Kultūra
Teātris un kino

Izbaudu privilēģiju dzīvot kultūras mekā. Saruna ar Maiju Kovaļevsku 16


Maija Kovaļevska
Maija Kovaļevska
Foto – Timurs Subhankulovs

No 8. līdz 18. jūnijam Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) jau divdesmito reizi notiks Rīgas Operas festivāls. Ar nosaukumā iekļauto simbolisko moto “Viva romantica” šoreiz tas būs veltīts romantiskajai operai, ko atspoguļos sezonas jauniestudējumu daudzveidīgais klāsts, piedaloties izcilām latviešu oper­zvaigznēm. Piektdien, 9. jūnijā, Pētera Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņegins” izrādē Tatjanas lomu atveidos Maija Kovaļevska, titullomā būs LNOB solists Jānis Apeinis, Olgas lomā – Sanktpēterburgā dzimusī pazīstamais krievu mecosoprāns Irina Šiškova. Līdz šim Latvijas Nacionālajā operā Maiju Kovaļevsku Tatjanas tēlā esam dzirdējuši iepriekšējās sezonas atklāšanas koncertā izpildām slaveno vēstules ainu, bet visā uzvedumā vienīgi Daiņa Kalna rīkotajos Siguldas Opermūzikas svētkos.

– Maija, sakiet, lūdzu, kādas sajūtas jūsos izraisa Tatjanas tēls?

M. Kovaļevska: – Sapņu loma kā daudziem soprāniem. Romantiska. Izstāstot Tatjanas stāstu, var izdzīvot mīlestību, kaisli, turklāt beigās viņa nemirst kā lielākoties citas manas varones (pasmaida). Esmu dziedājusi Tatjanu daudzos interesantos iestudējumos, gan klasiskos, gan modernos, un mani ļoti interesē režisores Rēzijas Kalniņas skatījums un diriģenta Aināra Rubiķa lasījums.

– Kas sagādājis gandarījumu aizvadītajā sezonā?

– Dievs devis iespēju apceļot vai visu pasauli, biju Austrālijā, Brazīlijā, Meksikā, redzēju eksotiskas zemes, bija arī debijas – Dezdemona operā “Otello” Meksikā, tikko – arī veiksmīgs Verdi “Rekviēms” Londonā. Šos abus Verdi uzskatu par nozīmīgākiem punktiem aizvadītajā sezonā. Pie diriģenta pults stāvēja Vasilijs Petrenko, izcils jauns diriģents, spēlēja fantastisks orķestris. Jā, mana balss šobrīd vairāk kļūst liriski dramatiska, tāpēc nāk arī citas lomas, bet milzīgs prieks atkal atgriezties Tatjanas tēlā. Tā bijusi mana sapņu loma, viena no mīļākajām. Kādreiz man mazliet pietrūka operas beigām – tai otrai, Tatjanai Greminai –, bet tagad balss būs pašā laikā. Sanāks lielisks kontrasts starp jauno meiteni Tatjanu operas sākumā un nobriedušo kņazieni Greminu finālā.

– Vai esat saskaitījusi, cik Tatjanas jums bijis?

– Kādas piecas dažādos iestudējumos. Pēdējoreiz šo lomu dziedāju Vīnes operā modernā iestudējumā ar ļoti interesantu solistu Peteru Matei titullomā. Viņš ir izcils zviedru izcelsmes itāliešu mākslinieks, kurš vēl nekad nav uzstājies Rīgā, bet varbūt kādreiz tas notiks… Taču tagad Latvijas Nacionālajā operā man būs prieks atkal sadarboties ar krievu mecosoprānu Irinu Šiškovu Olgas tēlā. Ar viņu kopā pirms pāris gadiem dziedājām Ženēvā, kad tur rādīja slaveno 2007. gada Metropolitēna operas “Jev­geņija Oņegina” iestudējumu slavenā kanādieša Roberta Karsena režijā. Toreiz Metropolitēnā Tatjanas un Oņegina lomas dziedāja Renē Fleminga un Dmitrijs Hvorostov­skis. Ženēvā man bija laime dziedāt tajos pašos skaistajos, klasiskajos milzu kostīmos, burvīgajās kleitās. Tagad Rīgā ar Irinu Šiškovu tiksimies mazliet citā versijā, bet noteikti būs ļoti interesanti. Un vēl šovasar Daiņa Kalna rīkotajos Siguldas Opermūzikas svētkos mani gaida atgriešanās Alises lomā Verdi pēdējā, komiskajā operā “Falstafs”. Alise ir viena no manām mīļākajām lomām, kurā debitēju pirms gada Šveicē. Tā Verdi pamazām nāk man lēnām klāt, milzīgs prieks par balss izaugsmi. Visā pasaulē man sāk piedāvāt Tosku, kurai pagaidām vēl nejūtos gatava un kuru nesen atteicu arī Londonā, bet ar laiku tālākā nākotnē viss var būt…

– Vai esat agrāk satikusies partnerībā uz skatuves ar Jāni Apeini, titullomas atveidotāju “Jevgeņijā Oņeginā” Latvijas Nacionālajā operā?

