Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
7. novembris, 2017
Drukāt

Sanita Upleja: Valodas trauma (13)

Sanita Upleja. Foto - LETASanita Upleja. Foto - LETA

Šovasar, braucot automašīnā no laukiem, sabiedriskā radio raidījumā klausījos sarunu ar brazīlieti, kura jau vairākus gadus dzīvo Latvijā un runā gandrīz nevainojamā latviešu valodā. Līdz ar raidījuma vadītāju es arī ļāvos iekšējam sajūsmas vilnim – redz, viens ārzemnieks ir iemācījies mūsu valodu. Nu, gluži vai kaut kas brīnumains.

Taču, tā kā ceļš bija garāks par raidījumu, domas manā galvā turpināja rosīties un es nonācu pie jautājuma pašai sev. Kāpēc es par to tik ļoti priecājos un kāpēc vispār latvieši parasti par šādiem itāļiem, meksikāņiem, vāciešiem un citu skaita ziņā lielāku tautu pārstāvjiem, kuri, apmezdamies uz dzīvi Latvijā, apguvuši latviešu valodu, tik ļoti sajūsminās?

Kad man ir nācies dzīves gaitās ilgāku laiku pabūt citās valstīs – Krievijā, ASV, Dānijā, Zviedrijā, es neteiktu, ka šajās valstīs par ārzemnieku vietējās valodas zināšanām vai apgūšanu būtu tik liela sajūsma. Ja tu esi apguvis vai apgūsti mītnes valsts valodu, protams, tas tiek pamanīts un novērtēts. Taču atšķirība ir tajā, ka tas tiek uztverts kā pašsaprotama lieta nevis īpašs brīnums, ja vēlies šeit dzīvot un būt daļa no sabiedrības.

Valodas trauma

Atbilde, pie kuras nonācu, jautājot sev par latviešu atšķirīgo attieksmi, ir mūsu vēsturiskajā valodas traumā. Ar valodas traumu es domāju to, ka faktiski jau gadsimtiem ilgi, ja neskaita dažas brīvvalsts desmitgades, mēs tiekam pazemoti tieši mūsu valodas dēļ. Proti, vēl laikā, kad latviešus vietējie varas turētāji pat neuzskatīja par tautu, bet gan vien par zemnieku šķiru, šis dalījums būtībā nozīmēja to, ka latvieša “lāsts” ir viņa valoda.

Ja kādam izdevās tikt ārā no šīs kārtas un pārvācoties, tad viņš uzreiz kļuva par cienījamu sabiedrības locekli. Tas nozīmē, ka vaina neslēpās nedz viņa ādas krāsā, prāta spējās vai vēl kādās citās iedzimtās īpašībās, bet vien valodā, kura tad arī noteica piederību tai vai citai šķirai un lielā mērā noteica cilvēka “kvalitāti”. Vēlākos laikos arī pāriešana krievu pareizticībā, krievu vārdu un uzvārdu pieņemšana vai pāriešana uz krievu valodu bija veids, kā dzīvē tikt uz augšu.

Cilvēka dzimtā valoda, kurā viņš iepazīst šo pasauli un ar kuras palīdzību sevi vispār apzinās par cilvēcisku būtni, varētu būt pati svarīgākā cilvēka patības daļa, ja neskaita ķermeņa fizioloģiskās funkcijas. Līdz ar to, ja cilvēks savas dzimtās valodas un tātad savas patības dēļ tiek nemitīgi pazemots un pazemināts sociālajā statusā, tad veidojas zināms mazvērtības komplekss, ka viņa dzimtā valoda ir kaut kas nevērtīgs un kaut kas tāds, ko neviens cits normāls cilvēks taču negribēs no brīvas gribas mācīties. Tāpēc tad, kad tiešām kāds citas tautības cilvēks iemācās mūsu valodu, mēs par katru tādu priecājamies no sirds kā mazi bērni un it kā pat īsti nespējam noticēt, ka mūsu valoda tiešām bijusi tā vērta, lai to mācītos.

Protams, ka tādi vēsturiskie apstākļi arī stiprināja iekšējo pretestību un spītu. It īpaši redzot to, ka, neraugoties uz dzimtās valodas atšķirību, latvieši kā fiziski, tā arī intelektuāli ir tikpat spējīgi kā citu tautu pārstāvji, ja vien tiem netiek radīti mākslīgi šķēršļi. Taču atkal un atkal vēstures gaitā mums nemitīgi ir bijis jāsaskaras ar to, ka mūsu valoda it kā ir nevērtīgāka par citām.

Spilgts piemērs ir mērķtiecīgā Latvijas pārkrievošana cara impērijā un padomju okupācijas laikā. Pāreja uz krievu valodu oficiālajā dokumentācijā zinātnē, rūpniecībā, valsts iestādēs īpaši pastiprinājās vēl pēdējos pirmsatmodas gados, tātad, pat neraugoties uz Mihaila Gorbačova sāktajām pārmaiņām PSRS. No savas pieredzes atceros, ka astoņdesmito gadu vidū latviešu skolās krievu valodas un literatūras stundu skaits panāca un sāka pat pārsniegt latviešu valodas un literatūras stundu skaitu.

