Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. septembris, 2012
Drukāt

Sams saules svelmē Spānijā

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Cilvēks nevar visu zināt un visu paspēt, tam nepietiek laika, kāds mums atvēlēts šajā dzīvē, tāpēc jāizvēlas prioritātes, jāizmanto iespējas un maksimāli precīzi jāsaplāno laiks.

 

 

Es piederu pie to makšķernieku saimes, kas nedzenas pēc kādas konkrētas zivs, atbilstoši gadalaikiem tvarstu dažādas sugas, bet daru to iespēju robežās, un, lai arī manā arsenālā ir kāti, sākot ar Ultra light un beidzot ar kārtīgu jūras bomi, ir zivju sugas, kuras Latvijā nemakšķerēju laika un atbilstoša ekipējuma trūkuma dēļ. Kā vienu no šīm zivīm varu minēt mūsu upju karali – samu. Katram kārtīgam copmanim gribas pamēģināt kaut ko jaunu, nebijušu, tāpēc arī es, ilgi nedomājot, pirms diviem gadiem piekritu drauga Roberta piedāvājumam aizceļot uz Spāniju un pacīnīties ar Ebro upē mītošajiem milzu ūsaiņiem.

Sākām ar to, ka pie Robertam zināma copes gida Spānijas pilsētā Kaspē rezervējām 2011. gada septembra pēdējo nedēļu un, iemaksādami avansu par pakalpojumu, bijām droši, ka brauciens notiks.

 

Nekāda īpaša papildu gatavošanās nebija nepieciešama, jo bijām nolēmuši lidot ar lidmašīnu no Rīgas uz Barselonu un atlikušos 250 kilometrus veikt nomātā automašīnā. Visu servisu copei, ieskaitot inventāru, nodrošināja copes gids.

 

Gads aizritēja nemanot, pienāca 24. septembris, un mūsu grupiņa četru cilvēku sastāvā – Roberts, Arnis, Māris un es – pēc lidostas formalitāšu nokārtošanas jau esam gaisā un pēc dažām stundām nosēžamies Barselonā. Raits trīs stundu brauciens ar nomas automašīnu, un esam Kaspē, kur mūs sirsnīgi sagaida mūsu copes pavadonis Gerds ar ģimeni. Iekārtojamies ērtos divvietīgos numuriņos, kas savienoti ar labiekārtotu virtuvi, atveldzējamies baseinā, vietējā veikaliņā iepērkam pārtiku un vīnu, un vakarā pie zolītes partijas izloze rāda, ka nākamajā dienā sešas samu makšķeres pirmais uzmanīs Arnis ar Robertu, es bridīšu upē un palīdzēšu izvilkt krastā pieķērušos ūsaini, bet Māris rūpēsies par divām karpu makšķerēm.

Nākamajā dienā ar Gerda džipu nokļūstam pie upes, sēžamies laivā un jau pēc piecām minūtēm esam copes vietā. Vieta iepriekš iebarota un iezīmēta ar bojām. Ātri saridājam makšķeres, saspraužam uz āķiem speciālā atraktorā mērcētas boilas, pie kātu turētājiem piestiprinām sensorus, kas reaģē uz kustību. Gerds katru makšķeri ieved upē tam paredzētajā vietā, un sākas lielie gaidīšanas svētki. Iepīkstas signalizators, Arnis, nofiksējis multiplikatora spoli ar īkšķi, jo auklu nedrīkst atslābināt ne par centimetru, asi piecērt. Diemžēl tukšā cope.

Makšķere tiek aprīkota ar svaigu ēsmu un atkal ievesta upē. Pēc krietnas stundas seko nākamā cope. Zivs ir galā, bet, nedaudz pavelkot, tā nomūk, un Arnis savu vietu nodod Robertam. Kad Roberts pēc kāda laika ar samu makšķeri izvelk karpu, pienāk mana kārta sēsties pie samu kātiem.

Lai arī neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, jūtu, ka nedaudz nervozēju. Signalizatoram ieskanoties, grābju kātu un redzu, kā smejas Gerds, kurš pakustinājis auklu, imitējot copi.