– Esam kopā mācījušies Mūzikas akadēmijā, abi esam arī Jāzepa Vītola konkursa laureāti. Pirms diviem gadiem, kad šeit Pučīni festivālā iejutos Mimi lomā, Jānis Apeinis bija mans Marsello. Bet kā ar Oņeginu tiksimies pirmoreiz. Pēc ierakstiem zinu, ka Oņegina lomu viņš dziedājis ļoti daudzos iestudējumos arī ārzemēs. Manuprāt, Oņegins viņam ļoti piestāv – gan kā personībai, gan balss ziņā. Var sevi parādīt no vairākām pusēm – gan lirismu, gan dramatisku sāpi, kas beigās paliek Oņeginā, visu aizvainojumu. Tas viss ir Jāņa Apeiņa mākslinieka personībā.

– Uz pasaules opermūzikas skatuvēm ir nācies satikties ar kādu no latviešu solistu zvaigznāja?

– Uzvedumos ne, bet ar Aleksandru Antoņenko esam kopā uzstājušies Ņujorkā Metropolitēna operas 125 gadu jubilejas koncertā. Ja nemaldos, viņš dziedāja Kalafa vai Kavaradosī, bet es – Lauretas āriju. Ar soprāniem būtu diezgan grūti gadīties kopā vienā uzvedumā, jo nesakrīt lomas, bet gan ar Aleksandru Antoņenko, gan Elīnu Garanču tas būtu diezgan iespējams. Tas ir tāds kluss sapnis. Īpaši attiecībā uz Elīnu. Man dzīvē bija svārstīgs brīdis – mana skolotāja apprecējās un aizbrauca dzīvot uz ārzemēm, paliku bez pedagoga, domāju pat pārtraukt dziedāt. Elīna Garanča bija tā, kas paklausījās manu balsi un teica – tev noteikti jādzied! Elīna aprunājās ar savu mammu pedagoģi Anitu Garanču, un, kaut arī viņas klase jau bija pilna, gandrīz vai nebija iespējas mani pieņemt, es tomēr tiku pie vokālās pedagoģes, daudzu talantu skolotājas Anitas Garančas.

– Ja abstrahējamies no tarifiem, attālumiem, grafikiem, vai būtu kāda loma latviešu oriģināloperā, kuru jūs gribētu dziedāt? Pirms kāda laika mūziķis un diriģents Andrejs Jansons uz Latviju atveda Bruno Skultes “Vilkaču mantinieci”, viens no jaunākajiem iestudējumiem mūsu Baltajā namā ir Ērika Ešenvalda “Iemūrētie”…

– Man ir sapnis nodziedāt Spīdolu Mediņa operā “Uguns un nakts”. Vienmēr paticis Spīdolas tēls – spēcīga, stipra, pozitīva sieviete. Vēl mācījos skolā, tie bija deviņdesmitie gadi, kad Latvijas Nacionālajā operā redzēju ļoti spilgtu “Uguns un nakts” iestudējumu.

Galerijas nosaukums


– Esat iekarojusi vai visas pasaules ievērojamāko opernamu skatuves. Ne viens vien jautā – kur esat patlaban?

– … Es to sauktu par pieturas punktu. Šobrīd tas ir Vīnē. Iepriekš desmit gadus dzīvoju Boloņā Itālijā.

– … Netālu no jūsu pasaulē pazīstamās pedagoģes Mirellas Freni…

– Jā, bet jau pāris gadu pastāvīgi esmu Austrijas galvaspilsētā. Man ļoti patīk šī vide, cilvēki, atmosfēra, operas un mūzikas mīlestība.

– Kādas ir operas perspektīvas? Cik spēcīgi šī māksla turas laikmetā, kad arvien vairāk ar to konkurē izklaides žanri?

– Tas ir sarežģīts jautājums. Piemēram, Itālijā tik tiešām bija jūtams, ka operas žanrs paliek mazāk populārs, kaut arī Itālija ir operas dzimtene. Tur jaunieši diemžēl arvien vairāk nododas realitātes šoviem un tamlīdzīgām izklaidēm. Un tas ir mazliet bīstami.