Domāju, ka tieši šis skaudri izjustais dzimtās valodas jeb katra cilvēka patības apdraudējums bija tas iemesls, kas pārliecināja lielāko daļu latviešu aktīvi piedalīties cīņā par tautas brīvību un valsts neatkarības atjaunošanu, jo ne jau visi bija tieši cietuši padomju okupācijas varas represijās. Taču neapšaubāmi, ka katrs latvietis padomju okupācijas laikā bija saskāries ar viņa dzimtās valodas un tātad viņa paša cilvēciskās būtības noniecināšanu lielākā vai mazākā mērā. Totalitārais režīms ar svešas valodas uzspiešanu bija dziļi ievainojis daudzus.

Mazāks nav sliktāks

Vēstures radīto mantojumu mēs dažādos veidos joprojām nesam uz saviem pleciem, nereti pat vairāmies to nokratīt. To var vērot gan tad, kad pat pašu latviešu vidū atradās tādi, kas 2012.gada tautas nobalsošanas par divām valsts valodām sakarā atteicās saprast, kāds apdraudējums tas ir tautai un valstij. To redzam arī tad, kad daudzu no dzimtās zemes izceļojušo latviešu bērni ar vecāku ziņu ātri pāriet uz sazināšanos mītnes zemes valodā. To izjūtam uz savas ādas tad, kad kā normu esam pieņēmuši nepamatotās krievu valodas prasības darba tirgū.

To izjūtam arī tad, kad sabiedriskajā sarunā tiek kārtējo reizi iemesta ideja, ka latviešu valoda nav pietiekami konkurētspējīga, tādēļ labāk pāriet uz angļu valodu mūsu pašu vietējās skolās un augstskolās. Arī tad, kad tiek meklēti iegansti, lai no ārzemēm aicinātās amatpersonas vai darbinieki nemācītos latviešu valodu, jo neesot jau jēgas. Atkal un atkal latviešiem tiek atgādināts, ka viņu valoda ir zemāka un nevērtīgāka nekā citas pasaules valodas. Turklāt vienmēr pašu latviešu starpā atrodas kaismīgi šādu ideju atbalstītāji.

Tas tiesa, ka ir dažas valodas, ko ir vērts apgūt papildus dzimtajai valodai, jo tās tiek izmantotas pasaulē kā starptautiskas saziņas līdzeklis, taču tas nebūt nenozīmē, ka kāda valoda ir vērtīgāka nekā citas. Tāpat kā ar cilvēkiem – garāka auguma vai krietnākas miesas būves cilvēks nav automātiski labāks vai vērtīgāks par mazāka auguma un smalkākas uzbūves cilvēku. Ne visās lielāka izmēra valstīs ir labāka dzīve nekā mazākās.

Kad mazs bērns sāk saprast pirmos vārdus un mācās runāt, tad nav nozīmes, cik lielas tautas valodā viņš to dara. Nozīme ir tam, lai viņš spētu dziļi un pamatīgi iepazīt apkārtējo pasauli caur valodu, kādā viņš sazinās ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Kad cilvēks būs kārtīgi apguvis savu dzimto valodu, viņam būs vieglāk apgūt arī dzīvē un darbā nepieciešamās svešvalodas. Ar labām un izkoptām dzimtās valodas zināšanām varēs arī kārtīgi apgūt cilvēces gara un domas mantojumu, kas tulkots dzimtajā valodā, jo reti kuram no mums, ja vien neesam profesionāli tulkotāji, ir tik labas svešvalodu zināšanas, ka varam bez aizķeršanās lasīt sarežģītus zinātniskus vai daiļliteratūras tekstus svešās valodās.

Neatkarīgi no lietotāju skaita, latviešu valoda ir valoda, kurā varam gan pārtulkot, gan paši rakstīt labu dzeju, krāšņu daiļliteratūru un sarežģītus zinātniskus tekstus. Pārlaidiet acis grāmatveikalu plauktiem. Kas tikai viss nav iztulkots latviešu valodā – Platons, Plūtarhs, Seneka, Augustīns, Kirkegors, Kants, Hābermāss, Korāns, Bībele… Valoda, kurā tas viss ir izlasāms, izdomājams un izbaudāms, diezin vai ir tik nevērtīga, konkurētnespējīga un maza. Tikai mūsu valodas trauma ir liela un dziļa.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Nezinu ,kas autorei ir pret anglu valodu. Visa pasaule noder . Krievu valoda gan nav vajadziga . Ta der tikai Baltkrievija un Krievija.

  2. Avtoru! Zajdja v magazin, posmotri vnimateljno skoljko stojat eti knigi!!! A potom, vspomni, skoljko knig izdavali v sovetskoje vremja i skoljko oni stoili!

