Laukos
Mežsaimniecība

Par spīti 2000 eiro algai jaunieši uz meža darbiem neraujas 0

Slapjajā rudenī pērn un šajā ziemā mežizstrādes apjoms valstī bija samazinājies par 40%. Taču sals, kādu Latvija piedzīvoja ziemas beigās, ļāvis mežiniekiem strādāt ar pilnu jaudu. Tomēr problēmu netrūkst un Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas (LNMA) izpilddirektors Artūrs Bukonts uzsver: “Atvērtā tirgū vienas valsts meža nozare nevar ilgstoši dzīvot kā uz vientuļas salas – ir jākonkurē ar visiem, bet ne uz darbaspēka rēķina.”

Traktors kalpo divpadsmit gadus

LNMA biedri stāsta, ka piecu mēnešu garās lietavas nevienu no viņu vidus un tirgus nav aizskalojušas, tomēr kredītus nācies pārstrukturizēt ne vienam vien tehnikas īpašniekam. Viņi atzīst – ja nebūtu uznācis sals, tad gan situ­ācija veidotos dramatiska, jo mežā būtu sākuši bojāties rudenī nocirstie, neizvestie zāģbaļķi. Turpretim šobrīd darba papilnam, jo kokmateriālu trūkuma dēļ koksnes cenas uzlēkušas vēl nebijušos augstumos. Malka maksā 30 eiro/m3, papīrmalka – 60 eiro/m3, bet finierkluči – 50 eiro/m3. Uz šā fona par kādiem 15% pieaugušas arī mežizstrādes pakalpojumu cenas. Kaut arī prognozēt, cik ilgi tā būs, ir riskanti, daži uzskata, ka šāda situ­ācija varētu saglabāties līdz Jāņiem.

Mežizstrādātājiem Latvijā pieder ap 650 meža traktoru, no kuriem trešdaļa ir harvesteri, bet divas trešdaļas – forvarderi vai citi pievedējtraktori. Tad, kad tehnika nokalpojusi kādus 10 – 12 gadus, tā maina īpašniekus, nonākot tādās valstīs kā Krievija, Baltkrievija un Polija. Daļa lietotās tehnikas savu otro vai pat trešo mūžu piedzīvo tepat, Latvijā – pie mazākiem uzņēmējiem un zemniekiem, jo atrast cilvēkus, kas strādā ar motorzāģiem, laukos kļūst aizvien grūtāk.

A. Bukonts: “Cirsmas, kur strādāt, ir. Tas ir stabili. Vienīgi par kādām cenām un ar kādu tehniku? Gadā no jauna mežizstrādātāji nopērk 25 – 30 jaunus un mazlietotus traktorus. Igaunijā šis tirgus ir divtik liels. Kādēļ? Iespējams, tādēļ, ka tur vairāk domā par cilvēku, nevis kubikmetriem. Igauņi necenšas meža mašīnas darbināt 18 stundas un neliek strādāt naktī, tumsā.”

A. Bukonts uzsver – mēs gadiem nespējam pieņemt virkni pašsaprotamus normatīvo aktu grozījumus un tā vietā, lai savestu kārtībā mežsaimniecību un ceļu infrastruktūras lietošanu regulējošos normatīvus, ļaujam izdegt tiem, kas strādā mežā.

Problēmas esot arī valsts iepirkumu regulējumā. LNMA veikusi aptauju, kurā, atbildot uz jautājumu, vai pakalpojumu sniedzēji būtu gatavi investēt darbiniekos un tehnikā, ja līgumu termiņi būtu garāki, 80% atbildējuši, ka jā. Diemžēl Publisko iepirkumu likums neļauj valsts mežos slēgt pakalpojumu līgumus, ilgākus par pieciem gadiem. Taču A. Bukonts ir pārliecināts, ka šajā ziņā ar laiku viss nostāsies savās vietās: “Skatoties uz nākotni – pienāks brīdis – un mašīnu parks atjaunosies. Varbūt mēs strādāsim ar ne tik jaunu tehniku kā mūsu kaimiņi, taču pats būtiskākais – būs mūsu darbinieki.”

Jaunieši uz mežu neraujas

Vai tiešām alga, kādu saņem harvestera operators, nepiesaista jauniešus? Aptauja liecina – puse no operatoriem darbu mežā izvēlējušies tieši atalgojuma dēļ, bet pārējie atbildējuši, ka patīk mežs un tehnika. A. Bukonts: “Aizvien retāk meža mašīnu operatora profesija tiek “pārmantota”. Tas saistīts ar šiem pašiem intensīvajiem darba apstākļiem. Ja tev, sēžot vecā traktorā, ir tikai “jākapā”, kādēļ lai tu ko tādu novēlētu saviem bērniem? Arī nauda viena pati to neatrisinās – pēc mūsu datiem, harvestera operatora vidējā bruto alga ir 2000 eiro mēnesī. Protams, daudz atkarīgs no sezonas. Lai dabūtu cilvēku, ir jāmaksā aizvien vairāk un jāmaksā legāli. Tāpēc arī mežizstrādes cenas par kubikmetru ir sasniegušas pirmskrīzes līmeni.”

