Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. oktobris, 2012
Drukāt

Sāpīgais pliķis no pieaugušā dēla

Teodora Vilsona datorgrafikaTeodora Vilsona datorgrafika

“Nesen mans dēls svinēja trīsdesmito dzimšanas dienu. Par godu šim notikumam mājās sarīkojām nelielas svinības tuvāko radu lokā. Pēc laimes vēlējumiem un tostu uzsaukšanas vārdu ņēma arī pats jubilārs. Klausoties viņa runā, sajutos kā ar aukstu ūdeni aplieta un no kauna gribējās ielīst zemē.

 

 

Dēls viesu klātbūtnē man izteica pārmetumus par to, ka viņam nav bijusi laimīga bērnība. Un nelaimīga tā bijusi tādēļ, ka nācies augt bez tēva. Viņš labi zina, kāda bija situācija, esmu par to ar dēlu runājusi.

Trīs gadus nodzīvoju kopā ar viņa tēvu, lai arī oficiāli attiecības nebijām noformējuši. Kad paliku stāvoklī, ieminējos, ka vajadzētu apprecēties, lai bērns ierastos pasaulē likumīgā laulībā. Uz šo soli rosināja arī mani vecāki, īpaši tēvs, jo viņam šķita negods, ka meitai būs ārlaulības bērns. Draugs visu laiku vilcinājās ar lēmuma pieņemšanu, atrazdams dažādus ieganstus, lai precības atliktu.

 

Grūtniecības laikā man vairākus mēnešus nācās pavadīt slimnīcā, lai saglabātu bērniņu, un tikmēr draugs mani pameta. Par dēlu viņš nav izrādījis nekādu interesi, iespējams, pat nezina par viņa esamību.

 

Protams, ka dēlam pietrūka tēva, bet es šo tukšumu nespēju aizpildīt. Daudz strādāju, palīdzēja arī mani vecāki, tāpēc materiālajā ziņā dēlam nekā netrūka. Lai viņu netraumētu, es pat nesāku veidot jaunas attiecības. Un tagad viņš man ar saviem vārdiem iesita tik sāpīgu pliķi.

Saprotu, ka dēlam šobrīd ir grūts brīdis, pirms neilga laika no viņa aizgāja draudzene. Katrā ziņā es tur neesmu vainojama, jo jaunie dzīvoja atsevišķi. Pēc šķiršanās dēls atnāca dzīvot pie manis. 
Es nesaprotu, ja arī kāds aizvainojums bērnībā bijis, vai tas jānēsā azotē līdzi visu dzīvi? Kā es šo traumu dēlam varētu dziedēt, un vai tā tiešām ir mana vaina, ka viņš bērnībā ju
ties nelaimīgs?” tā vaicā lasītāja Sniedze.

 

 

Sniedzei padomu sniedz psihoterapeite Baiba Pumpiņa.

– Aizvainojums tiešām ir graujošas jūtas. Tās var salīdzināt ar stikla sienu, kas atrodas starp cilvēkiem, neļaujot sadzirdēt un sajust, ko pauž otrs cilvēks. Jo ilgāk tas nēsāts sevī, jo grūtāk to palaist. Tas “piesārņo” domas, nereti parādās arī dažādos psihosomatiskos simptomos. Tādējādi cilvēks dzīvo pagātnē, neredzot to, kas ir šobrīd.

No Sniedzes vēstules var spriest, ka aizvainojums šobrīd ir gan mātei, gan dēlam. Sniedzei – par dēla rīcību dzimšanas dienā, dēlam – par neizdevušos bērnību un dzīvi kopumā. Aizvainojums, it īpaši izteikts šādā veidā, visiem dzirdot, neizbēgami rada arī vainas izjūtu otrā cilvēkā. Ja jūtamies vainīgi, darām jebko, lai savu vainu izpirktu, tātad ar mums viegli var manipulēt.

 

Aizvainojums un citu vainošana bieži saistīta ar nespēju uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tā ir infantila, bērnišķīga pozīcija.

 

Sniedze raksta – dēlam nekad nekā nav trūcis. Māte dzīvojusi tikai viņam, rūpējoties gan par dēla materiālo labklājību, gan veltījusi nedalītu uzmanību, pati tādēļ apzināti neveidojot jaunas attiecības. Tā rīkojoties, mammas savam bērnam parasti “palīdz” izaugt par egoistu, kam svarīgi ir tikai tas, kā jūtas viņš pats. Trūkst empātijas, intereses par otru cilvēku, vēlmes rūpēties, spējas just līdzi. Arī šobrīd var nojaust, ka atbildību par notiekošo uzņemas Sniedze, nemaz necenšoties to dalīt ar dēlu. Var saprast Sniedzes pārdzīvoto kaunu un tai sekojošo vainas izjūtu, jo viss viņas dzīvē ticis veltīts dēlam, bet gaidītās pateicības vietā – salti pārmetumi.

Vainojot vecākus par grūto bērnību, dēlam ir iespēja just savdabīgu gandarījumu. Tādā veidā tiek demonstrēta “upura” pozīcija – “redz, cik man grūti ir gājis, esiet saudzīgi un iejūtīgi pret mani”. Taču bijušo mainīt nevar. Jādzīvo šodienā un jālūkojas nākotnē. Sniedzei ieteiktu izrunāties ar dēlu, neatlikt šo sarunu. Svarīgi ir neiestigt savstarpējos pārmetumos, bet vairāk runāt par jūtām un gaidām vienam pret otru. Jūs, Sniedze, esat izdarījusi visu iespējamo vislabākajā veidā, kā esat to mācējusi! Tagad dēlam pašam jāuzņemas atbildība par to, kā un ar kādu attieksmi viņš dzīvo. Jāļauj viņam pieaugt! Žans Pols Sartrs ir teicis: “Nav svarīgi, ko ar mums ir izdarī-
juši, svarīgi ir tas, ko mēs darām ar to, ko ar mums ir izdarījuši.” Pieaugt nozīmē pieņemt vecākus tādus, kādi viņi ir, – ar visiem plusiem un mīnusiem, neidealizējot to, kā varēja būt.

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+