiotāžu, ko, no vienas puses, izraisa gan Krievijas oficiālā vēstures politika, kas ļoti greizsirdīgi reaģē uz jebkurām padomju Otrā pasaules kara vēstures koncepciju izmaiņām, gan Latvijas krievu valodā runājošo vēstures izpratne, ar kuru manipulē kaimiņvalsts, jo tās atmiņas segmentos ir daudzas padomju laika vēstures mītu paliekas. No otras puses, latviešu sabiedrībā vērojami nacistu terora un represīvās politikas aizmiršanas procesi, ko ietekmē tas, ka nacistu okupāciju latviešu kolektīvā atmiņa vērtē kā “mazāko ļaunumu”, salīdzinot ar komunistiskā režīma teroru un politiku, aizmirstot gan par nacistu plāniem attiecībā pret Baltijas tautām, gan par pašu iedzīvotāju līdzdalību genocīdā, represijās un kara noziegumos.
Triju vēsturnieku pētījumā uzsvērts, ka grāmatā veiktā faktu noskaidrošana nebūt nenozīmē faktu relativizēšanu vai falsifikāciju, bet patiesības noskaidrošanu. Manuprāt, to autori ir arī darījuši, neskatoties uz dokumentu trūkumu un tēmas politisko un sociālo jutīgumu. Stāstījums par nometni tiek veidots no dažādas izcelsmes un ticamības pakāpes avotu “puzles” gabaliņiem, tos kritiski izvērtējot, pretnostādot, salīdzinot, izvirzot savas versijas un secinājumus. Saprotams, ka grāmatas kritiķi var kāda avota ticamības pakāpi apšaubīt, to nav grūti izdarīt – gan biogrāfiskajiem avotiem – memuāriem, tā laika liecinieku stāstījumiem –, gan tiesvedības un izmeklēšanas materiāliem ir savas noteiktas īpatnības. Tāpēc grāmatā paustās atziņas jāvērtē, ne tikai apšaubot kāda avota īstumu vai ticamības pakāpi, bet kopumā – izvērtējot to sasaisti ar citiem avotiem un zinātniskās izpētes daļām.
Pēc darba izlasīšanas varu teikt – ir tapis nozīmīgs un kvalitatīvs darbs Latvijas vēstures zinātnē. Vispirms jau tā ir pirmā zinātniskā monogrāfija par Salaspils nometni, kas revidē padomju vēstures klišejas, apstrīdot un izvirzot savas versijas par nometnē ieslodzīto skaitu, par nometnes represīvo raksturu. Tā arī paplašina līdz šim labi zināmās nometnē ieslodzīto cilvēku kategorijas – ebreji, politiskie ieslodzītie, darba kavētāji – ar latviešu un poļu nacionālās pretestības kustības dalībniekiem, kā arī ar baltiešu karavīriem. Nozīmīgi ir mēģinājumi skatīt nometni arī caur sociālās vēstures prizmu – mēģinot rekonstruēt dzīves apstākļus, ikdienu, darbu, slimības nometnē.
Varētu vēlēties, lai izvērstāks būtu stāsts par nacistu represīvo politiku un sistēmu gan Vācijā, gan tās okupētajās valstīs, arī Latvijā, tā veicinot izpratni par nacistiskā terora un represiju būtību. Arī stāsts par okupācijas režīma administratīvās un represīvās pārvaldes īpatnībām ļautu plašākam lasītāju lokam pilnīgāk saprast tā laika notikumus. Sabiedrībai ir jāzina vēsture, bet tā šo vēsturi uztver savādāk nekā vēsturnieks.
Amerikāņu vēsturnieks Džeimss Vinters atzīmējis, ka vēsture nav atmiņa ar atsaucēm, savukārt atmiņa nav vēsture bez atsaucēm. Šīs sfēras mēdz pārklāties, bet tās nav identiskas. Tas, ko sarakstījis vēsturnieks, ir nozīmīgi, bet tikai dažiem cilvēkiem, kas rūpējas par atmiņas saglabāšanu. Šie cilvēki var pakārtot savas atmiņas vēsturei, bet var arī apšaubīt un neticēt tam, kas ir uzrakstīts pētījumā. Tādējādi starp atmiņu un vēstures zinātni var veidoties nesaskaņas. Nesaskaņu pamatā ir tas, ka vēstures zinātnes uzdevums ir graut mītus, nevis tos stiprināt vai barot. Savukārt kolektīvās atmiņas pamats veidojas, balstoties dažādos sociālpolitiskajos mītos. Latvijas (gan krievu valodā runājošo, gan arī latviešu vidū) sabiedrībā pastāv daudz mitoloģizētu pagātnes tēmu, to graušana vai nostiprināšana ir pašas sabiedrības ziņā. Savukārt vēsturnieka uzdevums nav apkalpot ne kolektīvo, ne arī politisko atmiņu, bet vairot zināšanas par procesiem vai notikumiem, ko vēlāk dažādas sociālās vai politiskās kopienas var izmantot saviem “atmiņas kariem”. Kā sabiedrība izmantos vēsturnieku radītās zināšanas par Salaspils nometni – tas jau ir cits jautājums.
