Salmi nav tikai salmi. Trīsreiz padomājam, pirms izvedam 0
Terminu skaidrojošā vārdnīca salmus definē kā labības, pākšaugu, zālaugu un eļļas augu stiebrus, lapas, ziedkopas, kas paliek pēc graudu vai sēklu izkulšanas. Atkarībā no audzētās sugas, šķirnes, augsnes auglības un audzēšanas tehnoloģijas to masa var stipri svārstīties – Latvijas apstākļos no nepilnas tonnas līdz pat vairāk nekā desmit tonnām no hektāra.
Neatkarīgi no tā, cik liela ir izaugusī salmu raža, uz šo masu vispirms jāraugās kā uz barības elementu krātuvi, jo tās izveidei no augsnes tika patērēts (iznests) un izaugušajā masā uzkrāts noteikts barības elementu daudzums.
Ņemot vērā pākšaugu bioloģisko īpatnību – spēju piesaistīt atmosfēras slāpekli –, pašsaprotami, ka vienā tonnā masas slāpekļa visvairāk ir zirņu un pupu salmos, savukārt, ņemot vērā griķu bioloģisko īpatnību – spēju caur saknēm izdalīt vieglas skābes, kas augsnē no ūdenī nešķīstošiem savienojumiem atbrīvo augiem pieejamos fosfora savienojumus –, fosfora visvairāk ir griķu salmos, bet kālija daudzuma ziņā visbagātākie ir auzu salmi.
Salmu izmantošanas iespējas
Pirmām kārtām salmi ir viens no rupjās lopbarības veidiem. Dati liecina, ka pēc enerģētiskās vērtības atšķirība starp labību sugām ir neliela – vien 0,3 NEL MJ/kg sausnas. Tāpat pavisam nelielas atšķirības ir pēc kopproteīna daudzuma sausnā, ja salīdzina salmus bez pākšaugiem. Taču attiecībā uz proteīna frakciju sadalījumu un sausnas uzņemšanas spēju labību sugai jau ir būtiska nozīme. Piemēram, kviešu salmos ir vismazāk kokšķiedras, tāpēc dzīvnieki tieši ar kviešu salmiem uzņems vairāk sausnas nekā, piemēram, no auzu un rudzu salmiem, kuros par 4–13% vairāk ir kokšķiedras (NDF). Kviešu salmi ir arī vistreknākie, jo tajos ir vairāk koptauku nekā citās labībās. Lai gan salmu ķīmiskais sastāvs atkarībā no vides, kurā attiecīgie augi auguši, no agrotehnikas, klimatiskajiem apstākļiem un augu veselīguma kopumā vairāk vai mazāk mainās, likumsakarības sugu sastāva ietekmē mainās maz. Jebkurā gadījumā salmu izmantošana lopu barošanai ir dabisks, videi draudzīgs to izmantošanas veids, jo no lauka iznestie barības elementi pēc ceļojuma dzīvnieku gremošanas sistēmā, parasti kūtsmēslu veidā, tiek laukiem atdoti.
Salmi tradicionāli ir viens no organisko mēslošanas līdzekļu veidiem. Tajos augiem izmantojamie barības elementi galvenokārt atrodas organisko savienojumu veidā un kļūst augiem izmantojami tikai pēc mineralizācijas procesiem (salmu ķīmiskā un bioķīmiskā pārveidošanās neorganiskos savienojumos). Raksturīgi, ka salmiem salīdzinājumā ar citiem organiskajiem mēslošanas līdzekļiem mineralizācijas procesi norit lēni. Tas nozīmē, ka arī to sastāvā ietilpstošie barības elementi, kas gatavi izmantošanai augiem, atbrīvojas ilgākā periodā. Tāpēc jārēķinās, ka pirmajā gadā pēc salmu iestrādes tajos esošos barības elementus augi vēl neizmantos, tie uzkrāsies rezervē nākamajiem gadiem.
Turklāt salmos ir liela oglekļa (C) un slāpekļa (N) attiecība, kas aptuveni četras reizes pārsniedz vēlamo, tāpēc jārēķinās ar to, ka mineralizācijas procesu sekmīgai norisei nepieciešamība pēc N palielinās. Jo šī C un N attiecība mazāka, jo mineralizācijas procesi norit īsākā periodā. Tāpēc svarīgi apzināties, kura kultūrauga salmi augsnē tiek iestrādāti. Lai augsnē nerastos slāpekļa deficīts, labību salmus iestrādājot, N jānodrošina papildus ar aprēķinu, ka to iestrādās augsnē reizē ar salmiem.
