Sandra Vensko: Līdzatbildība par visu
 0

Pirmskara laikraksti par 1939. gadā uzņemto filmu “Zvejnieka dēls” pēc Viļa Lāča romāna, vēstīja, ka kādu pavecāku lauku sieviņu pēc viņas neatlaidīga lūguma nešus ienesuši kinoteātra zālē, lai viņa šo kinofilmu varētu noskatīties, bet kāds kungs ar ģimeni teju nav paspējuši uz seansu laikā, jo sieva un meitas pirms mākslas baudīšanas aizgājušas uz tuvējo veikalu iepirkties. 


Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus
Kokteilis
Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 191
Lasīt citas ziņas

Daudzi skatītāji filmu ar sajūsmu noskatījušies vairākkārt, taču, kā rādīja turpmākie vēstures notikumi, tautas mīlestība un cieņa netraucēja rakstniekam nodot savu tautu. Latvijas iedzīvotājus, ieskaitot inteliģenci, pusotru gadu pēc filmas “Zvejnieka dēls” uzņemšanas bez maksas un biļetēm veda prom no Latvijas lopu vagonos, bez cilvēktiesībām protestēt vai paust savu attieksmi pret notikumiem. Izvestajiem cilvēkiem – ģimenēm ar bērniem – par filmām, izrādēm, mūziku un grāmatām bija jāaizmirst un jādomā vienīgi par to, kā izdzīvot nelabvēlīgajos piespiedu apstākļos svešā zemē un pārsvarā šķirtiem no ģimenes galvenā apgādnieka vīra. Dzejnieks Olafs Gūtmanis kādā sarunā par izsūtījumu sacīja: nauda jau tur neeksistēja.

Garīgi un fiziski pazemoti un svešas ideoloģijas sakropļoti, daudzi nekad neatgriezīsies mājās pat pīšļu veidolā. Cilvēki zaudēs dzīvību no bada un slimībām, mirs bērni, sievietes un sirmgalvji, bet laikrakstos ilgi būs lasāmi neskaitāmi sludinājumi par to, ka piederīgie meklē savus bez vēsts pazudušos, svešumā aizvestos tuviniekus. Zīmītes ar uzvārdiem gar dzelzceļa sliedēm tajā rītā slepus uzlasīs, paklusām sūtīs tuviniekiem. Kultūra atbīdīsies otrajā plānā. Atbildība par cilvēkiem un izdzīvošanu izvirzīsies priekšplānā un rādīs, cik godīgi vai negodīgi katrs rīkojas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sods par tēvzemes mīlestību ir baisa vardarbības forma, jo tā sevī apvieno psihisko, fizisko un garīgo ietekmēšanas veidu vienlaikus. Bet garīguma pamats ir uzdrīkstēšanās nenodot ideālus un savus līdzcilvēkus. Pret pašu gribu uzkarinot ideoloģiskos rāmjus, savā arodā un profesijā cienījami cilvēki un ģimenes vienā naktī tika pārvērsti par vergiem, ienaidniekiem, proletariāta līdziniekiem, kalpotājiem un pazemojamiem nabagiem.

Nolemjot otru cilvēku nāvei, uzkundzēšanās un pakļaušana ar spēku līdztekus bailēm grauj cilvēka pašvērtējumu un dragā garīgo vērtību sistēmu, tā ka tautas genofondā iecirstais robs izšķirošos mirkļos joprojām atbalsojas un nekur nav zudis vēl šodien.

Agresivitāte un cilvēku iebiedēšana visos laikos skar kultūras mantojumu, tradīcijas, vēsturisko pamatu. Naids spēj ietekmēt sabiedrības vairākumu, līdz negācijas iegūst nekontrolējamus apmērus, labais kultūrā iegūst citu saturu, valoda citu skanējumu.

Ievietojot bezierunu paklausības listē ikvienu izsūtīto un pazemoto iedzīvotāju, pakļaujot ar varu un neuzņemoties atbildību par otra dzīvību, ar iebiedēšanas metodi īsā laika sprīdī varēja panākt labus rezultātus, pārvaldot kultūru okupētajā Latvijā.

Vienaldzība pret savu valsti ir vairāk nekā kultūras noliegums, tā ir pēctecīguma izzušana, ģenētiskā koda zaudēšana un neizpratne par savu vietu un nozīmi kopīgajā valsts dzīvē.

Atrauti no kultūras nevar notikt nekas – kā liecina vairākuma pēdējā laika vienaldzīgā attieksme pret būtisku lēmumu pieņemšanu, tā saistīta ar zemu pašvērtējumu un sevis noniecināšanu citu acīs. Ja šajās dienās kāds mēģina apgalvot, ka Latvija nav bijusi okupēta, ir jāsaprot, cik komfortabli jūtas ikviens šeit dzīvojošs cilvēks, un jāņem vērā, ka valsts zaudēšana 1940. gada 17. jūnijā nevar atsaukt atpakaļ cilvēkus no pazemojošā izsūtījuma 1941. gada 14. jūnijā.

Reklāma
Reklāma

Ja kāds šodien no radošās inteliģences iedomājas, ka var pūtināt rokas, aktīvi neiekļaujoties valstiskuma stiprināšanā, ir jāapzinās, ka ikviens no brīvas valsts izsūtīts cilvēks, ar svešām rokām iegrūsts vagonā pirms 72 gadiem, ir kā impulss atgūt vairākuma līdzatbildību par visu, kas ar mums notiek šodien.

Radošā inteliģence ir kā strādnieks, kam jāstrādā vaiga sviedros, lai nepārtraukti radītu pievienoto vērtību un aiz sevis sakoptu citu sanestos netīrumus.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.