A. Bukonts secina – tas ir stāsts par godīgu konkurenci – cik legāli mēs esam? Divarpus gados šajā sektorā oficiālais atalgojums pieaudzis par 40%. Publisko iepirkumu likums visu laiku tiek mainīts. Tas panākts, gan pateicoties akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” prasībām, gan Valsts ieņēmuma dienesta darbam. Un notiekot arī paaudžu maiņa. Jaunajiem cilvēkiem esot citāda izpratne par sociālajām garantijām un cerība tās sagaidīt. Tas viss veidojis to vilni – uzņēmumi legalizē savus atalgojumus un maksā vairāk.

Mīti par kokvedējiem

Nemitīgajā cīņā par darba ražīguma kāpumu – par puskubikmetru vairāk, par pusstundu ātrāk – tiek pazaudēta saikne ar cilvēku. Pēc Bukonta domām, visi iegūtu vairāk, ja sakārtotu likumus, kas nosaka atļauto kokmateri­ālu kravas smagumu: “Kā uz paraugu skatos uz somiem. Viņi kādreiz pārvadāja 64 t, bet nu jau testēšanas režīmā brauc ar 100 t. Protams, mums ir cita infrastruktūra, bet 60 t pārvadāt vajadzētu atļaut. Šobrīd tās ir 52 t. Ja mēs varam pārvadāt par 6 t vairāk koku, tas nozīmē, ka vienā stundā varam paveikt par 20% vairāk nekā šobrīd, samaksāt šoferim par 20% vairāk utt. Daudzi rauks pieri, jo uzreiz aizdomājamies par mūsu ceļu stāvokli. Bet te jāsaprot, ka svarīgi nevis tas, cik smaga ir krava, bet cik liels ir auto atbalsta laukums. Fūres ir ar 12 riepām, bet kokvedēji – ar 22 riepām. Divreiz lielāks atbalsta laukums un izmaksas, bet pārvadāt mēs drīkstam tikai par 30% vairāk nekā fūres. Somi, paaugstinot atļauto kravas svaru, paaugstina arī prasības. Iespējams, jānosaka maršruti, pa kuriem ar šīm 60 t drīkst braukt. Tādā veidā pamazām jāiet uz priekšu.”

Mežizstrādātāji no Baltijas valstīm strādā arī ārzemēs, taču par nopietnu šā pakalpojuma eksportu runāt nevarot. A. Bukonts skaidro, ka Latvijas uzņēmumiem piederošas meža mašīnas ārzemēs pārsvarā strādā tikai tad, ja sasniedzamā attālumā ir masīvas vējgāzes vai ir iespēja īsā laika posmā par samērā labu naudu pastrādāt.

A. Bukonts: “Bet no tā, ka uzņēmēji importē baļķus, kokvedēji Latvijā neiegūst neko, vienīgi psiholoģisku traumu. Kokmateriāli, kas nāk no Lietuvas vai caur Lietuvu, atstāj negatīvu ietekmi uz pakalpojumu sniedzējiem, jo mūsējie bieži paliek tādā kā muļķa lomā. Leiši nāk iekšā organizētās kolonnās, kurām dažus kilometrus pa priekšu brauc vieglie auto, kas izlūko, vai nav kontroles. Kokvedēji ne tuvu nav atbilstoši aprīkoti smagsvara pārvadājumiem, viņiem nav atbilstoša asu skaita, bieži vien tās ir parastas fūres ar puspiekabi – te gan ir pamats bažām par mūsu ceļiem.”

Vai mežizstrādātājiem vējgāzes nāk par labu? A. Bukonts ir pārliecināts: “Kopumā lielas svārstības tirgū nekad nav labas. Labi ir tad, kad ir mērena izaugsme. Bet, kad jaudu pietrūkst, visiem vajag un cenas ir augšā, tirgus kārtība izjūk. Tad rodas nepamatotas cerības, ka darbs šādā apjomā būs vienmēr. Bet, kad viss ir pāri, atkal jādomā, ko tālāk.”

Uzziņa

* LNMA apvieno 34 uzņēmumus.

* Nodarbina 2000 cilvēku.

* Apkalpo trešdaļu mežizstrādes un koksnes.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

LA.lv