Kultūra
Teātris un kino

Saprast Latgali līdz kaulam. Saruna ar aktieri Gundaru Grasbergu 16


Gundars Grasbergs
Gundars Grasbergs
Foto – Timurs Subhankulovs

Ceturtdien, 14. septembrī, Nacionālajā teātrī pirmizrādes priekškaru vērs Ingas Ābeles “Klūgu mūks” Indras Rogas režijā. Tas ir stāsts kā piemineklis Latgalei par izcilo Latgales vīru, mācītāju un literātu Franci Trasunu un tikpat ievērojamo lidotāju Jezupu Baško. Francis Trasuns (1864 – 1926) ir pirmais Latgales latviešu baznīckungs, katoļu priesteris, teoloģijas maģistrs, ievērojams valstsvīrs un sabiedrisks darbinieks. Viņš bija arī viens no delegātiem pirms simt gadiem notikušajā Latgales kongresā, bez kura nebūtu Latvijas tās pašreizējā veidolā. Francis Trasuns ir prototips Francim Sebaldam, kuru izrādē atveido GUNDARS GRASBERGS.

 

Tā kā katrs septembris ir jauna atgriešanās teātrī, vai varat atklāt kādu notikumu no aizvadītās vasaras, kas bijis īpašs, ar kādām paliekošām pēdām jūsos?

G. Grasbergs: Gadās, ka aktieris kā skolēns septembrī atgriežas ar skaidru un tukšu galvu, bet šis bija gadījums, kad jau pavasarī iesākām darbu pie “Klūgu mūka”. Tā kā tas ir ļoti apjomīgs, strādājām pa pāris nedēļām arī maijā un jūnijā. Netiku piedalījies nekādos projektos, jo nodarbojos ar praktiskām lietām. Vajadzēja pamainīt dzīvesvietu Mārupē, jo trīs bērni aug lielāki un jādomā perspektīvā. Tiku apbraukājis visus būvmateriālu veikalus. Bet vienlaikus, protams, veltīju laiku, lai papētītu unikālās personības – Franča Trasuna – dzīvi. Dažkārt par mūsu atveidojamiem varoņiem nav gandrīz nekādas informācijas, bieži vien tie ir pilnībā dramaturgu fantāzijas augļi. Bet šoreiz manam varonim ir prototips, īsta, dzīva, vērienīga personība. Inga Ābele man bija iedevusi dažas Kopoto rakstu grāmatas. Domāju, apbrīnoju un brīžiem ļāvos arī šaubām par autores milzīgo uzdrīkstēšanos romānā ar īstām, patiesām Franča Trasuna runām un rakstiem ieaust attiecības ar sievietēm, kādu priesterim un valstsvīram nekad mūžā nav bijis. Protams, izrādes priekšvārdā norādīts, ka darbs nav autobiogrāfisks, bet galvenajam varonim ir prototips, taču arī šādā gadījumā tas izmaina visu mana atveidojamā varoņa domāšanu, rīcību un pat likteni. Sēdēs zālē katoļu priesteri sutanās un… Arī Trasuns pats pa pusei rakstnieks, publicējis ārkārtīgi daudz runu, fabulu, domu, avīžrakstu. Ārkārtīgi vērtīga informācija, svarīgs pavediens, lai mazliet pietuvinātos Franča Trasuna raksturam. Tā pagāja visa vasara lasot, domājot.

 

Un es jums gribēju vaicāt, vai bija gana ar režisores Indras Rogas dramatizējumu vai izlasījāt Ingas Ābeles romānu “Klūgu mūks”?

…Tas bija pirmais.

 

Kādreiz par ievērojamiem aktieriem saka – ja viņš būtu nospēlējis tikai to vienu lomu, kā, piemēram, Pāvuls – Cepli, Placēns – Šveiku, ar to pietiktu, lai paliktu vēsturē un tautas atmiņā. Vai Francis Sebalds varētu būt tāda loma?

