Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. oktobris, 2012
Drukāt

Sapņa valdzinājums

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Šonedēļ Daugavpils teātris skatītājiem vērtēšanai nodeva pirms dažiem gadiem iecerēto, bet tikai šinī sezonā īstenoto V. Šekspīra komēdijas “Sapnis vasaras naktī” pārcēlumu latgaliešu valodā. Lugu tulkojusi, latgaliešu valodai un dzīves uztverei pielāgojusi Monika Zīle. 


 

Augsti vērtējama ir autores cieņas pilnā attieksme pret V. Šekspīra komēdijas sižetu, notikumiem un tēliem. Tie tiek saglabāti, mainīti tikai to vārdi, darbības vieta un laiks. Skatītājiem, kas ir pazīstami ar Šekspīra lugu, ir divkārša bauda salīdzināt to ar Monikas Zīles interpretējumu, iestudējuma personāžu vārdos un izdarībās meklēt atblāzmu no oriģināla.

Pirmizrāde izvērtās par priecīgiem un patīkamiem svētkiem tās radītājiem un arī skatītājiem. Iestudējuma režisors Oļegs Šapošņikovs spēles un sapņa valdzinājumam aicināja ļauties ne tikai aktierus, bet arī skatītājus. Darbība notiek uz skatuves nelielā, ierobežotā telpā. Sākotnēji uz tukšās skatuves ir tikai krēslu rindas, kas pamazām piepildās ar skatītājiem. Izrādei sākoties, uz skatuves tiek novietoti daži dekorāciju elementi: vanna ar tajā ieliktiem zaļumiem, varbūt kādas mucu noliktavas fragments. Meža noslēpumainību un burvību režisors ļauj iztēloties skatītājiem pašiem. Iztēlei nedaudz palīdz gaismas un vēlāk no skatuves griestiem nolaisti balta auduma gabali.

Režisors atstājis arī plašu telpu aktieru improvizācijai. Piemēram, ne visi spēles un sapņa stihijā iesaistītie cilvēki ir latgalieši. Viens no mīlētājiem – Pīters – viesaktiera Andra Buļa izpildījumā ir rīdzinieks un latgaliski nerunā. Tas dod iemeslu dažādām asprātīgām improvizācijām, kurās aiz smieklīguma un jautrības slēpjas arī zināma nopietnības deva.

Vasaras saulgriežu burvestības nenotiek tāpat vien. Tām ir kāds iniciators un vadītājs. Pēc režisora ieceres tas var būt gan reāls, gan fantāzijas tēls. It kā reālo kungu Broņislavu, kas neļauj jaunajiem mīlniekiem savienoties, un iztēles tēlu jeb meža garu Ausekli tēlo viens un tas pats aktieris – Ivars Brakovskis. Kā reāls tēls viņš aizliedz mīlniekiem precēties, kā meža gars Auseklis viņš likvidē pārpratumus un palīdz tiem savienoties. It kā divi pretēji tēli un uzdevumi. Aktieris nepārveido sevi ne ārēji, ne iekšēji. Reālais un sapnis, apziņa un bezapziņa ir vienkopus tā savijušies, ka nav atdalāmi.

Režisors zināmā mērā rotaļājas ar tekstu. Viņš it kā brīdina skatītājus – neticiet visam, ko mēs te stāstam, – tas taču ir sapnis. Un katram tas ir savs, no citiem atšķirīgs.

Ja jūs, piemēram, noticēsiet, ka Auseklis liek Smutam (to plastiski iespaidīgi atveido Konstantīns Zaics) sameklēt papardes ziedu, lai ar to ieziestu gulošo acis tā, ka tie pamostoties iemīlētos pirmajā, ko tie ierauga, un sāksiet gaidīt, kāds tad tas papardes zieds īsti izskatās, tad ziniet, ka tāda zieda uz skatuves nebūs. Tā vietā Smuts Auseklim atnesīs nelielu kvēpināmo trauku, no kura aumaļām gāžas balti garaiņi. Kas tie varētu būt? Režisors atļauj mums iztēloties pašiem. Vieniem tie varbūt būs kādas apreibinošas vielas, citam narkotiskas cigaretes dūmi. Katrā ziņā tā ir viela, kas ļauj cilvēkam iekļūt nerealitātes, bezapziņas pasaulē.

Vislatgaliskākā un kolorītākā iestudējuma daļa ir slavenā amatnieku teātra izrāde par Pirāmu un Tisbi. Šīs izrādes sagatavošanā un tās nospēlēšanā galveno un iespaidīgāko lomu spēlē viesaktiera Jāņa Jarāna atveidotais Ontons. Aktieris ļaujas improvizācijas un spēles priekam. Viņa iedzimtā humora izjūta gandrīz aiz katras viņa atveidotā tēla kustības vai izteikuma ļauj saskatīt tajā slēpto komismu. Asprātīgi un artistiski Tisbes lomā iejuties Egils Viļumovs. Ritvars Gailums savukārt ir tāds lādzīgs un lācīgs Pirams.

Izrāde beidzas priecīgā pacēlumā. Asprātīgās un brīžiem palaidnīgās burvestības nevienam nav nodarījušas neko sliktu. Drīzāk otrādi – tās atraisījušas aktieru un skatītāju radošo garu un fantāziju.

 

Viedoklis

Īpašā skatītāja krēslā aicināju laikraksta “Latgales Laiks” galvenās redaktores vietnieci, dzejnieci Lindu Kilevicu: “Izrāde man ļoti patika – tā bija bauda gan acīm, gan ausīm! Horeogrāfu – kustību konsultantu ieguldītais darbs ļāva tvert gan tēlu attiecības, gan pamielot acis ar skaistajām un asprātīgi iestudētajām ainām. Sevišķi interesants bija gaismu lietojums, radot dažādās darbības vides un noskaņas. Apsverot domu apmeklēt šo izrādi, iespējams, daudziem radās satraukums, ka iestudējums latgaliski. Jau pirms izrādes netrūka ažiotāžas par šo jautājumu. Čiuļa gūda vuords, visu var saprast! Izrādes sižets taču ir tik mūžīgs kā pasaule – par cilvēkiem, kas mīl un kas grib tikt mīlēti. Runājot par izrādē atainoto latgaliešu kolorītu, jāatzīmē, ka tas ir ļoti gaumīgs, nav pārlieku sadzīviski piezemēts. Vēl sevišķs prieks par aktieriem, kas visi iekļāvušies un lieliski sadarbojas.”

Sagatavoja Marciana Krauze

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+