Sapņu mašinērijas aizkulises. Nedēļas filmas recenzija: Sveicināts, Cēzar! 0
Izvēlēta par šī gada Berlīnes Starptautiskā kino festivāla atklāšanas filmu, brāļu Ītena un Džoela Koenu jaunākā kinolente “Sveicināts, Cēzar!” ir cieņas pilna paklanīšanās Holivudas studiju sistēmas ērai un tās zvaigznēm, kuru uzpasēšana un glābšana no iespējamām ķibelēm ir Džoša Brolina atveidotā Edija Meniksa uzdevums divdesmit četras stundas diennaktī.
Brāļi Koeni jau sen ir sasnieguši to statusu, kad nevienam nekas vairs nav jāpierāda, tāpēc viņi var brīvi spēlēties ar žanriem, to saplūdināšanu un nerrot skatītājus, ar katru nākamo filmu piedāvājot vēl neierastus rakursus un risinājumus. Viņu pagaidām jaunākā filma “Sveicināts, Cēzar!” ir no retro nišas, kas abu brāļu karjerā nav neapgūts lauciņš, un šoreiz viņi par gaismā ceļamiem izvēlējušies pagājušā gadsimta piecdesmitos gadus, kad Holivudas lielās studijas izdzīvoja pēdējos ziedu laikus. Katrai no tām bija pulka zvaigžņu, katra no tām bija ar saviem talantiem un netikumiem, tāpēc vajadzēja kādu, kas mācētu nogludināt visus nejaukumus: skarbāk pateiktu vārdu, privātās dzīves peripetijas, problēmas ar kolēģiem un tamlīdzīgi, turklāt to visu atstāt četrās sienās, lai pat ne mazākais vārdiņš nenonāk klaču vāceļu modrajās ausīs (dubultlomā, spēlējot savstarpēji konkurējošas dvīnes un atsaucoties uz Hedas Hoperes milzīgo ietekmi tik daudzu gadu garumā, ir Tilda Svintone).
Edijs Menikss (Džošs Brolins) ir šis vīrs, kurš uz saviem pleciem nes visas studijas grūtumus, mēģina tikt galā ar savu mājas dzīvi un pielikt punktu atkarībai no smēķēšanas, kā solījis sievai, taču, iemests patiešām krīzes situācijā, nespēj atteikties no kāri ievilkta dūma. Situācija patiešām ir ekstrēma – no filmēšanas laukuma ir nozagts topoša eposa galvenā zvaigzne, kas pie viena ir arī studijas lielākā zvaigzne – Džordža Klūnija varonim aktieris iešķiebis krietnu devu pašironijas, un ar to arī jestri operē Ītens un Džoels Koeni, vienā katlā sametot visu, ko vien var iedomāties, atceroties 50. gadu kino. Krāšņi eposi, ne mazāk krāšņi mūzikli ar smaidošiem jūrniekiem (Čeinings Tatums a’la Džīns Kellijs) un knapos tērpos iespīlētām peldētājām (Skārleta Johansone kā Estere Viljamsa), nenopietni vesterni ar dziedošu kovboju, asaras lejošas melodrāmas, to veidotāji un aizkulises, kā laikmeta gara raksturotāju piemetot arī komunistiskas idejas, reliģiju un milzu devu melna un ne tik melna humora.
Kā ierasts, Koeni joko un smejas, un dara to aizrautīgi, kaut arī filmu “Sveicināts, Cēzar!” abu karjerās kā izcilu šedevru neierakstīs. Kā gaumīgu, izklaidējošu piemēru no sērijas “kino par kino” gan, no skatītāja pieprasot arī zināšanas par konkrēto laikmetu, tādējādi sagādājot dubultu devu prieka situācijas daudz labākai izprašanai un arī novērtēšanai. Taču, ja šis posms pagaidām izpalicis, Koeni piedāvā skici, kuras pilnīgai aizkrāsošanai arī izlikuši ceļazīmes. Un, pateicoties izcilajai aktieru komandai, viņi ar komēdiju “Sveicināts, Cēzar!” veco laiku Holivudas stilā piedāvā ielūkoties tās mašinērijas aizkulisēs, kas arī pirms pusgadsimta piedāvāja iluzorus sapņus un pelnīja ar tiem lielu naudu.