  3. Suns būs aprakts citur Atbildēt

    Fonā ir miljons ieceļotāju no austrumiem, kuri nevēlas un pat nemēģina apgūt mūsu valodu. Manuprāt tas ir iemesls, kāpēc priecājamies par katru latviski runājošu Roberto, Hosamu un Ajumi. Skaidrojums nav jāmeklē traumās un kompleksos.

  4. CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze Atbildēt

    kas arī bija jāpierāda: muļķu zeme eurolatvānija, XXI gadsimts.

  5. vienā no RS Konteksta numuriem tika prezentēts LALIGABA uzvarētājas Janas Egles jaunasis stāsts un tur bija piebilde, ka tas esot no topošās stāstu sērijas – Miļeņkij ti moj. Tieši tā bija rakstīts – krievu teksts – latīņu burtiem.

    Ja mūsu literāti neciena mūsu valodu, ja mūsu literāti nezin kā vien izkalpoties čekistiem – piedodiet – par kādu valodas traumu iir runa.

    Tā ir prasta kalpu pazemība un iztapība.

    Un es kategoriski iebilstu pret naudas piešķiršanu šādiem tautas nodevējiem !

  6. Izcili, paldies!

  7. Labāk to nemaz nevar pateikt. Sirsnīgs paldies.

  8. Jāsāk būtu ar simts pūstošajām siļķu galvām. Parādiet likumus, kas rakstīti neizmantojot svešvārdus, lai gan visu var pateikt arī latviešu valodā. Tieši Saeimai un ministrijām jābūt paraugam valodas kopšanā un sargāšanā. Necīnieties pret, cīnieties PAR latviešu valodu!

  9. “No savas pieredzes atceros, ka astoņdesmito gadu vidū latviešu skolās krievu valodas un literatūras stundu skaits panāca un sāka pat pārsniegt latviešu valodas un literatūras stundu skaitu.”
    ==================================================================
    Propagandistes kundzei, kura tā “kautrējas” nosaukt konkrēto mācību stundu skaitu, atgādināšu A.Einšteina teikto:” Sasniegumu rezultātu nosaka kvalitatīvie parametri nevis kvantitatīvie.”
    Ar to kultūras līmeni, kas tika sasniegts laika posmā no 1945. līdz 1990.g., nekāda tur rusifikācija nebija bīstama. Latviešu valodā garīgās vērtības tika radītas pietiekošā apjomā.

  10. kamēr runā par izpausmēm – viss ir tā.
    Kā sāk runāt par cēloņiem un sekām – viss tiek apgriezts ar kājām gaisā !
    Tā pati latviešu apvainošana visā, kā bija padomijas laikā, vācu laikā, caru laikā, šļahtiču laikā…
    Okupantu migranti tie labdari un gaismas nesēji, bet vietējie stulbi, kašķīgi, kokos dzīvojoši, sēņēdāji…
    Izteiksmes intonācijas dažādas, bet slēptais saturs nemainīgi viens un tas pats…

  11. Bet ko darīt art mūsu jauniešiem, kas saka, ka latviešu valodā rakstīt, klausīties dziesmas man nepatīk, tur taču neko nevar pateikt un izklausās tik dīvaini- nestilīgi… vai tā arī nav traunma? un kas par to atbildēs????

    • Un kam tad būtu jāatbild? Vai tad ne mēs paši audzinām savus bērnus un attīstam viņu sapratni par dzimto valodu, vai tad ne mēs paši lopiski lamājamies krieviski, vai tad ne mēs paši jebkurā izdevīgā situācijā necenšamies izkalpoties nelatviešu priekšā?Un ko tad paši uztraucamies? Paprasiet paši sev cik reizes jūs pats neesiet apkaunojis savu valodu. Tad prasīsim kam par to jāatbild un neizliksimies, ka mēs paši tie svētie.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Pašvaldības reformu ceļā

Gan skolu tīkla reformas, gan ieceres pāriet vidusskolās uz mācībām tikai latviešu valodā vēl nepieciešams rūpīgi pārrunāt ar pašvaldībām. Tā vakar LTV “Rīta Panorāma” teica Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), kurš esot ieradis ļoti rūpīgi ieklausīties tajā, ko saka praktiķi, ziņo LETA. Piemēram, jautājumā par pāreju uz izglītību tikai valsts valodā vidusskolās Kučinskis un viņa pārstāvētais politiskais spēks pēc būtības izmaiņas atbalstot, taču vēl varot būt diskusijas par to, kā nonākt pie mērķa un cik ilgā laikā tiek sasniegts rezultāts. Kučinskis atzina, ka izglītības ministra Kārļa Šadurska piedāvājumu noteikt minimālo skolēnu skaitu ne vien vidusskolās, bet arī pamatskolās un sākumskolās nobremzējušas pašvaldības. Premjers atzina, ka kopumā saistībā ar reformām ir jūtamas bailes no pārmaiņām.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+