Kur nu man vēl par vēsturi domāt! Veltai Līnei veltītā televīzijas filmā aktrise, jau gados būdama, atcerēdamās pirmizrādes sajūtu Indras Rogas veidotajā izrādē “Divas sirdis”, sacīja – bail, kas dzims, un, ja dzims, vai būs dzīvotspējīgs, vai nebūs jocīgs, pakropls… Pirmizrādes sajūtas vienmēr ir apmēram tādas… Man vispār neliekas, ka jau būtu ko īsti sakarīgu nospēlējis. Tādās kategorijās nespēju analizēt savu darbu. Aktieris jau vispār dzīvo ar šo mirkli, katrā izrādē mums ir dots vien tas viens vakars, satikšanās ar cilvēkiem, kas labākajā gadījumā beidzas ar siltu sajūtu no skatītājiem un aplausiem, bet sliktākajā ar patukšām rindām zālē.

 

Vai jūsu varonim Francim Sebaldam mugurā būs sutana?

Dažās ainās. Kaut arī viņš bija katoļu garīdznieks, vienlaikus arī politiķis. Un viens no apstākļiem, kāpēc viņam sanāca domstarpības ar garīgo vadību un arhibīskapu, bija tieši tas, ka Francis bija pārņēmis jauno modi no Eiropas un Amerikas, bija lasījis un zināja, ka vairs nav spiesta lieta garīdzniekam visur un nepārtraukti nēsāt sutanu, var staigāt arī civilās drēbēs, kā viņš to darīja, iedams uz parlamentu deputāta statusā. Protams, izrādē tiks rādīts arī viņa dzīves noriets, kad Trasuns ir vairs tikai deputāts, sagrauts cilvēks. Bet jā, iepriekš, jaunībā un garīgajā seminārā, viņš staigā sutanā.

 

Režisore Indra Roga sacījusi, ka aktieriem būs jāpacīnās arī ar latgaļu vārdiem, kas no romāna vietumis pārceļojuši arī izrādē.

Kopumā dramatizējums veidots latviski. Priesteris Francis, kaut latgalis, runā labā latviešu valodā, pieņemu, ka tā bija arī dzīvē. Galu galā viņš taču daudz laika veltīja kā latgaļu, tā latviešu gramatikas izkopšanai. Latgaliski izrādē ir tikai pāris lūgšanas. Viena epizodē ar Franča saimnieci Terēzi Augustīni Sokolovki un jaunības nepiepildītās mīlestības Zuzes meitu Mariju – izmisīgā grēksūdzē, kurā viņš piespiež jauno meiteni pieņemt svēto vakarēdienu.

 

Kā tad veicās ar latgaļu mēli?

Kaut mans vectēvs no Sēlijas un mammas saknes Kurzemē, gan jau kaut kā tikšu galā (pasmaida). Ja ne citādi, palūgšu padomu sievai. (Nacionālā teātra aktrise Inga Misāne-Grasberga. – V.K.) Viņa man latgaliete. Vasarās pie Ingas vecākiem, īstiem latgaļiem viesodamies, esmu iepazinis to pusi. Kad vēl abi ar Ingu mācījāmies Kultūras akadēmijā un pirmo reizi braucu pie iecerētās ciemos, bija visai traki. Skaista, saulaina pēcpusdiena, četras stundas braucu Kārsavas autobusā, pārbijies līdz ārprātam – kā nu būs. Bet satiku ļoti atvērtus, vienkāršus un sirsnīgus cilvēkus. Vienā no pirmajiem manas ciemošanās vakariem pie Misāniem uz pirti kopā ar meitu bija atnākusi arī kaimiņiene, neatminu, skolotāja vai bibliotekāre… Visi mājinieki sēž istabā, vārds pa vārdam, mani iepazīstina, te, lūk, Ingas draugs, atbraucis no Rīgas, pāris teikumu, un… pēkšņi dabūju pa mizu, faktiski ne par ko. A kāpēc jūs, rīdzinieki, iedomājaties, ka esat pārāki par visiem, ko? Kāpēc jums liekas, ka tikai jūs ejat uz teātri un vispār kaut ko dzīvē saprotat? Nekā nebij’! Un viešņa, vēršoties nepārprotami tieši pie manis, tā sāka aizstāvēt Latgali un tās cilvēkus… Kaut es pat ne ar vienu vārdu tam nebiju devis nekādu ieganstu. Vienīgais iemesls laikam bija tas, ka, lūk, kaut kāds čivlis te ieradies. Tāds lepnums, paštaisnums ir latgaļos. Bet tās jau labas īpašības. Tagad vēl vairāk saprotu, par ko iestājās Francis Trasuns. Vidzeme un Kurzeme bija krietni priekšā Latgalei izglītībā, domāšanā, kultūrā, valstiskumā, savas vietas apziņā. Tas, ka Latgale tik ilgi bija Vitebskas guberņā…

