Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
31. marts, 2014
Drukāt

Sapņu zeme – Zviedrija

Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Pagājušajā nedēļā publicējām vairākus rakstus par Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava un karalienes Silvijas oficiālo vizīti Latvijā. Ar ko saistās Zviedrija mūsu lasītājiem un vai kas šajos priekšstatos nu ir mainījies?

Maija Bāliņa Rīgā: “Es lasīju visu, kas avīzē bija par šo vizīti. Karaļpāris ir ļoti simpātisks. Zviedrija ir vienīgā ārzemju valsts, kur esmu bijusi, ja neskaita bijušās PSRS republikas. Uz Stokholmu ar prāmi mēs ar abiem nu jau lielajiem bērniem braucām vasarā pirms trim gadiem, atzīmējot mūsu laulības trīsdesmito jubileju. Un man ļoti patika Stokholma, lai gan tās apskatei laika bija pamaz. Tā ir dižena pilsēta. Senie mūri un demokrātiska, izsmalcināta mūsdienīga vienkāršība. Tur redzams, ka valstī paaudzēm ir dzīvojuši bez kara. Tagad ar interesi lasu visas zviedru rakstnieku grāmatas, kas nonāk man rokās. Nesen izlasīju Stīga Lārsona kriminālo triloģiju. Šaušalīga, bet aizraujoša.”

Gunārs Armans Rīgā: “Vai zināt, kur Vecrīgā atrast Zviedrijas vecāko ģerboni ar lauvu no 1640. gada? Tas joprojām apskatāms Šķūņu ielas 11. nama iekšpagalmā. Kārļa vārtus tagadējā 13. janvāra ielā gan nojauca 19. gadsimta 60. gados, likvidējot pilsētas nocietinājuma vaļņus, taču Kārļa XI vārds joprojām ir saglabāts kanāla tiltiņam un slūžām pie Centrāltirgus. Šo uzskaitījumu, kur šodien Rīgā un Latvijā var saskatīt liecības zviedru laikiem, var turpināt vēl un vēl. Kad pirmoreiz nokļuvu Stokholmā deviņdesmito gadu sākumā, es ieraudzīju majestātisku pilsētu, kas man stipri atgādināja Rīgu. Varbūt par kārtīgu un pareizu austrumeiropieša acīm, bet mani pilnīgi satrieca Vāsas muzejs. Tur uzrak­sti jau toreiz bija daudzās Eiropas tautu valodās, arī latviski.”

Pēteris Daugins Tūjā: “Es redzēju, kā karaļpāris izkāpa no jahtas pirmajā vizītē 1992. gada rudenī. Monarhi tādai valstij kā Zviedrija mūsdienās ir kā krāšņa rota. Pats pirmoreiz Zviedrijā nokļuvu vēl padomju gados lauksaimniecības delegācijas sastāvā. Ar prāmi braucām no Vācijas uz Stokholmu un Malmi. Mūs pārsteidza tas, cik Zviedrijas pilsētās jau tolaik bija populāra riteņbraukšana. Atceros, ka toreiz apmeklējām brīnišķīgu stikla izstādi. Zviedrija vienmēr mums būs tā labklājības zeme, kur ilgstoši iztikuši bez kara.”

Jānis Krastiņš Cēsīs: “Karalis un karaliene ir ļoti saskanīgs pāris, kas mūsdienu pasaulei netieši apliecina, ka ilgus gadus var būt arī stabila ģimene.”

Andris Krieviņš Rīgā: “Aiz vizītes, manuprāt, slēpās lielas bažas par Baltijas valstu drošību. Arī labklājības zeme Zviedrija nav nemaz tik tālu no Krievijas. Mums karaļpāra apciemojums savā ziņā ir solījums, ka Zviedrija neatstās kritiskā brīdī.”

Ojārs Bīriņš Zaubē: “Zaubē būtu jābūt pateicīgiem zviedriem par palīdzību draudzei, lielajām ģimenēm un bērniem. Pats esmu divreiz bijis šajā valstī pie saviem radiem. Ļoti toleranta, pareiza, visiem atvērta valsts un tādēļ arī rodas problēmas. Atceros, ar radinieci kādā karstā vasaras dienā aizbraucām nopeldēties pie kāda ezera netālu no Stokholmas. Viss krasts bija nosēts ar dārgām mašīnām un sievietēm musulmaņu apģērbā.”

Anna Gavare Rīgā: “Mani sajūsmināja, cik gudri un radoši viņi audzina jauno paaudzi. Taču zviedru politiķi vienmēr būs atbildīgi par latviešu leģionāru izdošanu, lai gan 1994. gadā to atzina par kļūdu un dzīvi palikušos cīnītājus pieņēma šis pats Zviedrijas karalis. Bet Zviedrija man ir tuva kaut vai Astridas Lindgrēnes dēļ, kuras varoņa Emīla vārdā nosaukts mans mazdēls. Šī valsts ilgus gadus bija mana sapņu zeme un jo­projām manās acīs ir pārtikusi un karaliska. Bet dzīvot gan ir interesantāk Latvijā pat ar mazajām pensijām – tomēr pie savējiem un katru dienu notiek kas negaidīts.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+