Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. decembris, 2013
Drukāt

Sapnis par krāsni. Kā to īstenot? (2)

KRASNS_LIELA_FORMATA

Kad modernās tehnoloģijas prātu un maku iedzen izmisumā, gribas atgriezties pie pārbaudītām vērtībām. Piemēram, mājās ierīkot parastu malkas krāsni, kam nav nekādas podziņas jāspaida, lai uzturētu vēlamo temperatūras režīmu, vienlaikus piebremzējot arī elektrības skaitītāja trako skrējienu. Vai tas tik viegli izdarāms?

Situācijas apjauta


Tie, kas darbojas apkures biznesā, mums, patērētajiem, cauri redz. Sak, gribi pa lēto sildīties, noliec pienācīgu summu par preci un pakalpojumu, gan jau ar laiku atmaksāsies. Pētot internetā neaptveramo krāšņu un kamīnu piedāvājumu, samērojot latus, kilovatus un kvadrātmetrus, skaidrojot izcelsmes valstis un garantijas iespējas, un, nedod Dievs!, pēcāk apmeklējot kādu atzītu salonu un nokļūstot izcili runātīga pārdevēja nagos, aizvien grūtāk kļūst saprast, kas ir izdevīgi un kas – ne īpaši. Un tā vien šķiet, ka kopējās summas visās iespējamās kombinācijās veidojas puslīdz vienādas, jo lēti ierīkota apkure ir dārga ekspluatācijā un otrādi, un runa nav tikai par malkas patēriņu, kuru vēl nemēdzam rēķināt.

Atgriešanās pie malkas nav tikai stilīga kaprīze, bet arī taupīga saimnieka saprāta pazīme. Kurināmā veidu cenām ir nepārvarama tendence augt, savas vietas apkures dārdzības topā tomēr saglabājot, taču distance starp energonesējiem radikāli nemainās – tiklīdz vieni kādu santīmu pieliek, tūdaļ pārējie, īsto brīdi nogaidījuši un attiecīgo pamatojumu sagatavojuši, seko šim drosmīgajam paraugam. Lūk, kāpēc pat malka nosacīti vairs nav lēta, ja vien savā mežā nav gādāta: Rīgā prasa vismaz Ls 20 par steru (skaldīta jauktu koku) plus transporta izmaksas, tātad vienai kravai ar simts latiem nepietiek. Tomēr papildu apkurei malka, neprasot lielus ikdienas pūliņus, joprojām ir gauži piemērota. Kā šoruden, kad Adventes laikā no ziemas ne vēsts: iemet kamīnā kādu klēpīti, un omulībai pilnīgi pietiek, tikmēr centrālapkures katls lai strādā ekonomiskajā režīmā, ja vispār ir ieslēgts.

Diemžēl kamīns it bieži nav efektīvs siltuma avots, visbiežāk tas būvēts tikai cita starpā – izklaidei un meditācijai, un patiesībā vien dūmgāzes apkārtējai videi ražo. Iespējams, šī ir klasiska kļūda, kas pēdējos desmit piecpadsmit gados tiražēta jauno privātmāju celtniecībā. Ne velti pieredzējuši meistari novērojuši, ka sākumā kamīnu iekur divreiz nedēļā, pēc tam – divreiz mēnesī, un visbeidzot – divreiz gadā…

Kopš krīze daudzas lietas salikusi pa plauktiņiem, gribas rokas sildīt ne tikai pie nokvēpušām stikla durtiņām, bet arī pie kamīna krāšņās fasādes, un vēl pēc tam, kad pēdējās ogles izgailējušas. Diemžēl ar domu spēku nekas nav līdzēts. Verdikts: nojaukt to smuko kasti, bet kurtuvi, ja vēl nav sadegusi, apmūrēt kaut vai ar ķieģeļiem!

Lidojums mākoņos


Izdarāms ir viss, ja vien nauda ir kabatā un, vēlams, biezākā slānī (tiesa, tad arī taupība nav dzīvības vai nāves jautājums!). Piemēram, par kādiem sešiem tūkstošiem un vēl drusku jebkurā brīdī var paķert pašu niknāko “Tulikivi” modeli un turpmāk par 200 latiem gadā apkurināt 100 m2 telpu, kā apgalvots reklāmas piedāvājumā. Sak, iemet klēpīti malkas, pēc pāris stundām somu ziepjakmens jau uzkarsis un siltumu uztur vēl 36 stundas, tikmēr paspēj pat maizīti tur izcept! Nu ko tur piebilst – ir jau burvīgas šīs pelēcīgās siltumu akumulējošās krāsnis vairāk nekā 100 dažādās versijās, ziemeļzemē nokomplektētas, visas detaļas numurētas, šeit atliek tikai samontēt un dūmvadam pieslēgt, iepriekš gan pamatus vismaz pāris tonnu slodzei sagatavojot. Par tādām summām kliņģeru caurumus netirgo, bet šis materiāls esot īstākā karbonāde, 70 mm šķēlēs sagriezta, kam cena lielā mērā veidojas atkarībā no svara. Jā, bet stipri līdzīgas un drusku tā kā lētākas ir “NunnaUuni” krāsniņas, ko izplata valmieriešu “Zelta Liesma”, tikpat pelēkas, kompaktas un korektas! Izrādās, tā nav nejaušība, jo materiāls iegūts tai pašā somu karjerā, kas tur starp šīm divām firmām sadalīts. Atklāti runājot, šāds piedāvājums ir rosinošs, lai gan pašā augšējā cenu plauktā nolikts. Un var tikai minēt, kādas ir atšķirības starp diviem nosacīti analogiem produktiem, nevērtējot dizaineru rokas pieskārienus, kas, saprotams, arī kaut ko maksā – atkarībā no nezināma uzvārda. “Tulikivi” mūsu tirgū gozējas kopš 2005. gada, kādu tūkstoti esot pārdevuši, neviens nav sūdzējies. Protams, spēlējoties ar cenām, rīkojot akcijas un spīdot ar savu cepeškrāsni – viņiem tā tiešām esot unikāla!

