Sapnis par Rio un Latviju 0
Pagājušā gada maijā “Nordea” Rīgas starptautiskajā maratonā, 42,195 kilometru distanci veikusi divās stundās 40 minūtēs 23 sekundēs, dāmu konkurencē otro vietu aiz etiopietes Tešomes Aijanu (2.26:51) izcīnīja 34 gadus vecā Ariana Hilborna no ASV.
Pase rokā
Saruna ar žurnālistiem pēc finiša bija diezgan neparasta. Izrādījās, ka Arianas vecvecāki gan no tēva, gan mātes puses ir Latvijas pilsoņi, dzimteni atstājuši Otrā pasaules kara laikā, ģimenes uzvārds – Zvērs. Aizrāvusies ar maratonu, skrējēja centās kvalificēties 2012. gada olimpiskajām spēlēm Londonā, taču neizturēja konkurenci ASV izlasē. Tad arī radies sapnis par Rio un Latviju.
Īstenoties tas sāka, kad Latvijā tika atļauta dubultpilsonība. Apspriedusies ar ģimeni, Hilborna nolēma pieteikties Latvijas pases saņemšanai, un nu tā viņai rokā. Atliek vien vērsties Starptautiskajā vieglatlētikas federācijā, lai savu ASV sportisko pilsonību pārreģistrētu uz Latviju nolūkā to pārstāvēt 2016. gada olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Protams, ar dokumentu nokārtošanu vien ir par maz. Oktobrī viņa Mineapolisā izcīnīja ceturto vietu maratonā “Twin Cities”, personisko rekordu uzlabojot līdz 2.35:20, bet dažas dienas pēc Ziemassvētkiem uzvarēja Sanfrancisko pusmaratonā (1.15:17). Latvijas Vieglatlētikas savienībā (LVS) Hilbornas centieniem aplaudē, tomēr skaidrs, ka ceļš uz Rio viņai vēl nav vaļā, jo atkal vajadzēs pieveikt pagaidām vēl nezināmo olimpiskās kvalifikācijas normu un iekļūt Latvijas komandā.
Prokopčuka paliek
Toties kuluāros runā, ka LVS varētu vairākas supergaro distanču skrējējas bez grūtībām deleģēt šāgada pasaules čempionātam vieglatlētikā no 22. līdz 30. augustam Pekinā, lai viņas maratonā piedalītos arī komandu sacensībās. Olimpisko spēļu programmā tādu nav, bet pasaules čempionātā komandas cīnās par medaļām, kvalifikācijas norma Pekinai – 2.44:00.
Ieskaitot Arianu Hilbornu, Latvijai patlaban ir itin cerīgs dāmu trio ar līderi Jeļenu Prokopčuku (38), kura distancē atgriezusies pēc dēla Viktora piedzimšanas un novembrī izcīnīja ceturto vietu pasaulē populārākajā Ņujorkas maratonā (2.26:15). Atgriezusies mājās, Jeļena sacīja, ka pagaidām vēl nedomā pielikt punktu savai skrējējas karjerai: “Likās, ka esmu jau nogurusi, tomēr gatavošanās Ņujorkai bija tik dabiska un kaut kā tik labi padevās, ka ar baudu gan gatavojos, gan skrēju. Tas nedaudz mainīja manu attieksmi, un šobrīd uz nākotnes plāniem skatos nedaudz optimistiskāk, tomēr pārāk tālu nelūkojos. Lieliski saprotu, ka ar katru gadu, ar katru mēnesi mana konkurētspēja krītas un ka skriet tāda ranga sacensībās ir grūti. Tāpēc nezinu, cik ilgi vēl gribēšu sev tādu režīmu, turēšanos noteiktos rāmjos, kas daudz ko aizliedz. Zinu, ka jebkurā brīdī varu pateikt: stop, es vairāk negribu! Pagaidām tā nesaku.”
Jeļena Prokopčuka gatavojas svētdien Japānā startēt Osakas dāmu maratonā, kurā viņa uzvarēja pirms desmit gadiem, sasniedzot Latvijas rekordu (2.22:56). To uzlabot līdz šim nav izdevies ne viņai pašai, ne citai skrējējai. Toties Prokopčuka divreiz bija nepārspējama Ņujorkā un godalgotas vietas izcīnīja arī citos augsta prestiža maratonos. Domājot par pasaules čempionātu Pekinā, jāatceras, ka pirms sešarpus gadiem Ķīnas galvaspilsētā notika olimpiskās spēles un tām kvalificējās arī Jeļena. Tomēr viņa atteicās no līdzdalības, jo nespēj paciest Pekinas karsto klimatu. Klimats šajos gados acīmredzot nav mainījies, taču to nevar sacīt par šo to Prokopčukas dzīvē.
Ardievas soļošanai
Pati jaunākā no Latvijas maratona dāmu trio ir Anita Kažemāka (24), un neliels ir arī viņas skrējējas stāžs. Anitas pirmā mīlestība sportā ir soļošana, kurai viņu iedvesmoja Aigara Fadejeva izcīnītā sudraba medaļa olimpiskajās spēlēs Sidnejā: “Aigars bija tas, kurš jauniešus savilka kopā, rīkoja sacensības, festivālus un treniņu nometnes. Mēs, mazie, uz viņu lielām acīm skatījāmies – jā, arī mums to gribas. Diemžēl ar gadiem soļošana Latvijā atkal iet mazumā.”
Kažemākas karjeras kalngals soļošanā ir 2011. gadā izcīnītā sestā vieta Eiropas U-23 čempionātā 20 km distancē. Divus gadus vēlāk pasaules čempionātā Maskavā viņa finišēja 42. vietā un, lai gan no personiskā rekorda atpalika vien par četrām sekundēm, nosprieda, ka šai nodarbei jādara gals. “Sapratu, ka kļūstu vecāka un jādomā par to, kur dzīvošu, ko ēdīšu un kā sevi uzturēšu. Ar soļošanu var pelnīt tikai kādi desmit labākie pasaulē, tādēļ nolēmu pievērsties skriešanai.”
Anitu savā aizgādībā ņēma Prokopčukas vīrs un treneris Aleksandrs Prokopčuks, kuram viņa jūtas lielu pateicību parādā, tāpat arī Jeļenai: “Viņi ir paraugs, kādai jābūt ģimenei, sportiskajai dzīvei un profesionalitātei. Laikam jau Aleksandrs manī saskatīja maratonskrējēju, un es priecājos par to. Man ar viņiem sadarboties ir viegli un patīkami, vienmēr varu ko pajautāt un izrunāties par jebko.”
Aizpērn Kažemāka maratonu noskrēja divās stundās un 52 minūtēs, bet pagājušā gada oktobrī Frankfurtē ieņēma 13. vietu ar 2.39:57, kvalificējoties pasaules čempionātam. Soļotāju sacensībās viņa vairs nepiedalās.
