Kultūra
Literatūra

“sapnī es glaudu kaķi.” Jāņa Rokpeļņa dzeja0


Dzejnieks Jānis Rokpelnis ar 2016. gadā iegūto Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.
Dzejnieks Jānis Rokpelnis ar 2016. gadā iegūto Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Jānis Rokpelnis (1945) ir dzejnieks, kura devums latviešu literatūrā kopš 20. gs. 70. gadiem ir absolūti ievērojams. Viņa dzeja spīd ironijas dzirkstīs un valodas spēlēs, tomēr pētnieki nereti ieskaita dzejnieku arī eksistenciālistos.

Jānis Rokpelnis ir Rīgas iedzimtais un par šāda nosaukuma dzejas krājumu ieguvis Dzejas dienu balvu (1981).

Citu ievērojamāko apbalvojumu vidū: Baltijas asamblejas balva (2000) par krājumu “Lirika”, A. Čaka prēmija par Rīgas attēlojumu literatūrā (2001), Literatūras gada balva par krājumu “Vārti” (2004), Dzintara Soduma prēmija (2013) par grāmatu “Rīgas iestaigāšana”, Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā (2016).

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs, jauno un citu dzejnieku rūpīgs redaktors un padomdevējs, citzemju autoru atdzejotājs. Viņš ir atgriezies ar jaunu dzejoļu krājumu “Tīmeklītis” (“Neputns”, 2019).

– Jūs esat Rīgas iedzimtais, bet pašlaik mītat Cēsīs. Kā izjūtat šo pusi un pilsētu?

J. Rokpelnis: – Jā, esmu dzimis Rīgā, daudzus gadus nodzīvojis blakus daudzinātajai Alberta ielai (kuras arhitektoniskie ķiņķēziņi man nekad nav patikuši), taču vasaras pavadījis Jūrmalā, kura līdz 50. gadu beigām oficiāli bija Rīgas rajons.

Tāpēc daba, lai arī ne laucinieciska, man ir nozīmīga jau kopš bērnības.

Pieradu rakstīt pantiņus arī uz dabas krūts. Lielpilsēta ir laba jaunībā ar tusiņiem, kopus izdarībām u. tml. Tā arī dod tēlus dzejai. Bērnībā sasirgu ar kādu plaušu kaiti, mēnesi pavadīju sanatorijā “Gaujas līči”, tālab man ar Cēsīm saistās arī bērnības atmiņas.

Pirms dažiem gadiem Vecpiebalgas novada Kaives pagastā nopirku mājas, vārdā Vecķulmas, kur vasarās uzrakstīju savas pēdējās dzejoļu grāmatas. Jo daba man dod daudz vairāk iespaidu, tēlu nekā Rīgas cilvēku pūļi. Un Piebalga – tas jau ir bijušais Cēsu apriņķis!

Tā pakāpeniski garīgi sāku pārcelties uz Cēsīm. Pirms pāris gadiem samainīju savu vienistabas Rīgas dzīvokli pret divistabu Cēsīs. Daudzi sūkstās, ka Cēsīs ielās maz cilvēku. Bet tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs! Pūlis nomāc, ir tik bezpersonisks.

Zīmīgi, ka par Cēsīm neesmu dzirdējis nevienu sliktu vārdu, tikai slavinājumus tai īpašajai gaisotnei, kas valda šajā pilsētā.

– Ar ko atšķiras Jānis Rokpelnis, kurš 1999. gadā tika pie pirmās izlases “Lirika”, un šodienas Jānis Rokpelnis?

– Ar gadiem. Man jau 73. Kas šādā vecumā raksta daudzmaz piedienīgu dzeju? Uzstājīgāk sāk skanēt nāves, dzīves ceļa gala motīvi, bet arī kristīgie (esmu ticīgs cilvēks).

– Vai sekojat līdzi jaunajiem dzejniekiem un varat nosaukt savus favorītus vai sev tīkamas tendences?

