Ko vēlat Latvijai dzimšanas dienā? 6
Aptaujājam cilvēkus, kuriem rīt svinīgā ceremonijā Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniegs augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.
Lauma Lancmane, Rundāles pils muzeja Pils ansambļa nodaļas vadītāja: “Parīzes traģēdija tā izsitusi pamatu zem kājām, ka lietas, kas likās smagas, tagad liekas sīkas. Galvenais, kas man līdz šim šķita problemātisks, – mūsu birokrātija, ko sajūtam ikdienā. Tā nevis lietas sakārto, bet sarežģī. Ja ir kāda iespēja, tad vajadzētu rast risinājumu, lai mazinātu birokrātisku procesu veikšanu. Šobrīd tā ir gandrīz kā ierobežojums mūsu ideju un mērķu sasniegšanai. Uzskatu, ka ar Latvijas tautu un cilvēkiem viss ir kārtībā. Tikai nelaimīgā kārtā neredzam visus labos, gudros, patriotiskos cilvēkus. Vairāk redzam negatīvo. Saskaroties ar cilvēkiem provincē, redzam, ka nav tik traki, kā visi sludina. Tur ir strādīgi, gudri, čakli, aizrautīgi cilvēki. Atliek aizbraukt uz kādu attālāku nostūri, lai saprastu, ka tur viss ir kārtībā, – cilvēki cīnās par savu vietu, pastāvēšanu. Cilvēkos ir ļoti daudz apņēmības un spara. Latvijai novēlu, lai izdodas dzīvi padarīt emocionālāku, jaukāku, ne tik pragmatisku un ierobežotu. Novēlu, lai visiem būtu iespēja atraisīt savas jūtas un emocijas.”
Arturs Maskats, komponists: “Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana ir ļoti nozīmīgs notikums manā dzīvē, jūtos ārkārtīgi pagodināts. Kad uzzināju, ka saņemšu šo apbalvojumu, pirmās emocijas bija pozitīvs pārsteigums, jo tik augsts novērtējums tomēr ir kaut kas īpašs. Tas liek pārdomāt dzīvi un līdz šim paveikto. Manuprāt, tā kā pasaule šobrīd ir tik ārkārtīgi trausla – notiek sāpīgas un negaidītas lietas, esam ārkārtīgi saistīti ar citiem pasaules iedzīvotājiem –, mums vajadzētu būt ļoti saliedētai sabiedrībai un uz to jātiecas vēl vairāk nekā šobrīd. Latvijai dzimšanas dienā novēlu saliedētību, mieru un mīlestību. Pašlaik tas ir vissvarīgākais.”
Haralds Bārzdiņš, Rīgas 6. vidusskolas direktors, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru virsdiriģents: “Par augstā apbalvojuma piešķiršanu uzzināju no kolēģiem. Piezvanīja ekonomisti, lai runātu par darba lietām un pie reizes apsveica ar ordeni. Prasīju – par kādu? Viņi teica, ka internetā izlasījuši. Tāpēc no sākuma nemaz neticēju. Melotu, ja teiktu, ka augstais valsts apbalvojums mani neiedvesmo strādāt tālāk. Veltu dzīvi Latvijai, audzinu jauno paaudzi. Skolā esmu strādājis jau 40 gadus – visu savu apzinīgo dzīvi. Kādreiz kā piemēru saviem audzēkņiem minēju īpašību, ar kuru latvieši ļoti lepojās, – darba tikumu. Arī emigrācijā bijušie latvieši stāsta, ka, stājoties darbā ārzemēs, ja pateici, ka esi latvietis – tā bija labākā rekomendācija. Uzņēmēji labprāt ņēma darbā latviešus, augsti vērtējot mūsu darba tikumu un mentalitāti. Jācenšas nākamajā paaudzē jau no mazotnes ieaudzināt, ka jāizturas ar cieņu pret uzticēto uzdevumu. Tas man ir arī vadmotīvs pašam sev un saviem audzēkņiem. Latvijai novēlu mieru. Lai radām iespēju ļaudis nodrošināt ar darbu un pienācīgu atalgojumu. Jau trīs reizes latviešu tauta bijusi atšķaidīta pasaules plašumos, tāpēc novēlu, lai mūsu tauta paliek dzimtenē. Ja arī kāds ir aizbraucis, lai atgriežas ar zināmu garīgo kapitālu un iegulda to Latvijas attīstībā.”
Guntars Mauriņš, traumatologs ortopēds: “Manuprāt, Latvijai šobrīd visvairāk pietrūkst ekonomiskās stabilitātes, jārisina arī daudzi politiskie jautājumi, tostarp bēgļu krīze. Nedrīkst aizmirst arī valsts aizsardzības jautājumus. Latvijai dzimšanas dienā novēlu gaišu nākotni! Galvenais ir dzīvot saticībā un mierā. Šobrīd uzskatu, ka mums tas izdodas, bet jātiecas uz vēl labāku rezultātu. Saņemot augsto valsts apbalvojumu, jūtos pacilājoši. Godīgi sakot, pat nezināju, ka vispār tieku virzīts šim apbalvojumam. Kā noskaidroju vēlāk, to iniciējuši mani pacienti, kuri bija savākuši atbalsta kopu.”