Saskaņā ar A. Zirnīša pētījumiem Priekuļos velēnu podzolētā mālsmilts augsnē nepieciešamā papildu slāpekļa daudzums vidēji ir 7 kg uz vienu tonnu labību salmu. Pēdējos gados lauku kultūraugu mēslošanas normatīvos ieteikts mazāks papildu nepieciešamā slāpekļa daudzums. Atkarībā no saimniekošanas veida un iespējām parasti izmanto kādu no minerālā vai organiskā slāpekļa mēslojuma veidiem. Par ieteicamāko augsnes mikroklimata uzlabošanai tiek uzskatīta sasmalcinātu salmu sekla iestrāde kopā ar vircu vai šķidrmēsliem (uz katru salmu tonnu 0,2 t šķidrās masas). Papildus mineralizācijas procesam augsnē iestrādātie salmi pakļauti arī bioķīmiskajiem procesiem, tādējādi veidojas humusvielas – bioloģiski noturīgu vielu grupa, no kurām lielā mērā atkarīgas augsnes fizikālās īpašības.
Meklējot jaunas nišas ienākumu papildināšanai, daļa lauksaimnieku pievērsās arī salmu izmantošanai rūpnieciskai pārstrādei. Latvijā uzceltas un vairāk vai mazāk sekmīgi darbojas salmu granulu un salmu brikešu ražotnes. Saražotie produkti paredzēti izmantošanai pakaišiem vai arī kā kurināmais materiāls. Ražotāji, protams, savu produkciju slavē un izceļ reālas un ne tik reālas tieši viņu saražotā produkta priekšrocības, tomēr, no zemkopja skatpunkta raugoties, savos laukos izaudzēto salmu aiztransportēšana arī ir jāplāno. Ir jāapzinās, ka uz rūpnieciskajām ražotnēm no tīrumiem tiek aizvesti augsnes auglībai nepieciešamie barības elementi un organiskie savienojumi. Vēl joprojām atklāts paliek jautājums – cik daudz no izaudzētā un cik ilgstoši? Lai gan daudzos jautājumos izkristalizējušās likumsakarības, zinātniskajā literatūrā aprakstītie pētījumu rezultāti vēl joprojām skaidras atbildes nesniedz. Pārsvarā tiek norādīts uz to, ka katrā saimniecībā pašiem jāapzinās savi resursi un iespējamās negatīvās sekas. Ņemot vērā saistībā ar vides ilgtspējību izstrādātos nākotnes modeļus attiecībā uz augsnē esošā organiskā oglekļa plūsmu, no lauka blakusprodukcijas biomasas (šajā gadījumā – salmu) aizvestais apjoms varētu būt ap 30%.
Salmu izmantošanas iespējas ar iepriekš uzskaitīto nebūt nav izsmeltas. Salmu briketes sekmīgi tiek izmantotas arī siltumnīcās kā stādu audzēšanas materiāls. Salmi tiek lietoti arī atsevišķos mehāniskajos sektoros kā labs mitruma uzsūcējs un degvielas noplūdes neitralizētājs. Piemēram, viena 30 centimetru salmu brikete spēj uzsūkt aptuveni desmit litru ūdens vai degvielas. Ar salmiem siltina, no salmiem ceļ mājas. Salmi galu galā arī mazina nitrātu un fosfora izskalošanos neveģetācijas periodā.
Salmi un agronomiskā ietekme
Darbības ar salmiem lielā mērā saistītas ar tīrumu vispārējo un fitosanitāro stāvokli. Visās saimniecībās liela problēma ir tīrumu nezāļainība. Atsevišķos gados lielas problēmas izraisa arī augu slimību un kaitēkļu savairošanās. Tas, kā labību/pākšaugu/rapšu audzētājs ierobežojis šo kaitīgo organismu izplatību, lielā mērā ietekmē arī salmu izmantošanu. Ir vērts aizdomāties par tiem gadījumiem, kad bagātīgi pesticīdotu sējumu salmus izmantojam cisumaisos vai dārzos zemeņu mulčēšanai, vai pat ekoloģisko māju celtniecībai kā vienu no būvmateriāliem. Bet lietderīgi iepazīties ar citu pieredzi. Ir izpētīts, ka atsevišķām labību sugām piemīt spēja sintezēt specifiskas vielas, kas bremzē atsevišķu nezāļu sugu dīgšanu. Šis tā sauktais allelopātiskais efekts ārzemju literatūrā minēts gan par rudziem, gan par kviešiem un pat miežiem. Savukārt nezāļainu salmu izmantošana mulčai sekmēs mulčētās platības nezāļainības palielināšanos, ja mulčas slānis nebūs pietiekami biezs un sakritīs virkne citu faktoru. Konstatēts, ka aptuveni 40% nezāļu sēklu iziet caur kombaina aktīvajām daļām kopā ar salmiem. Ja šādus nezāļpilnus salmus izmantojam pakaišiem (vai arī lopbarībai) un attiecīgi pēc tam kūtsmēslus vedam uz laukiem – skaidrs, ka kopā ar dīgtspējīgām nezālēm. Tātad paši radām liekas problēmas. Lieki atgādināt, ka lauku fitosanitārais stāvoklis ievērojami sliktāks ir saimniecībās, kur netiek ievēroti augu maiņas pamatprincipi.
