Kultūra
Kultūrpolitika

“Latvijas sirdsdziesma” – šovs salkanā kiča rāmītī 16


Raidījumu vada aktieris Guntis Skrastiņš un Velga Vītola no “LR2”.
Raidījumu vada aktieris Guntis Skrastiņš un Velga Vītola no “LR2”.
Ekrānuzņēmums no ltv.lsm.lv

“Latvijas sirdsdziesma” ir raidījums, kas veido gaumi, ietekmē mūzikas attīstību Latvijā un, galvenais, stāsta par vērtībām. Ja tas nebūtu vienīgais tautā populāras mūzikas raidījums Latvijas sabiedriskajā televīzijā, varētu klusēt.

Par sirdi – ļoti racionāli

Bet klusēt nav viegli, ja redzi, ka dziesmas laikā meitene sēž kokā, rokās turot krāsainu balonu saišķi. Bet zem koka burtiski, rokas vēzējot, lidinās jauneklis. Tā īsā videosižeta pārstāstā izskatās nesen iebalsotā populārākā dziesma – Jāņa Moiseja dziedātā “Sapņu taurenīts”. Nezinu, vai šie tēli ļauj identificēties, atcerēties, izjust?

Šis raidījums ir vienīgā iespēja regulāri uzzināt, kas aizkustina “Latvijas Radio 2” klausītāju sirdis, un vienlaikus, kas tiek piedāvāts jūtu raisīšanai. Kopš LNT “Dzintara dziesmu” aizvēršanas šāgada jūnijā “Latvijas sirdsdziesmai” atkal ir monopols vieglas, sirsnīgas mūzikas atrādīšanā auditorijai, kas dvēseles vibrācijas nemeklēs “YouTube” dzīlēs vai mūzikas kanālā “Mezzo”, bet uzgriezīs “LTV1”.

“Sirdsdziesma” stāsta par populāro gaumi – jau esošo un atbalstīto, publiski kultivēto. Diemžēl šī gaume ir pašaura. Raidījums junda patriotiskumu, latviskumu, sirsnību un citas jūtas, bet tās tulkotas ar bieži izmantoto saldo sērīgumu, virspusīgo un ilustratīvo romantiku, ka emocijas kļuvušas blāvas. Raidījumā ļoti pietrūkst kvēlu jūtu, dziļuma un pārliecības. Atvainojiet, lai gan pa vidu skan ikoniskas dziesmas – kā “Četri balti krekli” vai vēl kāda, īsta talanta un iedvesmas pietrūkst.

Lai kā attīstītos šis raidījums, tas nekur tālāk netiek, bezgaumību un banalitāšu sakopojums liek bezspēkā nopūsties – tas ir kičs. Šo vārdu lietoju tādā nozīmē, ka raidījumā konsekventi un pārliecinoši salikts kopā viss kaut kas, bet tas šķiet neīsti, lēti, virspusēji. Izmantotās “emociju pogas” uzrunā mītu par latviskumu, nacionālo raksturu, kas kautrīgs, pieticīgs, dungojoši mazliet draisks, bet visbiežāk – nekāds! Ne patiesi dziļš, ne sāpīgs, ne laimīgs, ne priecīgs. Mākslīgs un paslēpies kā jaunu cilvēku pārītis “Taurenīša” klipā, kuri tikai spēlē tādus, kādus tos kāds varbūt grib redzēt. Tāds saturs “tautas sirdij”, piedāvāts gadiem, kļuvis par kiču, valodu, kurā katra detaļa ir šausmīga, bet viss kopā izskatās nedabiski un smieklīgi kā dziesma, kurā skandēta cerība, lai “”draudziņš” nekad nav uz pussešiem”.

Caur smilgām, puķēm paveries…

Par mūziku neteikšu ne vārda. Lai par to runā Uldis Rudaks, kas visiem māk pateikt īstās domas. Lai par šo mūziku izsakās Jegors Jerohomovičs, pēc kura vārdiem apvītīs raidījuma studijā sanesto augu lapas.

