Mobilā versija
+5.8°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
15. jūlijs, 2017
Drukāt

Salipināts, bet cauri netek. Inga Pole visvecākajā māla veidošanas tehnikā izgatavo traukus (2)

Foto-Andris OzoliņšFoto-Andris Ozoliņš

Nav svarīgi, kāds ir ceļš. Galvenais, lai tas ved uz templi. Multimākslinieces un hokeja dižkarsējas Ingas Poles dzīvesceļš viņu atvedis uz cepli…

Satiekot tos, kas jāsatiek

Ingas pirmais randiņš ar keramikas cepli notika Latgalē, kur viņa sajuta īstas podnieka darbnīcas enerģiju, iegremdēja rokas mālā un aptaustīja tikko no cepļa dzīlēm nākušos traukus. Tad pirms vairākiem gadiem pilnīgi nejauši Ingas rokās nonāca ielūgums uz Pērkonu cepļa atvēršanu. Māksliniece Inga Pērkone iedrošināja viņu spert pirmos soļus mākslas pasaulē. Pērkonmuižas sētā Inga saprata, ka nonākusi īstajā vietā. Viņa sāka aktīvi pirkt nepieciešamās lietas un meklēt telpas darbnīcai.

“Man ir pasaulē vislabākie vecāki, un mīlestību, ko viņi man devuši, noteikti var atrast manos darbos. Arī keramiķa tradīcijas mūsu dzimtā jau pastāvēja – vectēva māsa bija slavenā keramiķe Liāna Kudreņicka. Domāju – viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek, un mēs satiekam savā ceļā tieši tos cilvēkus, kas bija jāsatiek!” pārliecināta Inga.

Pirkstu precizitāte, uguns korekcijas

Keramiķes trauki tiek veidoti arhaiskajā lipināšanas tehnikā – visvecākajā māla veidošanas tehnikā. Tā traukus gatavoja tad, kad cilvēks jau bija iepazinis mālu un uguni, bet vēl nebija iepazinis podnieka ripu. Šajā tehnikā traukus veido, pa apli pieaudzējot māla fragmentus. Tas nav ātrs process – gan trauku veidošana, gan līdzināšana, gan pulēšana aizņem daudz laika. Žāvēšanas laikā trauks ir jāuzmana – jāietin drēbē, jāpaslēpj smalkās detaļas, jo tās žūst ātrāk, un visu laiku jāapgroza, lai žūtu vienmērīgi. Arī cepļa pareizai kurināšanai pamatā ir milzu zināšanas un smags fizisks darbs 12 stundu garumā.

“Pasūtītāji dažreiz vēlas traukus noteiktā tonī vai centimetros. Tas, diemžēl vai par laimi, nav precīzi prognozējams, jo uguns visā izdara savas korekcijas, piešķir traukam fantastiskus toņus vai pamaina izmērus. Un tas ir brīnumaini! Katru reizi, atverot cepli, sirds pukst ātrākā ritmā un jūtams satraukums – kā būs šoreiz? Vienreiz 
biju izauklējusi astoņus lielos šķīvjus, ņemot ārā cepli, tie viens pēc otra nāca ar plaisām, mana sirds burtiski plaisāja līdz ar traukiem. Meklēju kļūdas, mēģinu pielabināt Uguns dievu un atkal ķeros pie māla…” stāsta Inga.

Melnais un baltais māls

Inga jau trīs gadus strādā melnā māla jeb svēpētās keramikas tehnikā. Ar lielu prieku keramiķe taisa bļodas  – lielas, vidējas un mazas. Viņai patīk veidot neparastu, “riepveidīgu” bļodu formu. Interesantākas tās meistare padara ar latvju spēka zīmju rakstiem vai rupju mežģīņu musturiem.

Pēdējā gada laikā keramiķe eksperimentē ar porcelānu un balto mālu, ko apdedzina elektriskajā krāsnī. Tas viņai izrādījās veiksmīgs radošs meklējums. Šobrīd darbnīcā līdzās melnā māla traukiem stabili atrodas vieta arī baltā māla darinājumiem. Darbi neiegulst plauktos uz ilgu laiku, jo atrod savu vietu gan modernos interjeros, gan lauku mājās. Keramiķe savu preci piedāvā darbnīcā, gadatirgos un divās “pērlēs” – veikaliņos “Ādažu pērle” un “Siguldas pērle”. Ingas trauki aizceļojuši uz Norvēģiju, Islandi, Īriju, Spāniju, Austrāliju un Baltkrieviju.

“Vispirms es Ingu iepazinu pasaules čempionātu hokejā kā kaislīgu karsēju un organizētāju,” neierastu mākslinieces personības šķautni atklāj Agnese Drunka, TV3 un Latvijas Radio žurnāliste. “Vēlāk es viņu iepazinu arī kā gleznotāju, astroloģi un fantastisku keramiķi. Svarīgs jau nav tikai trauks, daudz svarīgāks ir pats meistars  – cilvēks, kura temperamentīgā un daudzpusīgā personība mālā atstāj savu īpašo nospiedumu  – pēdu.”

Vērtējums: arhaisks un latvisks

Viesturs Silenieks, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs: “Keramiķe Inga Pole ir daudzpusīgs, talantīgs un aizrautīgs cilvēks, kura savas radošās izpausmes neaprobežo tikai ar keramiku. Viņas koptais keramikas stils ir ļoti arhaisks un saglabājies vēl no neolīta laikiem. Cilvēks, paņemot rokās no dabiska materiāla ar tūkstošiem gadu vecu tehnoloģiju gatavotu trauku, intuitīvi sajūt priekšmeta autentiskumu. Uz traukiem iespiestās simboliskās zīmes ļauj tos ātrāk identificēt kā latviski mentālu produktu. Šī atpazīšanas signālsistēma mums ir ierakstīta gēnos.”

Foto-Andris OzoliņšFoto-Andris Ozoliņš

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Šaubos, vai šī “atpazīšanas signālsistēma” iedarbosies uz 21,gadsimta latviešiem…
    Te es domāju nevis izstādes vai kādus mākslas salonus, bet praktisko pielietojumu.

  2. Ļoti neglīti trauki. Ja kāds īsts neandertālietis būt veidojis, tad cita lieta. Bet tā – pseidoprimitīvisms.

Darbs ir, bet nav kas strādā (66)Nacionālā apvienība nākotni redz vietējiem melnstrādniekiem un ievestiem inženieriem
Pasaulē
Draugiem Facebook Twitter Google+