 

Pēc laika, kas šķiet mūžības garumā, beidzot īstā cope. Piecērtu, un sākas cīņa. Spēcīgā zivs dodas pa upi uz leju, iztinot krietnu gabalu izturīgās 0,6 mm resnās pītenes, tad ļaujas sevi pievilkt klāt un atkal dodas prom. Spole sīc, aukla tinas, jūtu milzīgu pretspēku un nelielu muskuļu trīci.

 

Draugi izsaka labsirdīgas piezīmes: “Velc, velc, ko tu čammājies, mēs arī gribam tikt pie samiem, tā jau var sagaidīt vakaru!” Velku, bet tas tur upē velk pretī, un tikai pēc minūtēm divdesmit jūtu, ka zivs sāk pagurt. No ūdens dzīlēm uznāk milzīgi burbuļi, zivs lēnām tuvojas krastam. Roberts brien upē, ar cimdotu roku satver upes iemītnieka apakšžokli un izvelk samu uz brezenta paklājiņa. Izvilktais sams ir 2,30 metrus garš un, pēc Gerda aprēķiniem, 80 – 90 kilogramu smags. Metos upē atveldzēt trīcošos muskuļus un slīcināt milzīgo adrenalīna devu.

Roberts, uzraugot karpu kātus, sagaida skaistu copi un ne bez piepūles profesionāli izvada krastā 23 kilogramus smagu karpu. Visas noķertās zivis pēc mērīšanas un svēršanas uzmanīgi tiek atlaistas atpakaļ upē. Tā pārmaiņus katru dienu velkam karpas un samus, Gerda brīvajā dienā, velcējot ar laivu, tiekam arī pie skaistiem zandartiem, kas Roberta rokās pārvēršas par brīnumgardu, krējumā sutinātu maltīti, līdz pienāk mūsu ceļojuma pēdējā diena pie upes. Esam iedeguši līdz ievērojamam brūnumam, temperatūra pie upes ap 35 grādiem, saskrāpētām un uz gurķiem līdzīgiem asiem augiem sadurtām kājām, lapseņu sadzelti, bet apmierināti un laimīgi.

Punktu uz “i” uzliek kārtējā karpu makšķeru cope. Iepīkstas signalizators, piecērtu, bet aukla nekustas ne no vietas, izraustu visādos veidos – nekā.

 

Domāju, ka aukla kārtējo reizi ieķērusies kādā siekstā, stāvu un gaidu, kad Gerds no laivas to atbrīvos, bet tad ievēroju, ka aukla lēnām virzās pa upi uz augšu, līkumā saliecas karpu kāts un sāk tīties ārā aukla. Zivs netaisa rāvienus, tā velk spēcīgi un vienmērīgi kā lokomotīve. Gids saka, ka paņēmis liels sams un mēs šo zivi neizvilksim.

 

Nolemju pacīnīties un dodos gar krastu uz augšu, auklas rezerve vēl ir pietiekama, bet tuvojas seklums ar krācēm, un, iekļuvusi akmeņos, zivs kā diegu pārplēš 0,25 mm pīto pavadiņu un prom ir. Gerdam taisnība. Draugs smej, ka manu baso kāju nospiedumi ar izplestiem pirkstiem mitrajās smiltīs stipri atgādinājuši jetija pēdas. Prātā nāk raksts, kurā minēts, ka Daugavā ar 0,30 mm monofīlo izvilkts milzu sams. Nu, nu!

Pošamies mājup. Sakām paldies Gerdam, viņa ģimenei par silto un jauko uzņemšanu, paldies upei par dāsnumu un Spānijai par skaistajām ainavām. Domāju, ka kādreiz šeit atgriezīšos.

Ceļojuma izmaksas – ap 1300 EUR, tās var samazināt, lidojot no Viļņas vai ar pārsēšanos, vēl lētāk iznāk, ja brauc ar automašīnu un ņem līdzi savu inventāru.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+