Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
19. septembris, 2013
Drukāt

Sapnis par Rīgas cirku


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Lolita Lipinska ir Rīgas cirka direktore, mākslinieciskā vadītāja, režisore un reklāmas menedžere vienā personā. Viņas kabinetā valda nemitīga rosība – nepārtraukti zvana telefons, pēc padoma iegriežas kāds no cirka darbiniekiem, plauktos drūzmējas simtiem cirka suvenīru no neskaitāmām turnejām, bet uz rakstāmgalda savu kārtu gaida dokumentu plejādes. Šogad Rīgas cirkam – 125, un tūlīt, tūlīt sākas jaunā – Dzintara sezona.


 

Lolita ar dzīvīgu degsmi acumirklī ir gatava stāstīt vai par katru cirka detaļu, kuru ir neticami daudz, no simtiem cirka mākslinieku dzīvesstāstiem līdz pat “papīru” birokrātijas smalkumiem. Par Lolitu var teikt – cirkā no matu galiņiem līdz papēžiem gandrīz četrdesmit gadu. No tiem pati cirka arēnā uzstājusies kā akrobāte 15 gadus, bet cirka vadītājas pienākumus uzņēmusies pirms sešiem gadiem. Cirkā darbojas arī viņas dēls Kristaps – nu jau profesionāls žonglieris.

Lolita smejas, par spīti tam, ka pati jau ir pensijas vecumā, kā pionieris esot “vienmēr gatava”. Kam? Rīcībai! Viņa atzīst, cirka speciālistu Latvijā neesot daudz.

Cirks ir tradīciju māksla – ir jābūt tajā iekšā. Smelties idejas izrādēm un noskatīt māksliniekus regulāri jādodas uz citiem cirkiem – tikko būts Maskavas Lielā cirka jaunās programmas pirmizrādē, reizē arī apmeklēts Ņikuļina cirka starptautiskais festivāls, iepriekš novērtēts zirgu priekšnesums Stokholmā.

“Viss jāredz savām acīm, jāpārbauda, vai to varam rādīt šeit,” uzsver cirka vadītāja.

Cirks nav teātris, nosaka Lolita. Te nemitīgi jāmaina programma, mākslinieki – gan vietējie, gan no visas pasaules – atceļo un aizceļo. To pieprasa skatītājs, kas vēlas dažādību. “Man ir tāds savācēja darbs,” smejas Lolita. Viņa stāsta, šobrīd Rīgas cirkā nav pastāvīgas trupas. Arī padomju pastāvējušais Rīgas cirka kolektīvs bijusi ceļojoša vienība. Tiesa, jau vairākus gadus cirkā darbojas pastāvīga dejotāju grupa, kā arī sadarbības partneri – lielisku mūziķu grupa “Cloud Music” (“Mākoņi mūzika”), kurā pārsvarā muzicējot Raita Ašmaņa bigbenda mākslinieki. “Pastāvīgu trupu var atļauties uzturēt Krievijas Lielā cirka kompānija, kura ar valsts kultūras budžeta atbalstu uztur vairāk nekā 1200 mākslinieku. Mums Latvijā vienkārši nav naudas, lai maksātu pastāvīgu algu vietējiem cirka māksliniekiem,” nosaka Lolita. Pat ja Latvijā nav savas cirka skolas, viņa vēlētos, lai Rīgas cirka studija iegūtu vismaz interešu izglītība statusu.

Ne viens vien jautā – ko īsti mūsdienu tehnoloģiju laikā var piedāvāt cirka senā tradīcija? Lolitai pēc atbildes nav kabatā jāmeklē:

“Cirkā cilvēks neizliekas, te nav fonogrammas, atkārtojuma vai “kopīpeista”. Viņš to visu dara šeit un tagad. Simtprocentīga atdeve. Uz cirku skatītājs nāk novērtēt cilvēciskās iespējas – te stāv uz galvas, šūpojas zem kupola, pieradina dzīvniekus. No vienas puses, skatītājs apbrīno, no otras, identificē sevi. Mēs parādām – cilvēks var!”

Mazliet skumji Lolita piebilst – pašlaik izpratne par cirku esot nedaudz “nojaukta”. No seniem laikiem cirks bijusi pieaugušo māksla, bērnus veda uz dienas izrādēm, uz “vieglo” variantu. “Bet mazam bērnam taču ir vienalga, ja kāds noturas uz trapeces ar kailiem papēžiem un pirkstgaliem, vai ir dubultais salto un 360 grādu piruete!” Pieredzējusī cirka māksliniece saka – mūsdienās cirks jāveido tā, lai arī mamma, atnākusi kopā ar bērnu, pati var baudīt mākslu, bērnu aizraus skaisti sunīši, lampiņas – cirka krāšņā pasaule.

Tradicionālā cirka stūrakmeņi ir akrobāti, klauni, dzīvnieki. Lolita stingri nosaka – ja trūks viens no šiem elementiem, tas būs teātris ar cirka elementiem. “Tiem, kas cīnās pret dzīvnieku izmantošu cirkā, varu teikt, ka šī nozare pašlaik ir ļoti reglamentēta un sakārtota, to uzrauga Eiropas cirka asociācija, kurā esam arī mēs. Piemēram, cirka zilonim ir ne tikai sava pase, bet īpašs fails, viņa pārvietošana un labturība tiek valstiski kontrolēta. Šāds dzīvnieks Francijā ir nacionāla dārguma statusā, tāpat kā vecmeistaru gleznas. Dresētāja atbildība par cirka ziloni var būt pat ilgāka nekā vecākiem par bērnu – zilonis taču var dzīvot līdz 50 gadu vecumam! Turklāt cirka dzīvniekā nereti ir ieguldīti daudzi desmiti tūkstoši, ir riskanti viņu zaudēt, tādēļ par viņiem rūpējas. Protams, kā visās jomās, atrodas slikti cilvēki, ar kuriem cīnāmies.”