– Ko jūs redzat pa sava dzīvokļa logu Vīnē?

– Skaistas jūgendstila celtnes. Iedvesmojoši. Izbaudu privilēģiju dzīvot kultūras mekā. Kad nav jādzied pašai, apmeklēju muzejus, izstādes, teātrus, lasu grāmatas. Ļoti patīk būt pie dabas, īpaši uzlādē jūra. Kad esmu Latvijā, izmantoju iespēju baudīt mūsu jūrmalu, Itālijā cenšos pabūt pie Vidusjūras, Austrijā ir kalni un Donavas krasti.

– Vai operdziedātājas karjeras dēļ dzīvē nācies no kaut kā atteikties?

– Es tā neteiktu. Man kopš jaunības paticis mācīties, īpaši neinteresēja ballītes, vienmēr biju mazliet kā Tatjana (pasmaida) – grāmatas, nopietnība. Varēju ilgi un dikti lasīt, biju mazliet savādāka nekā citas meitenes…

– Nesen jūsu iekarotajām skatuvēm pievienojās arī Sidnejas opernams.

– Man ļoti patīk Austrālija, tā ir viena no manām mīļākajām vietām pasaulē. Arī Austrālijas latvieši bija ļoti atsaucīgi, atbalstīja. Es no viņiem iemācījos kaut ko jaunu attieksmē pret dzīvi. To varētu raksturot ar vienu teicienu – uzņem to vēsā angļu mierā. Dzīvē daudz kas jāpieņem ar smaidu. Arī dziedātāja profesijā ir daudz stresa. Tā jau šķiet brīnišķīgi – apceļot visu pasauli, vienā dienā pamosties Sanpaulo Brazīlijā, otrā rītā Romā, tad Austrālijā, taču tas viss saistās ar diezgan lielu stresu, nīkšanām lidostās, viesnīcās… Mans rekords ir piecpadsmit pārlidojumi mēnesī.

– Ar kuru diriģentu jums visvairāk patīk sastrādāties?

– Visilgākā sadarbība man bijusi ar krievu diriģentu Vladimiru Jurovski. Viņa vadībā pirmoreiz dziedāju Tatjanu Glainburnas festivālā Anglijā, kur mums bija piecpadsmit izrādes. Pēc tam viņa vadībā dziedāju Čaikovska Jolantu. Jurovskis pieder vecās paaudzes mūziķiem ar milzīgu pieredzi, viņam patīk strādāt ar solistiem, izslīpēt visu līdz pēdējai niansei un allaž atgādināt, ka aktiermeistarībai ir tikpat liela nozīme kā dziedāšanai. Tagad man ir sapnis viņa vadībā nodziedāt Ļizas lomu “Pīķa dāmā”, bet vairāk neko neatklāšu…

– Nupat esat kļuvusi par Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesori. Šim godam nāk līdzi arī praktiski pienākumi?

– Kad Mūzikas akadēmijā man pasniedza goda profesores diplomu, man uzreiz bija arī triju dienu meistarklase. Pēdējos gados diezgan daudzi jauni dziedātāji Latvijā ieminējušies – vai tu negribētu man pasniegt stundas? Labprāt dalos pieredzē, un nākotnē tas varētu izvērsties arī plašāk. Jāzepa Vītola vokālistu konkursā biju žūrijas priekšsēdētāja, tagad augusta sākumā Ventspilī Alīdas Vānes vokālistu konkursā vadīšu žūriju un arī meistarklases jaunajiem dziedātājiem. Balss ir kā dārgakmens, kuru var slīpēt un slīpēt, un man sagādā gandarījumu, ja kādam sāk skanēt labāk nekā man…

– Uz kuras no pasaules skatuvēm jūtaties vislabāk?

Saistītie raksti

– Man arī mūsu Opera ir ļoti tuva. Pirms diviem gadiem šeit dziedāju “Bohēmas” izrādēs. Galu galā latviešu publika mani izaudzināja kā solisti. Varbūt mūsu Baltais nams mīļš arī tādēļ, ka zālē ir tuvie cilvēki, kuri nevar izsekot man līdzi uz Sidneju vai Brazīliju…

– Laimīgākā diena jūsu dzīvē?

– … Tādu bijis daudz. Ja jāizceļ viena – … kad varu būt kopā ar ģimeni. Tā kā tētis miris, mani tuvākie ir vecmāmiņa, mamma, māsa, viņas ģimene, māsas bērni, mana krustmeitiņa.

LA.lv