×
Mobilā versija
Brīdinājums +23.3°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
19. jūnijs, 2018
Drukāt

Sandra Vensko: Neaptverami, ko no vieniem Jāņiem līdz nākamajiem pārcieta Latvijas cilvēki (5)

Foto - Marina KozlovaFoto - Marina Kozlova

Sandra Vensko: "Pagātne ir jāizdzīvo kā savējā. Jāizcieš vienu reizi tā, lai būtu miers gan iekšēji, gan ārēji."

Pagājušajā nedēļā pavadītas divas skumjas, ar mūsu valsts vēsturi saistītas sēru dienas. 1940. gada 17. jūnijs – Latvijas okupācijas diena, kam pēc gada – 1941. gada 14. jūnijā – sekoja iznīcināšana  – visa vecuma cilvēku izvešana uz Sibīriju. Divi datumi tik cieši klāt Zāļu nedēļas norisēm. Man joprojām šķiet prātam neaptverami, ko savulaik – no vieniem Jāņiem līdz nākamajiem – okupācijas vara likusi izciest Latvijas cilvēkiem.

Jūnija vidus ir tik stipri jāņuzāļu smaržām apreibināts, ka ikviens var atrast sev vispiemērotāko izklaidi – Daugavas krastmalā, kur burinieku atblāzma, vērot ugunis, būt domās kopā ar senajiem plostniekiem un izdziedāt līgo, vai arī skaitīt lūgšanas baznīcā. Var sist sev pie krūtīm, saktām žvadzot un bungām rībot, ka pareizie Jāņi ir nepareizajā datumā, vai arī vilkt paralēles ar tautām, kas svin īsākās nakts burvību līdzīgi ar mums – mītisko papardes ziedu meklējot. Var plūkt zāļu un ziedu pušķi – spēcīgo nārbuli –, tajā ieliekot dievišķo, pārpasaulīgo, kas citu tautu tradīcijās aizved līdz Jāņa Kristītāja vārdam. Var, vaiņagos rotājoties, dedzināt raganu lelles, pašiem šķīstoties un tā sadedzinot ļaunumu. Viena dedzināma salmu lelle – godkārība.

Šobrīd partijas, cīkstoties par elektorātu, cenšas izgaismot valsts politikas neveiksmes, tomēr pašiem neizmēžot slikto pašu iekšienē, toskait pārbēdzēju nesmukumus, korumpētkāros un tos, kuri iesaiņoti čekas maisos. Izrādās, vairāk nekā pustūkstotis kultūrai pietuvināto, arī tie, kuri līgos, tā īsti nesatraucas, ka nemaz tik senā pagātnē nav laiks, kad, kropļojot, aizliedzot savā zemē gadsimtos iesakņojušos tradīciju – Līgo, daļa piebalsoja Jāņu noliegšanai un šādi palīdzēja vājināt Latvijas tradīcijas un kultūru.

Šosestdien visos pakalnos degs ugunskuri, mucās švirkstēs sveķotas malkas šķilas un skanēs tautasdziesmas. Arī Rīga gavilēs: līgo, līgo, līgo! Ja Līgo vakars būtu burvju un raganu saiets, tad visi krietnie Jāņi jau sen būtu aizbūruši prom nelabvēļus, šķeltniekus, un tradīciju ugunskuru gaismā tauta ievēlētu pašus uzticamākos tautas kalpus. Neko neviens nav aizbūris vai piebūris, un tas nav šo svētku vēstījums. Vēl pēc nedēļas tiks ieskandināti XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI Deju svētki. Latvieši gadsimtu ritumā dziedot gādā par savu valsti. Dziedot raida signālus Visumam, un jādomā – tas darbojas. Pēc svētkiem līgotāji un dziesmu varas priekā apskurbušie tikpat saliedēti sakļausies un apvienosies vienā stiprā un vienotā politiskā blokā. Diemžēl dziedāšanai pa vidu skan Kremļa atbalstīto godkāres apstulboto jaunpartiju dibinātāju saucieni un vecpartiju garšīgā ķīseļa strēbieni.

Un, rakstot par smago un mūžam meklējamo brīvības atslēgu, kas guļ jūras dzelmē, Lāčplēša cīņu ar Melno, es iedomājos, kā mazā Annele – sīkā meitenīte Annas Brigaderes zāļu un ziedu vaiņagu galvā – brienot pamāj caur Tērvetes zālainajiem pakalniem un kā Valmieras teātra aktieri atdzīvina garīgumu Jāņa Znotiņa režisētajā izrādē “Dievs. Daba. Darbs”.