Konkurenti, kuru uzņēmuma nosaukumu šeit neviens nespēj ne iegaumēt, ne pareizi izrunāt, tikai šogad tā īsti aktivizējušies, beidzot nāk uz Rīgu, lai varētu kļūt par “NunnaUuni” oficiālo pārstāvi, un kopš septembra jau pārdevuši kādu duci krāsniņu, lai gan periodiski tās piedāvājot jau gadus piecus. Lai pievēršot uzmanību kurtuvei – viņiem tā esot mūžīga, arī no ziepjakmens (kaimiņiem – no šamota?), jo kompānijas inženieru doma pievērsta malkas sadegšanas efektivitātei, kas notiekot pat vairāk nekā 1000 grādu temperatūrā. Starp citu, tikai šīs krāsniņas esot pazīstamas arī Austrijā un Šveicē, kur pircējs sevišķi izsmalcināts…

Pie specifiskām somu precēm ir jāpierod. Latvieša sirdi toties uzreiz iesilda klasiskās podiņu krāsnis, nu kaut vai tādas smuki baltas gandrīz līdz griestiem, vēlams ar enģelīšiem un dažādām cakām, un ja vēl caur durtiņām uguns rotaļas var vērot… Šai jomā pie mums toni uzdod zviedri. Piemēram, salonā “Kamina”, kam tuvojas pirmā desmitgade, varat tikt gan pie īsta Karla un Gustava, gan pie Silvijas, Viktorijas un Kristīnes, proti, pie kaut kā tāda, kam mājās, visticamāk, goda istabas vecais interjers vairs nepiestāv. Cenu līmenis teorētiski ir adekvāts, par tūkstošiem pieciem jau ir, ko izvēlēties.

Tuvāk realitātei nolaižas citi piedāvājumi, kuri gan mazāk zināmi. Ir dažādi atdarinājumi, kas tirgū ienāk, piemēram, no Igaunijas, ir tēvzemes analogi un arī oriģināli. Iespējams, Peter’s Stoves jeb krāsnis ir pēdējais jaunums šai segmentā, kādas astoņas esot jau uzstādītas. No skata – stabils imports, pēc satura – siltumakumulējošās ar baltu podiņu, rūpnieciska akmens vai dekoratīva apmetuma apdari, potenciāls – spējot apsildīt 70 m2 telpas un siltumu izstarot 18 stundas. Tikpat uzrunājošas ir cenas: attiecīgi Ls 2100, Ls 1700 un pat Ls 1300 – par saimnieces izvēlētajā tonī apmesto krāsni. Tomēr pats interesantākais šajā piedāvājumā ir atklāsme – Pēteris nav vis kāds zviedrs vai vismaz vācietis, bet gan šīs firmas īpašnieku vectēvs, un divi apsviedīgi latviešu puiši nu laužas šajā biznesā, savas krāsnis izgatavojot īrētā angārā tepat Berģos. Turklāt tās nudien nav nekāda krutka – podiņi nāk no “Samiņiem”, no Gulbenes rajona Stradu pagasta, vienīgās vietas Latvijā, kur tos vēl ražo, turklāt ar pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu iekārtām, faktiski ar rokām, bet olivīns, kas gan nav gluži tas pats, kas ziepjakmens – no Norvēģijas, furnitūra – no Somijas.

Atgriešanās uz zemes


Skarba ir atziņa: bagāts dara, kā grib, nabags – kā var. Kam ar naudiņu knapāk, tas mēģina izgrozīties, sak, kaimiņ, nāc uzmūrēt krāsni, ķieģeļi ir, māli arī, vēl tik dzelži jāpiepērk!

Riskants ir šis variants. Jo pasākumā galvenais vairs nav materiāls, bet gan amatnieks, un tikai no viņa atkarīgs, kas beigās iznāks – vilks vai nevilks, sils vai nesils un vai vispār spēs piekurināt, jo ķieģelis siltumu tur tikai stundas četras.