 

…to atpalicināja par paaudzi.

Un sekas jūtamas joprojām. Bet vai domājat, ka pirms simt gadiem visi latgaļi uzreiz par apvienošanās ideju bija lielā sajūsmā: – o, mums būs viena valsts ar Vidzemi un Kurzemi! Nekā tamlīdzīga. Daudzi latgaļi apvienošanās centienos bija kūtri – un Trasuns viņiem to pārmeta. Taču arī no otras puses dvesa vēsums, kas tie čangaļi tādi, Krievijas guberņa… Tā robeža, tik tikko jaušama, jūtama joprojām. Latgale kaut kādā ziņā ir sava “valsts” vēl aizvien.

 

Jā, pirms simt gadiem notikušais Latgales kongress tagad visiem zināms kā aizsākums vienotai Latvijas valstij, kaut arī ne visi Latgales deputāti toreiz simtprocentīgi iestājās “par”. Taču kongresa simtgadē arī man bija atklājums, ka otra alternatīva bijusi neatkarīga Latgale, pastāvīga valsts.

Nezinu, vai arī tam vīram ir kāds konkrēts prototips, bet mūsu izrādē darbojas tāds Francis Ķemme, kurš ļoti aizstāvēja Latgales autonomiju. Paradoksāli, taču pierobeža Latgalē ir tik tālu no Rīgā notiekošā, bet Krievija tik tuvu. Ja to ideju par autonomiju uzspodrina… Ne viens vien uzķeras – savienības laikā kolhozu struktūrās bija superīga dzīve, bet tagad Rīgai par Latgalē notiekošo nospļauties. Kur ir tā reģionālā attīstības politika? Strādāt spējīgie aizbraukuši uz ārzemēm, palikuši veči. Tauta to redz un jūt… Bet cilvēkam taču jābūt priecīgam par to, kā viņš dzīvo. Apmierinātam, spējīgam sakārtot savu dzīvi tā, lai justos labi. Tā bija vēl viena Franča Trasuna Dieva pamatideja.

 

Ir vēl viena ideja, uz kuru meklēt atbildi liek Franča Trasuna dzīve. Vai ir vērts jebkuras idejas dēļ, lai cik liela tā arī būtu, atteikties no visa personiskā?

Nē, nav vērts. Par to jau runā arī saistībā ar teātri. Tagad dzird – aktieriem dzimst bērni, viņi dzīvo cilvēcisku dzīvi, bet – agrāk! – tad gan kalpoja mākslai! Vienas vienīgas lomas, aktieri sevi atdeva skatuvei… Un rezultātā – bijis tikai teātris, pārējais – sabeigta dzīve (rūgti iesmejas). Kas ir tas dievišķais uzdevums, kāpēc mēs vispār te, uz zemes, esam? Arī tā ir viena no “Klūgu mūka” izvirzītajām domām, kas Ingai Ābelei izdevusies ļoti spēcīgi. Franča Sebalda pēdējie vārdi ir – kaut uz mirkli varētu vēl redzēt to vienu cilvēku, manējo, savējo… Nevis baznīcas smailes un Latvijas nākotnes vīzija, bet Zuzes meitas Terēzes mierīgā, bālā seja, redzēt to, vēl mirklīti ar viņu būt kopā – tāda ir Franča pirmsnāves pēdējā vēlme.

