Foto – Jānis Deinats

24. februārī Dailes teātra Mazajā zālē notiks režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudētās Oskara Vailda lugas “Salome” iestudējuma pirmizrāde. Bībeles stāsts, kas iedvesmojis ne vienu vien mākslas darba tapšanu, Dailes teātra versijā nodēvēts par “nepiepildītām ilgām 1 daļā”. Salomes lomā – Kristīne Nevarauska. 


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Par skaistās Salomes deju un Jāņa Kristītāja asiņaino galu vēsta Marka un Mateja evaņģēliji, bet pēcāk Salomi iemūžinājuši Stefans Malarmē, Heinrihs Heine, Gistavs Flobērs, Ticiāns, Pīters Pauls Rubenss, Obrijs Bērdslijs, Gustavs Klimts, Rihards Štrauss. Skaistuma apoloģēta, angļu rakstnieka un dzejnieka Oskara Vailda rakstītā “Salome” kļuvusi par vienu no slavenākajām traģiskā, ģeniālā stāsta versijām, ko uzskata arī režisoram par izaicinājumu un cieto riekstu.

Franču valodā rakstītais darbs (1891) izpelnījies gan sava laika cenzūru, gan nopēlumu. Arī Latvijā, kad to pirms vairāk nekā 90 gadiem pirmoreiz uzveda (un arī spēlēja) leģendārais Smiļģis, dzejnieks Rainis bija sašutis par šīs nepiedienīgās izrādes un skandalozās Salomes atrašanos uz vienas skatuves ar Induli un Lāčplēsi. Skandālu izrāde, vismaz labticīgu kristiešu rindās, izraisīja arī 1998. gadā režisora Regnāra Vaivara iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī. Toreiz – par kailuma un orģiju ainām uz skatuves.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

Dailes teātra jauniestudējuma režisore L. Groza-Ķibere nealkst skandālu, atklājot – viņu iedvesmo skaisti, lieli darbi. “Mani uzrunāja nevis kaut kāda destruktivitāte, bet darba episkums un lielums. Darbam jābūt skaistākam, cēlākam par mani pašu,” teic režisore.

Viņa darbu salīdzina ar operu – milzīgas kaislības, būtiskas izvēles – pat ja ne vienmēr pareizas. “Mani neinteresē runāt par to, ko izvēlēties brokastīs vai vakariņās, bet lielie jautājumi – kā dzīvot, kas padara mūs par cilvēkiem. Nezinu, vai cilvēcīgāk ir plūst pa straumi vai pieņemt ekstrēmus lēmumus.”

“Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums,” saka Salome dažus mirkļus pirms nāves. Mīlestības iznīcinošā kaislība var tikt piepildīta vienīgi nāvē. Atrisinājums nāk kā lavīna, noslēgums ir pārsteidzošs un satricinošs. “Salome” ir kā smagas, apdullinošas smaržas, kā biezs, salds, lipīgs vīns – vai varbūt asinis?

“Šoreiz runājam par kaut ko, kas ir dzīvības un nāves jautājums. Es neatbalstu Salomes izvēli, bet tajā reizē ir kaut kas īsts, kaut kas ļoti cilvēcisks, kaut kas, kas mūs atšķir vienu no otra. Runa ir par bezkompromisa dzīvošanu, vēlmi, mīlestību. Tā ir iedvesmojoša,” teic L. Groza-Ķibere.

Šis ir stāsts par mīlestību un ilgām pēc tās. Mīlestība ir vārds, kam latviešu valodā diemžēl ir tikai viens apzīmējums, bet grieķu valodā – četri. Salomes gadījumā runa ir runa par “erosu” – juteklisku mīlestību, bet Jānis Kristītājs pārstāv augstāko – absolūto cilvēkmīlestību, “agapi”, ko sludināja arī Jēzus.

Abi it kā runā par vienu un to pašu, tomēr vienam mīlestība ir saistīta ar horizontālu, otram – vertikālu avotu.

Saistītu ar kosmisku vektoru, izrādes vizuālo tēlu veido scenogrāfs, šā gada Purvīša balvai nominētais mākslinieks Miķelis Fišers. Lai arī Vailda “Salomi” nereti saista ar jūgendstila melnbaltā estētiku un dekadences mākslas valodu, šajā reizē tās uz skatuves nebūs, drīzāk gan kosmiski, senu civilizāciju tēli, kādus redzējām arī mākslinieka nesenajā personālizstādē “Lielviela”.

Rainis rakstīja, ka izrādes popularitāte liecina par “mežonīgu laiku” sabiedrībā, taču šoreiz izrādes režisore ir pārliecināta – “Salome” ir aktuāla arī mūsdienās, kad atkal pazaudēti orientieri dzīvē. “Salomes laikā bija laikmeta grieži, nebija skaidras ētikas normas, īsti likumi, tika gaidīts glābējs, mesija. Viņu arī sagaidīja, tomēr nokāva. Ja šodien nāktu mesija, notiktu tas pats. Vailds sacēlās pret stagnāciju sabiedrībā, pret ārišķībām, tukšumu, formas dominanti pār saturu; šie jautājumi ir aktuāli arī tagad. Vailds redzēja – sistēma ir sapuvusi, atliek tikai tai piedurt pirkstu, un tā sabruks.”