Visi bez izņēmuma kaut kad atgriežas bērnības atmiņās, ko rada vide un notikumi, valoda, kas skan līdzās, vārdi, ko lieto svētkos un ikdienā, un tērps, ko valkā. Visas šīs vienkāršās lietas un norises gadsimtiem ilgi veidojušas pamatu tautas garīgumam, vishumānāko attieksmi pret dabu un ciešo saikni starp debesīm un zemi. Tāpēc konkrēts jautājums šodienas politiķiem: vai ir kāds, kurš patiešām domā, ka pirms 77 gadiem okupētajā Latvijā, Līgo vakaru gaidot, tauta gavilēja un sirsnīgi smējās? Okupācijai sākoties, tika apcietināti, nogalināti, aizvesti tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, aizcirstas dievnamu durvis, atsavināti dzīvokļi. Aiz iekoptas zemes palika izpostītas, tukšas lauku sētas un apgānītas gan kristīgo ļaužu, gan tautas tradīcijas – Līgo vakars. Tas ir nenoslēpjams noziegums, ko “Saskaņas” politiķi šobrīd cenšas transformēt kā krievu – latviešu nesaskaņas nacionālajā jautājumā un skaidro kā konfrontāciju starp latviešiem un krieviem. Domājot par Zāļu nedēļu, folkloristu, tirgotāju, neskaitāmu arodu meistaru, dejotāju, koristu un ierēdņu darbu, mēs neviens nedrīkstam aizmirst, kurš vēlēšanas izmanto godkāres apmierināšanai un kuram valsts simtgade, latviešu valoda un Jāņu vainags būtībā ir “pie kājas”.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.”

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmoliberastu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  2. Vensko droši vien iedomājas, ka 1941.g. Ziemsvētkos, pēc slaktiņiem Rumbulā un Biķernieku mežā, tauta dedzināja eglīti un dziesmiņas par kristīgo mīlestību dziedāja? Pilnīgi iespējams, ja atceramies kādu tādu vēstījumu ar lūgumu “tikt galā ar krieviem un žīdiem” sacerēja labāko famīliju pārstāvji 1941.g. 11. jūlijā.
    “Fīreram un Reichskancleram Ādolfam Hitleram galvenajā mītnē”
    Šīs vēstules kopija un sanāksmes protokols atrodams LVVA R(P) 69-1-1.

  3. =Šobrīd partijas, cīkstoties par elektorātu, cenšas izgaismot valsts politikas neveiksmes, tomēr pašiem neizmēžot slikto pašu iekšienē, toskait pārbēdzēju nesmukumus, korumpētkāros un tos, kuri iesaiņoti čekas maisos. Izrādās, vairāk nekā pustūkstotis kultūrai pietuvināto, arī tie, kuri līgos, tā īsti nesatraucas, ka nemaz tik senā pagātnē nav laiks, kad, kropļojot, aizliedzot savā zemē gadsimtos iesakņojušos tradīciju – Līgo, daļa piebalsoja Jāņu noliegšanai un šādi palīdzēja vājināt Latvijas tradīcijas un kultūru.=

    Izber čekas maisus un varēsi svinēt Jāņus. Ai kā Kremļa faniem to negribās un un pat kaut kur ZZS rindās rādās jau Jānu svētku noliegums…

    =Saeimas deputāts Askolds Kļaviņš (ZZS) rosina likumā 23. un 24. jūnija jeb Līgo vakara un Jāņu dienas vietā par svinamajām dienām noteikt astronomiskos vasaras saulgriežus, kas ir pāris dienas agrāk.
    Parlamentārieša priekšlikums paredz svētku dienu sarakstā 23. jūniju Līgo dienu un 24. jūniju Jāņu dienu aizstāt ar vārdiem “vasaras saulgriežus un nākamo dienu pēc vasaras saulgriežiem”.
    Kļaviņš sava priekšlikuma pamatojumā sniedz ieskatu saulgrieži svētkos kā senā tradīcijā, reizē norādot, ka, savukārt tradīcija svinēt “Jāņus” esot radusies, pielāgojoties likuma regulējumam par Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Politiķis norāda, ka šos baznīcas svētkus svin tikai neliela daļa tautas un ka viņa priekšlikums neliegs to turpināt darīt.=
    Ne jau pats to izdomāja, bet, ja jārunā kā Kremļa faniem tīk? Tieši ZZS Kremļa stabulē?

  4. bet cik tagad cilvēki izcieš? Daži ne mazāk kā tad.

Draugiem Facebook Twitter Google+