Labumi no salmu iestrādes augsnē
Laukkopjiem nozīmīgākais no salmu izmantošanas veidiem ir to izmantošana augsnes īpašību uzlabošanai. Ir noskaidrots, ka salmu iestrāde augsnē cieši saistīta ar organiskās vielas daudzumu augsnē. Lai arī ļoti lēnām, procentuāli nedaudz un ilgā periodā (vismaz astoņi gadi), organiskās vielas daudzums palielinās. Tomēr daudz nozīmīgāks efekts no salmu iestrādes augsnē rodas saistībā ar augsnes fizikālajām īpašībām – struktūru, tilpummasu, sakārtas blīvumu. No augsnes struktūras atkarīga augsnes aerācija un vispārējais fiziskais stāvoklis. Labi strukturētas augsnes nav blīvas, tādās labāk jūtas gan augu saknes, gan augsnes fauna, šādas augsnes vieglāk apstrādāt, tādējādi arī darbu veikšanā patērējas mazāk enerģijas. Salmu iestrāde augsnes struktūru uzlabo.
Augsnes tilpummasa ir dabiskas, neizjauktas sakārtas augsnes vienas tilpuma vienības masa. Lai arī atkarībā no mitruma šis rādītājs ir mainīgs, to izmanto par augsnes porainības un sablīvētības indikatoru. Nepārdomātas darbības ar tehniku laukā, īpaši pārmitros apstākļos, likumsakarīgi izraisa augsnes sablīvēšanos un poru tilpuma samazināšanos, kas galarezultātā noved arī pie audzēto kultūraugu ražas samazināšanās. Optimāli apstākļi augu augšanai un attīstībai mūsu agroklimatiskajos apstākļos ir, ja augsnes tilpummasa smilts augsnēs nepārsniedz 1,60, bet mālainā augsnē – 1,10 g cm-3. Augsnei ar labu struktūru parasti ir arī optimālajiem tuvi tilpummasas rādītāji.
Tā kā augu sakņu izplatības iespējas atkarīgas arī no augsnes granulometriskā sastāva, humusa daudzuma un struktūras, augkopim jārēķinās ar augsnes sakārtas blīvumu. Ja sakārta blīva, ūdeni necaurlaidīga, augu augšana ir apgrūtināta, pasliktinās ūdens caurplūde (infiltrācija), palielinās virszemes ūdens notece, līdz ar to pieaug erozijas risks. Literatūrā par vidēju sakārtas blīvumu minēti 1,40–1,75 g cm-3.
Noteikti nevajadzētu piemirst, ka tajās saimniecībās, kur salmi no lauka tiek novākti, tehnika, ar kuru to veic, augsni vairāk vai mazāk sablīvē. Jo smagāka augsne, jo tā mitrāka un tehnikas svars nav izlīdzināts, jo izteiktāka negatīvā ietekme uz augsnes sakārtas rādītājiem. Anglijā izpētīts, ka laukos, kur salmi tiek novākti, augsnes blīvums palielinās par 15%, bet ražas samazinājums sasniedz 30%. Šos zaudējumus attiecinot kaut vai uz standartražu, kas pie mums ir 4 t/ha, nevajag lielu matemātiķi, lai saprastu, ka vienas ražas tonnas zaudējums no katra hektāra ir būtisks.
Nenoliedzami, salmiem ir plašas izmantošanas iespējas, taču, pirms tos no sava tīruma izvedat tautās, aizskaitiet vismaz līdz 100.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2017.g.janāra numurā