Bet raidījuma attēls, tā stils, ar kura palīdzību tiek tulkotas dziesmas un uzrunāta tautas darba nedēļas gaitā nogurusī sirds, gan kaut ko nozīmē. Katra otrā dziesma filmēta mauriņā, kādā zaļā pļaviņā, vasarā, kas nekad nebeidzas. Kameras slīd pāri, tās katru dejojamu ritmu pārveido romantizētos dabas skatos, kuros migla ir gandrīz obligāta. Tad kameras aizslēpjas aiz ziediem vai smilgām un caur augu kontūru neasiem tuvplāniem delikāti rāda mūziķu sejas. Ja parādās kāda meitene, par kuru dziesma, bet kuru nekad neviens nesatiks, tad viņa sērīgi aiziet raibā kleitā. Nē, tas nav kičs, tas ir fantāzijas trūkums un bezgaumība. Tādi ir svaigākie dziesmu klipi. Nerunāju par vidēji desmit gadus veciem koncertu ierakstiem, kuru sliktā kvalitāte raksturo raidījumā spēlēto dziesmu vizuālo valodu.

Tikpat atsvešināti un “zaļās zemes” banalitāšu stilā iekārtota studija, kas mazliet atgādina kādu stūri istabas augu veikalā. Te zaļumu, smilgu un sūnu kumšķu ir pietiekami, lai aiz tiem varētu paslēpt gan vadītājus, gan intervētos dziedātājus. Dabas bērns, ko cenšas modināt katrā skatītajā, var liegi dungot dziesmām līdzi. Tāds pats kā no vecā, pārsaldā Latvijas valsts iepazīstināšanas klipa, kurā “Prāta vētra” dziedāja “Welcome To My Country”, ir “Latvijas sirdsdziesmas” džingls – ar nebeidzamiem mežiem, daiļu miglu un mākoņiem, kas visam pār­slīd, ļaujot šajā dabas skatā justies kā tūristam un savējam vienlaikus.

Par šo mūziku varētu stāstīt muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, kas to pētījusi un rakstījusi tās vēsturi. Viņa dažādu cilvēku radīto skaņu vērtējumus prot pārvērst aizraujošos stāstos par laiku, cilvēkiem mūzikā un šīs mūzikas jēgu. Tai ir jēga un vērtība!

Popularitātes pieradums

Raidījumu vada aktieris Guntis Skrastiņš un Velga Vītola no “LR2”. Viņi ir progresējuši, jo eksperimentē – gan intervē mūziķus studijā, gan veido raidījumus no dažādām Latvijas vietām, atzīmē jubilejas. Skrastiņš vairs nesāk katru teikumu ar vārdiem “latviešiem ir teiciens”, bet jauki citē dziesmu vārdus un tikai paretam, vienu reizi katrā raidījumā, apspriež, kas mugurā Velgai Vītolai vai kādam viesim. Paldies par to!

Raidījuma popularitāti balsta pieradums abās TV ekrāna pusēs. Es zinu, ka dziļu tradīciju piesātinātu formātu producentiem ir bail kaut ko mainīt. Šīs bailes rada izjūta, ka auditorija vēlas to, kas tai jau tiek dots. Tomēr raidījums idejiski ir apstājies kādā nekur neesošā laikā un vietā, kur ballītēs vieni un tie paši cilvēki spēlē ļoti vienādu mūziku. Dziesmu aptaujas iespēja neviļus liek atbildību par raidījumu uzlikt klausītājiem. Vai vērts vienmēr sekot tikai aktīvo balsotāju vēlmēm? Tā mazākums uzspiež savu gaumi vairākumam. Tāpēc prieks, ka populāra dziesma vienā raidījumā parādīta kora izpildījumā.

Saistītie raksti

“Latvijas sirdsdziesma” ir tik populāra, ka, cienot uzticamos klausītājus, tā būtu jāpadara mūsdienīgāka, daudzveidīgāka. Lai arī atpūtas formātā, ir iespējams par neatlaidīgi muzicējošiem un interesantiem cilvēkiem sarunāties jēdzīgāk un viņu dziesmas parādīt tā, ka tās var atšķirt citu no citas. Stāstīt, kāpēc šīs dziesmas ir mīļas dažādos laikos – ne tikai pļāpāt, pieteikt, bet radīt nozīmi.

“Sirdsdziesmas” uzticamie klausītāji ir tā vērti, lai viņiem piedāvātu kaut vai raidījumu, kam par paraugu ņemti Vācijas sabiedriskās televīzijas šlāgeru koncertu formāti. Pārliecinoši, pilni ar jūtām un lepnumu, ar kaisli. Citādi var mierīgi sakārtot dziesmu topu, to rullēt un iztikt bez vadītājiem. Vai vēl labāk – vajadzētu LTV veidot vēl citus raidījumus par mūziku, par citiem tās stiliem, piepildot mūzikas mīlēšanai paredzētos sirds kambarus ar jauniem jūtu uzplūdiem.

Galerijas nosaukums

LA.lv