Egils Līcītis: Aizsardzībai atvēlētā naudas kārtiņa par plānu 8
Būdams 1954. gada modelis, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers jaunībā, kumeļa gados pavisam noteikti varēja būt piederīgs hipiju kustībai. Jūs zināt pinkainos jaunekļus, kuri matos un bārdā ievija margrietiņu vītnes, ceļoja ar autostopiem, klausījās Džimiju Hendriksu un nevēlējās tikt iesaistīti Rietumu darba–patērēšanas sistēmā. Puķu bērni pasēdēja pie vīniņa lāses, uzēda maģiskās sēnes un, sasnieguši atbilstošu apziņas stāvokli, rūpēs par pasauli sludināja pacifismu un altruismu, saucot – jeņķi, vācieties ārā no Vjetnamas! Vai – make love, not war! Par mieru un brīvo mīlestību.
Lai gan autobiogrāfija Junkeram vēl tintes pudelē un laikazobs grauž pašus puķainākos jaunības ideālus, izraktenis no hipiju kontrkultūras laikmeta, tagadējais līderu bučotājs Junkers antimilitārisma uzskatos nav pametis agrāko garīgo kopienu un mūsdienās nostājies kā kontrspēks amerikāņu spiedienam, lai Ziemeļatlantijas bloka dalībvalstis dzelžaini pildītu apņemšanos aizsardzībai dot divas procentes no iekšzemes kopprodukta. ASV ģenerāļi, nokļuvuši politiskā pavēlniecībā, pieklājīgi atgādina, ka militārām vajadzībām nedrīkstētu taupīt, kamēr ne visi mūsu Austrumu partneri uzvedas kā nobriedušas nācijas. Tomēr lielākā daļa NATO alianses eiropiešu nekārto militārās palīdzības un drošības maksājumus, labprāt uzveļot bruņošanās izdevumu lauvas tiesu ASV nodokļu maksātājiem. Drošības konferencē Minhenē mesjē Junkers tā arī paudis – nav ko taisīt paniku, ka bruņotajiem spēkiem atvēlētā naudas kārtiņa par plānu, sak, necelsim cepuri, neklanīsimies Vašingtonas priekšā.
Bet daudzi vīrišķīgi cilvēki pēc labas laika pavadīšanas Minhenes alus krogos, vēl silti būdami, sarunājuši jupis zina ko. Nav izslēgts, ka arī Junkera kunga bezbēdība sakņojas citos – ne hipijiskās pagātnes apstākļos. Proti, pienāca rīts, kad luksemburgietis iepriekšējā vakarā nebija spējis pateikt nē “paulanerim” un pamodās Mozeles vīna plankumiem notraipītās drēbēs. Galvā dunēja psihodēliskais roks, un EK virsvadītājs jutās nevesels vai uz to pusi. Turklāt Luksemburgas lielhercoga armijas (450 stobru) kodolčemodāniņš laikam bija atstāts Hofbrauhauzes lustūzī zem ozolkoka galda. Bufetē uzbrucis brokastu šķiņķim, Junkers tomēr reciklējās un atrada sevi spēkus teikt kaismīgu, antiamerikānisku runu. Pat nebūdams jūtelīgs, ikviens liberāls Briseles politiskās elites pārstāvis jūtas aizkaitināts no Vašingtonas jaunās administrācijas vīzdegunīgās, nediplomātiskās attieksmes par savienības mazspēcību.
Šādā situācijā jāsaka, ka Laimas māte stāvējusi klāt, ka latvieši uz Briseles priekšposteni aizsūtījuši ar veselo saprātu apkaltus vīrus, kas nerejas ar sabiedrotajiem. Artis Pabriks lēnprātīgi konstatēja – esmu skumīgs, ka mūsu Eirokomisijas galva pazaudējis prātu, bet kareivīgākais Roberts Zīle uz klīnisko novērojumu atsaucās – vai vēl nav skaidrs, ka Junkers jāmet nost no spices amata!
Par laimi, Latvijā gandrīz visos atbildīgākajos amatos ir bijušie kara ministri. Diez vai piekritīgi Junkera pirmspensijas apātijai nemierpilnos laikos, kad pie mūsu ārējām robežām notiek spēka lietošana. Tas, ko nedrīkst nedarīt – kavēties ar līdzekļu došanu, lai nosargātu brīvību un apturētu varmāku ambīcijas. Visi varam būt lepni ar militāro orķestri, kā spēkavīrs ministrs Bergmanis, bet papildu ermoņiku, plēšu, pūšamo, stīgu štrumentu spēles pratējiem vajadzētu stiprināt NATO priekšpulku armiju un Zemessardzi arī ar pirmklasīgi sagatavotiem raķešsistēmu tēmētājiem un pretgaisa aizsardzības lielgabalniekiem, kuri spēlē citu marša mūziku nekā orķestranti. Destabilizētā globālā nekārtībā, amerikāņu uzstājībā adrenalīns varētu ieplūst arī bij. aizsardzības ministra Marsa Vējoņa dzīslās, un prezidents paģērēs 2% naudu aizsardzībai jau rīt uz brokastlaiku. Lai valdība meklē rezervēs, kur apšņāpt lielos tēriņus, varbūt ieplānoto ierēdniecības reformu ar 7000 klerku atlaišanu var paveikt ātrāk nekā trīs gados – sasteigt trijos mēnešos. Tad misters Tramps berzēs rokas – okei, atradāt finansējumu! Tagad viss olrait.
