Viesturs Sprūde: Sapnis par pili 1
Par Rīgas pils atjaunošanu uz Latvijas valsts simtgadi 2018. gadā neviens medaļu nedabūs. Tas nu reiz skaidrs. VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) izsludinātajam konkursam par būvdarbu veicēju Rīgas pils restaurācijas un rekonstrukcijas otrajai kārtai pils senākajā daļā vajadzēja beigties ar uzvarētāja paziņošanu jau septembrī. Taču pēc pāris mēnešu aizdomīgas pauzes kultūras ministre Dace Melbārde Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē 27. oktobrī skaidri pateica, ka Rīgas pils 2018. gadā atvērta netiks. Vēl pēc pāris dienām arī VNĪ izsludināja, ka, ņemot vērā objekta sarežģītību un apjomu un uzklausot “arhitektu un vēsturnieku viedokli”, pieņemts lēmums iepirkuma procedūru Rīgas pils Konventa (kastelas) pārbūvei un restaurācijai pārtraukt, lai veiktu “padziļinātu arheoloģisko izpēti”. Citiem vārdiem sakot, 20,6 miljonus eiro vērtais pils otrās kārtas atjaunošanas projekts ir atlikts uz nenoteiktu laiku. Tiešām tikai darba lauka padziļinātas izpētes nepieciešamības dēļ? Kaut kas tur tomēr “neklapē”. Pirmkārt, pils senākās, kastelas daļas rūpīga arheoloģiskā un cita veida izpēte un zondāža bija paredzēta jau no sākta gala. Otrkārt, publiskajā telpā kaut kā nav gadījies dzirdēt uzstājīgas minēto “arhitektu un vēsturnieku” prasības pēc vēl dziļākas izpētes. Ir gadījies gan dzirdēt ko citu. Piemēram, nelaimīgā ugunsgrēka un remontu dēļ uz pagaidu telpām Brīvības bulvārī 32 pārcelto Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) ļaužu lūgumus amatpersonām beidzot viest skaidrību, kad tie varēs atgriezties pilī. Jo visai grūti plānot darbu, ja vispirms pasaka, ka muzejs vecajā vietā varēs atgriezties 2018. gada beigās, bet tad vairs nesaka neko un tik rausta plecus. Kā sacīja kāda LNVM darbiniece: “Mums jau ir apnicis par to apvainoties.” Vēl viena vasaras gaitā vairākkārt neoficiāli dzirdēta lieta ir projekta pretendentu – lielo būvfirmu – savstarpējie ķīviņi un draudi apstrīdēt konkursa rezultātus, ja VNĪ vasaras beigās tomēr nosauktu uzvarētāju. Vai tikai tā nav tā “ļaunuma sakne”? Skaidra lieta, ka būvfirmām Rīgas pils restaurācija ir ļoti kārojams kumoss, kura dēļ tās gatavas arī viena otrai juridiski ģīmi saskrāpēt. Modelēšu ainu: VNĪ un Kultūras ministrija jauš, ka nebūs labi un, lai aiztaupītu bezgalīgas apstrīdēšanas un tiesvedības, nolemj pārcirst “Gordija mezglu”, atceļot 2015. gada 18. septembrī izsludināto konkursu būvdarbu veicēja izraudzīšanai. Kamēr nemiers norims, jaunu konkursu pagaidām neizsludinās, bet radušos pauzi aizpildīs ar pieminēto “padziļināto izpēti”, kas principā jau nav nekas peļams. Būvnieku intrigas nevajag novērtēt par zemu. Runā, ka Pulka ielas muzeju krātuvju kompleksā, par kura būvēšanas tiesībām arī bija lielas kaislības un kurā darbus svinīgi iesāka augustā, šobrīd valdot miers. It kā kādu papildu ekspertīžu nepieciešamības dēļ. Bet tas nozīmē, ka arī šeit termiņš – 2018. gada 30. aprīlis – nez vai tiks ievērots.
Kad 2013. gada 21. jūnijā, nākamajā rītā pēc nelaimīgā ugunsgrēka Rīgas pilī, aizstaigāju līdz pilspriekšai, sastapu zālienā starp satrauktiem ļaudīm tautā ļoti cienītu akadēmiķi, kurš akadēmiskā mierā bilda: “Nekas, atjaunos un būs vēl smukāk, nekā bija.” Cienījamajam kungam izrādījās taisnība. Taču tad bija runa par to Rīgas pils spārnu, kur paša Valsts prezidenta mājoklis. Negribētos tā domāt, taču rodas iespaids, ka LNMV atgriešana mājās ne būvniekiem, ne atbildīgiem ļaudīm nešķiet tādas saspringšanas vērta. Kā saka, mēs te pakašķēsimies, bet jūs pagaidīsiet, cik vajadzēs. Līdz 2019. gadam? Nē, droši vien ilgāk.