– Daudzi dzejnieki jau pusmūžā pārstāj lasīt laikabiedru jaunāko dzeju. Daudzus gadus nostrādājis kā dzejas redaktors, es – laikam pēc inerces – turpinu lasīt arī jaunos dzejniekus. No samēra jaunajiem patīk Arvis Viguls un Artis Ostups.

Uzskatu, ka katra jauna spēcīga dzejnieka pienākums ir ienest kādas jaunas intonācijas, stilistiskas tendences latviešu dzejā.

Tas nekas, ka tas izraisa negatīvu attieksmi pret vairākumu iepriekšējo paaudžu dzejnieku devumu. Tā nu tas mākslā ir. Ar laiku arī pārgalvīgākie novatori sāk taisnīgi vērtēt labāko no agrākām kolēģu paaudzēm.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece JŪLIJA DIBOVSKA: “Lai gan Jāņa Rokpeļņa jaunākajā dzejā tam var nebūt objektīva, konkrēta piemēra, dzejnieka kopējais lielums “tīmeklītī” man asociējas ar vārdu salikumu “mākoņu stūmējs”. Nevar saprast – daudz tas vai maz, bet liriskā “es” vēlme laisties līdzi zirnekļa tīkliem un padzīt dzeļošo dzeju prom pie Raiņa atduras pret citām rindām šajā krājumā: “tomēr nelūgts vai lūgts/esi šķipsniņa sāls”. Gaisīgi, bet ar atskatu uz zemes problēmām, mūžībā veroties, bet, kā parasti, pašironiski, it kā par piemēru mums visiem.”

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Jāņa Rokpeļņa jaunākajā dzejas krājumā.

Piebalgas vasarnieks

I

pilsētai cieta dūre

ezeram maiga

bet zilumi tiek no abām

skaidru debesu krāsā

II

paskatos savā pūrā:

Rīgas bruģis un mūri

ķērcošas vārnas parkā

mēness virs skursteņiem pakārts

aizcērtu pūram vāku

Piebalgas vasarnieks

dzīvot es visur māku

mironis Rīgai tiek

III

betona kabatiņā

nes mani Rīga

pa smilšu kalniem

caur lieliem ūdeņiem

palēnām izirst

pelēkā drēbe

kur nāksies izbirt

smiltīs vai asinīs?

IV

vēl atceros es laikus tos

kad pudeles Rīgas panorāmā

no jauna vērtās dievnamos

kur spiritus vini ko lej

kļuva par spiritus Dei

bet ceļinieki garā rāmā

tiem apkārt kaulējas ar dāmām

V

te kalnos

triecieni nāk no Rīgas

spārnotu kulaku uzlidojums

esmu atvēries

tā kā plauksta

un tīrums

Rīga ir nervu kamols

visi ada un ada un ada

VI

laikam zaļas sniegpārslas snieg

no tavām mātēm

mani izplēš Cēsis

marts

baltā veļā

pumpuri pikojas

sapnī es glaudu kaķi

viņu patrenc suņa rejas aiz sienas

tomēr kaķis

ir pieklīdis

no suņa sapņa

VII

kad pasaules vējos kļūst vēsi

sasilda Cēsis

kad nakts visu Latviju dzēsīs

atmirdzēs Cēsis

dus Lāčplēsis. lāci kas plēsīs?

vienīgi Cēsis

stāv baznīca kalnā un torņi

un Latvija cepuri noņem

VIII

kurš pameta kuru?

Rīgu aiz astes turu

viņa te rej kā suns

te kā ķirzaka lokās

asti atstājot rokās

saiet sviestā man prāts

tomēr šīs pilsētas dzemdināts

IX

mestru pilsētā dzestrs

sniegpārsla kalta no dzelzs

vējš elpo sejā kā aizgājējs

X

Rīga par šauru

pļava par platu

jāiet pa tavu

mūžīgo matu

LA.lv