Krāšņu un kamīnu meistaru Latvijā nav daudz, varētu pat teikt, ka tādu vispār vairs nav, ja pat katram valsts novadam aritmētiski neiznāk pa vienam. Amatniecības kameras sarakstā ir vien deviņi uzvārdi, aiz viņiem stāv vēl kādi 30, varbūt 40 vīri, kas šo lietu tiešām pieprot. Starp tiem esot arī īsti tīrradņi, kas vajadzības gadījumā “Liepājas metalurgam” spētu pat domnu uzbūvēt. Viņi pasūtījumus nemeklē, jo paši iet pa rokām – nu gluži kā pērkamas bārdāmas, kā tie par sevi smej, un klienti jau mēnešiem uz priekšu ir sarunāti. Viņi zina arī savu vērtību – ķieģeļu krāsni bez 600 latiem negrib taisīt, bet šis skaitlis taupīgam saimniekam veido jau gandrīz divas trešdaļas kopējo izmaksu. Negribi riskēt – maksā, cik prasa!

Iespējams, drusku lētāk, iekļaujoties pat 800 latos, var tikt pie jaunas bleķenes, turklāt tai obligāti nav jābūt apaļai un ar sudrabu nopūstai – tagad par 120 – 180 latiem varot nopirkt arī kantainas un gropētas, visādos izmēros, gan igauņu, gan pašu ražotas, ir jāzina tikai īstās vietas, kaut vai Rīgā pie Staņislava, tur Grīziņkalna viņā galā!

Starp citu, velti vīpsnājam par šīm skārda krāsnīm, iespējams, tikai bērnības atmiņu dēļ, kad tādas lika arī dzīvokļos. Ja tā novietota pareizajā vietā un viss izdarīts, kā pienākas, bleķene spēj apsildīt pat trīs telpas 50 – 60 m2 kopplatībā un darīt to gadus trīsdesmit, līdz ķieģeļi sāk sabirst, un tad vēl tās kalpo, tik malku negausīgi rij!

Ja nu tomēr katrs lats nav svarīgs, var iet drusku tālāk – pretī oriģinālai kamīnkrāsnij, kas dod nevis vizuālu, bet gan reālu siltumu. Proti, var personiskā budžeta ietvaros nopirkt kādu acij tīkamu kurtuvi, sākot no lēta nezināmas izcelsmes ķīnieša un beidzot ar dārgu slavenās Jotulas versiju, piemēram, Panorāmu vai Harmoniju, kas vien jau skārda krāsns vērtībā, un ietērpt to ķieģeļu apvalkā. Tikai šajos gadījumos amata meistara konsultācija faktiski ir obligāta, un arī iepirkšanās būtu veicama kopīgi, jo ko gan lietotājs zina par čuguna plātņu biezumiem vai plastmasas ritošajām detaļām, kas mēdz būt pat smalkos franču kamīnos, kuri gan domāti nedēļas nogales izdaiļošanai, nevis telpu ikdienas apsildīšanai. Izvēloties šo ceļu, galvenais ir neaizrauties, jo arī kamīnkrāsnī var ieguldīt tūkstošus.

Visbeidzot, pēdējais variants – krāsnis un kamīnus var arī pārbūvēt, rekonstruēt un pat restaurēt, un, iespējams, tas izmaksā lētāk, nekā piemeklēt jaunus. Ir firmas, kas to dara, un zināmākās, šķiet, ir SIA “Krāšņuguns” un SIA “Uguns K”, kur strādā sertificēti amata meistari, kas šajos darbos jau kopš deviņdesmito gadu sākuma.

Konsultēja Latvijas amatniecības kameras krāšņu un kamīnu podnieku amata meistars Andrejs Bogdanovs.

P.S. Pēc krāšņu studijām pats nonācu pie secinājuma – lai kamīns paliek dvēselei, kaut kā negribas māju demolēt, bet papildapkurei laikam jāiegādājas gaisa siltumsūknis… jaunas skārda krāsns vērtībā. Ziemas taču vairs nav, bet vasaras kļūst karstākas – varbūt varēšu arī atvēsināties?

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. no šeit pieminētās Zelta liesma turieties pa gabalu, izkrāpj naudu un nepilda pasūtījumus.

  2. “Jo ķieģelis siltumu tur tikai 4 stundas”. Nu ļoti apšaubāms apgalvojums! Krietnu daļu mūža esmu dzīvojis dzīvokļos ar krāsns apkuri, bijušas gan podiņu, gan ķieģeļu, gan apaļās “skārdenes”. Parasti bija jākurina reizi diennaktī, ja ārā – 20 un vairāk, tad divas. Tāpat kā par apaļās skārda krāsns “rijīgumu” varētu pastrīdēties. Tas var tā būt, bet var arī nebūt, viss atkarīgs no daudziem faktoriem – cik liela platība jāapkurina, cik silta māja, cik pareizi uzmūrēta krāsns… Atceros, ka paziņām bija tāda maza apaļa skārda krāsniņa, ļoti ekonomiska,…kurināja reizi dienā un nelielā, siltā, mājas vidusdaļā esošā (ap 25 m2) dzīvoklīša apkurei pietika ar 5 steriem malkas gadā.
    Tas, ka tagad ļoti grūti atrast normālu krāsns mūrnieku, gan, diemžēl, ir taisnība!

Draugiem Facebook Twitter Google+