 

Mazs, bet prestižs

Lolita lepojas, ka Rīgas cirks ir viens no pasaulē mazākajiem, toties prestižākajiem cirkiem.

“Eiropas cirka speciālisti, mākslinieki un vēsturnieki uz Rīgu brauc kā uz unikālu vietu – mēs esam saglabājuši vēsturisko ēku, kas joprojām funkcionē,” Lolita norāda uz gluži jaunu, spožu britu žurnālu, kurā Rīgas cirkam atvēlēts apjomīgs raksts.

“Pie mums brauc tie paši mākslinieki, ko televīzijā latvietis skatās Montekarlo cirka festivālā, taču ēkas neatrisinātā statusa dēļ laikam cirka aura šobrīd nav īpaši pievilcīga,” atzīst cirka vadītāja.

Alberts Salamonskis, zirgu dresētājs toreiz, 1888. gadā, uzbūvēja gaišu neoklasicisma stilā celtu cirka ēku, toreizējo “Salamonska cirku”. Tā radās starpstacija, kurā atpūsties dzīvniekiem ceļā starp Maskavu un Berlīni. “Cirku ēkas, ko tolaik cēla Eiropā, bija šādas stacijas, kurās pieturēt ceļojošiem māksliniekiem ziemas periodā. Līdzko pilsētā bija šāda ēka, tā pielīdzinās teātrim, operai, stabilai lielpilsētas izklaides vietai ziemā.”

Joprojām nav atrisināts vēsturiskās ēkas īpašnieka jautājums, lai arī zeme beidzot “attiesāta”. Lolita teic, nenoteiktais statuss sasaista rokas un liedz piesaistīt Eiropas finansējumu un pasniegt Rīgas cirku pašmāju skatītājiem un tūristiem kā vienu no Rīgas kultūras pērlēm tā kādreizējā spožumā. “Jau tagad Eiropas tūrisma kartēs cirka ēka parādās kā unikāls objekts, kur tiek radīta māksla, tūristu interesi sakāpinājusi arī mūsu nesen atjaunotā vasaras izrāžu sezona.”

Pērn salabota kopš 60. gadiem neremontētā ēkas ūdens sistēma, sāks darboties jauna kafejnīca, pielabots jumts, vajadzētu atjaunot 2007. gadā iegādātos skenerus.

“Mana pārliecība – cirks ir valstij nepieciešama kultūras iestāde, tai jābūt valsts aizsardzības garantam. Tā ir lielā māksla, nevis mazs ceļojošais cirks, kura mākslinieki būtu jāatbalsta, jāskolo, jādod viņiem iespēja trenēties. Esam iesnieguši savu stratēģiju programmai “Radošā Latvija”. Lūdzam – nu pielieciet divās vietās, kur pieminēts teātris un opera, arī vārdu “cirks”. Baidos, ka neieliks!”

“Esam nosacīti pirmajā desmitniekā starp pasaules cirkiem un, par spīti daudzkārt mazākām finansiālām iespējām, mēs noturam augstu māksliniecisku līmeni. 2014. gadā Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, taču cirka fasādi rotā valūtas maiņa, bet ēkas fasādi šķiebj padomju laikā betonētais balkons. Dzīvojam krīzes laika finansējuma režīmā (63 000 latu gadā), valsts subsidētā daļa ir aptuveni divas trešdaļas no vienas izrādes izmaksām mēnesī.”

“Mans sapnis ir izveidot šeit skaistu, modernu cirka kompleksu atjaunotā ēkā gan ar mācību, gan ērtām skatītāju telpām.”

 

Dzintara sezona

Rīgas cirka ēkas 125. gadu jubileju Rīgas cirkā svinēs veselu gadu. “Pēc veciem kalendāriem esam atklājuši, ka cirka dibināšana bijusi 30. decembrī, 1888. gada Ziemassvētku svētdienas rītā, tāpēc jubilejas izrāžu bloks un festivāls “Zelta Kārlis” būs pēc jaunā gada.

Sezonu 20. septembrī atklās jauna programma – “Dzintara sezona”. Cirka vadītāja stāsta, īpaša būs Rustama Asaduļina lidojošo akrobātu programma gan uz atsperu laipām, gan tā dēvētājām krievu kārtīm. Viņi tikko pusgadu nostrādājuši pasaules gigantiskākā cirkā – “Ringling Bros and Barnum & Bailey Circus” Ņujorkā. “Deviņu cilvēku grupa un absolūts risks – nervus kutinoši!” Bet Donertu no Vācijas ģimene atvedīs astoņus zirgus kopā ar mazītiņiem ponijiem komiskam kontrastam. Ar viņiem strādā brālis, māsa un tēvs. Brālis žonglē ar septiņiem priekšmetiem aulekšojoša zirga mugurā.

Mūsu pastāvīgie skatītāji būs iepriecināti, jo cirkā atgriežas krievu izcelsmes Francijas mākslinieki Lidija un Leonīds Ignatovi – žonglieru ekvilibristu pāris. Būs arī mūsu skatītāju mīlētie, mūsu pašu izauklētais klaunu duets “Piter FM” no Sanktpēterburgas. Natālija Zaikova un Sergejs Volkovs ir gaisa vingrotāji no Maskavas Lielā cirka.

Rudens otrajā pusē (15.XI – 15.XII) Rīgas cirkā ieradīsies lielās jūras lauvas no Armēnijas, bet no Vācijas atceļos dresēti kamieļi, zirgi, poniji un pat govis!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+