Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
30. oktobris, 2015
Drukāt

“Latvijas Avīze” sāk publicēt Andras Rušmanes romānu “Aleksandrs. Dzīves grāmatzīme” (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Nopietnas meitenes

Iepriekšējā “Lata romāna” konkursā Andra Rušmane bija viens no pārsteigumiem: pavisam jauna meitene, kas uzrakstījusi izjustu, dziļu – kaut arī ne visās detaļās līdz galam izstrādātu – romānu par attiecībām. Andra pelnīti ieguva debijas balvu, un vēl pēc tam krietni pie romāna pastrādājusi, lai lasītāji to saņemtu pašreizējā izskatā.

Bija rudens tāpat kā šobrīd, Andrai vēl bija tikai astoņpadsmit, un viņa brauca uz skolu Bauskā. Gar autobusa logu virpuļoja krītošās lapas – un ar to sākās romāns. Starp citu, arī romāns sākas skolā un 1. septembrī. Tā galvenā varone Gabriela ierodas uz Zinību dienu, priecādamās, ka atradusi darbu līdzās mācībām – meiteni gan mazliet mulsina, ka darbs ir pie skolotājas, taču Natālija Romanova viņai patīk.

Un tad svinīgo Zinību dienu sarīkojumu iztraucē Gabrielas nākamo darbadevēju dēls Aleksandrs – viņš kā biznesa koledžas Misters uzaicināts teikt skolēniem iedvesmojošu runu, bet norunā, kā teiktu “Meistarā un Margaritā” Bulgakovs, pilnīgas blēņas. No skolas viedokļa pat kaitīgas, jo tradicionālās zinātkāres un uzņēmības vietā novēl “stiprus nervus, regulārus tusiņus, nedzert šņabi kopā ar aliņu, lai nav jāvemstās, un visciešāko miegu ķīmijas stundās”. Direktore šokā, Aleksandra vecāki gatavi ielīst zemē, bet Gabriela vienkārši bezgala pārsteigta, ka var arī tā.

Ja šāds 1. septembris būtu bijis Andras skolā, viņa neapšaubāmi būtu kārtīgā, apzinīgā, pārsteigtā Gabriela. Šobrīd 23 gadus vecā jauniete ar smaidu atzīst, ka viņa vienmēr ir bijusi ļoti mierīga, mīļākā nodarbe – ieritināties ar grāmatu rokā, tējas krūzi un šokolādi blakus. “Man teica: kas tu par jaunieti, ne tu uz tusiņiem ej, ne dzer, ne pīpē, tā kā tāda tante,” smaida Andra.

 

Žēl bērnu

“Aleksandrs” savā būtībā ir romāns par pieaugošu bērnu un vecāku attiecībām. Aleksandrs Romanovskis ir dumpinieks, huligāns, pārgalvīgs braucējs, pofigists – tā vismaz liekas viņa tēvam. Gabriela ierauga gluži citu Aleksandru, kurš ļoti līdzinās mazajam, tumšmatainajam kaimiņzēnam, ar ko viņa iepazinās bērnībā, – jūtīgu un mīļu, tādu, kurš grib pieglausties vecākiem un iepriecināt citus, kam veicies mazāk. Kādēļ pusaudža gados sākušās tik asas pretrunas ar vecākiem, kas novedušas gandrīz līdz attiecību pārtraukšanai? Starp citu, Aleksandra vecākais brālis patiešām aizgājis no mājām un ar vecākiem nesazinās nemaz. Vai tiešām vaina tikai pašā Aleksandrā? Vai tajā, ka tēvam, cenšoties nodrošināt ģimenei cilvēka cienīgu dzīvi, nav atlicis laika pašam svarīgākajam – saviem bērniem? Un tad jājautā kā Natālijai dēla 20. dzimšanas dienas priekšvakarā: “Es nesaprotu… Kāpēc, Artur? Kur esam bijuši slikti vecāki? Kāpēc viņi nespēj ar mums sadzīvot? Ko esam nodarījuši? Vienmēr par viņiem rūpējāmies… Mihails aizgāja septiņpadsmit gadu vecumā. Un ko? Esam svešinieki, nesarunājamies, netiekamies. Bēg no mums pa gabalu, slēpj adresi. Tagad uzdāvināsim Aleksandram māju. Domā, viņš nepazudīs tāpat kā Mihails? Atjēgsimies, kad Aleksandram būs trīsdesmit, un mēs nezināsim, kur viņš dzīvo un ko dara, jo nebūsim sarunājušies desmit gadus.” Andra teic: “Man vienmēr ir šausmīgi žēl, kad dzirdu, ka nav laika bērniem, kad viņiem saka – ej paspēlējies, es nevaru ar tevi ņemties.”

Gabrielai ir gluži cita dzīves pieredze. Atšķirībā no Aleksandra vecākiem, kuri pēc ugunsgrēkā sadegušas iedzīves spēja saņemties, atsperties un pilnīgi no jauna uzcelt dzīvi, Dēliņi ir zaudējuši satvaru un nodzērušies. Gabriela vienīgā spītīgi cenšas nostāvēt un neiestigt vecāku dzīves muklājā, meklējot darbu.

Te zināma līdzība ar autori pašu, gan ne vecāku ziņā – par viņiem An-
dra saka tikai vislabāko –, bet gan tādēļ, ka Andra pēc skolas, sapratusi, ka īsti nezina, ko vēlas studēt, izlēma mazliet atvilkt elpu un pastrādāt. “Elpas atvilkšana” izvērsās par trim gadiem smaga darba noliktavā. Tagad Andra, uz šo laiku atskatoties, šūpo galvu un nesaprot, kā viņa to izturējusi, taču vienlaikus lietišķi komentē: “Tieši noliktavā strādājot, sastapu savu otro pusīti, tātad laikam jau tā bija jānotiek.” Viņa arī piebilst: šajā laikā sastapti tik kolorīti cilvēki un piedzīvots tik daudz, ka vairākiem romāniem pietiktu.

 

Iepatikās mašīnas

Tomēr jauni darbi šobrīd netop, jo vēl līdz nesenam laikam Andra pulēja šo savu debijas romānu. Sākotnējā variantā, kuru saņēmām konkursā, galvenie iebildumi bija pret neticami laimīgajām beigām. Andra stāsta, ka nākamajā variantā Aleksandrs gājis bojā, taču nelaime pašas ģimenē likusi izlemt: nē, nekādu nelaimīgu beigu! Negrasos bojāt lasītprieku, tādēļ nestāstīšu, ar ko beidzas gatavais romāna variants, taču pilnīgi droši ir tas, ka lasītājus gaida interesants ceļojums kopā ar Gabrielu un Aleksandru.

Un vēl: romāns, kurš galu galā tapa piecus gadus, Andrai palīdzējis izšķirties, ka viņa tomēr vēlas iemācīties braukt ar mašīnu. Tieši mašīnu un motociklu uzbūvi rakstot nācies studēt visrūpīgāk, jo par tām nav bijis nekādu zināšanu.

Bet kopumā Andra rak
sta jau kopš 14 gadu vecuma, un tas nozīmē – jaunas grāmatas noteikti vēl taps. Ar interesi gaidīsim.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Romāns patiesi ir izdevies iejūtīgs un patiess. Lai Dievs svētī jaunās rakstītājas radošo ceļu!

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+