 

Cik piesātināta solās būt šī sezona kopumā?

Jaunas lomas pie Viestura Kairiša “Salomē”, kā arī Pētera Pētersona un Raimonda Paula muzikālajā izrādē “Man 30 gadu”. Pēdējā laikā ne vienreiz vien tiku teicis – ja vēlreiz būs jāvelkas uz skatuves ar kontrabasu, mainīšu profesiju… (pasmaida) Pa abām Latgolām vien turpat divsimt reižu, tad vēl “Jūdasa skūpstā”, “Mirušajās dvēselēs”… Bet, atšķirībā no gandrīz katras otrās izrādes, kur man to nācies darīt, uzvedums “Man 30 gadu” būs pirmais gadījums, kad mana kontrabasa spēle būs pa īstam pamatota, jo dramaturģijā ierakstīts, ka mans varonis ir komponists, kontrabasists, kas bāros vakarā spēlē džezu. Super! Līdz šim bija apmēram tā. Atbrauc, piemēram, režisors Kirils Serebreņņikovs no Maskavas iestudēt “Mirušās dvēseles”. Tā, aktieri, viņš saka, kādus instrumentus jūs protat? Atzīstos, ka esmu Mūzikas koledžas absolvents, kam nelikās gana vilinoši būt kontrabasistam Operas bedrē vai ierindas mūziķim simfoniskajā orķestrī… Starp citu, komponists “Mirušajām dvēselēm” bija sarakstījis diezgan sarežģītu partitūru.

 

Jums ir arī diezgan laba balss, šķiet, ka bass.

Tikai nav daudz nācies izpildīt manam diapazonam atbilstošas dziesmas (pasmaida). Jaunībā esmu izdziedājies visos koros un, studējot Kultūras akadēmijā, papildinājies pie Anitas Garančas. Taču mēs esam dramatiskā teātra aktieri, un muzikālais žanrs ir pavisam kas cits. Būtu drausmīgi, ja visu mūžu pavadītu uz skatuves un tev jautātu – ko esi nospēlējis, bet izrādīsies, ka tikai mēģinājis dziedāt… Nabadzības un izmisuma dēļ teātrī ieviesušies dažādi koncerti. Kas tas par žanru? Aktieri ne īsti spēlē, ne dzied… Cita lieta, ja dzied aktieris, kuram faktiski gandrīz nav balss, bet viņš spēj izvilināt dziesmas jēgu.

 

Kā Andris Bērziņš “Svētvakarā” ar Ziedoņa vārdiem…

Jā, saprast dziesmas jēgu un, kaut tikai kaucot, atklāt tās dvēseli tā, ka cilvēki zālē sabrūk. Bet neviens aktieris nav dziedātājs. Tā ir pavisam cita profesija. Tāpēc nedomāju, ka aktieriem būtu jātiecas pēc pilnības skaistā dziedāšanā, pasarg dievs! Otra lieta, ka arī dziedātājiem nevajag mēģināt spēlēt teātri. Arī no tā nekas labs nesanāks. Ir tāds žanrs kā Brodvejas teātris, bet šeit to nevienam nemāca. Man pazīstamas skolotājas meita mācās Endrū Loida Vēbera mūzikla skolā. Tur māca dziedāt, dejot un tikai nedaudz skolo aktiermeistarībā. Bet, ja dramatiskā teātra aktieriem mēģina likt izpausties Brodveja teātra līmenī, lai kā mēs censtos, vienalga sanāks kāda ķap-ļap parodija par mēģinājumu ielēkt ārkārtīgi sarežģītajā mūzikla žanrā. To nevajag darīt. Bet, protams, izrāde ar dziesmām ir kaut kas pavisam cits.

 

Galerijas nosaukums

 

 

“Klūgu mūks”

Iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē.

Romāna autore: Inga Ābele, dramatizējuma autore un režisore Indra Roga, scenogrāfs Gints Sippo, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, lomās: Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Agnese Cīrule, Maija Doveika, Sanita Pušpure un citi.

Izrādes: 14. (pirmizrāde), 15., 21., 22., 23., 29. septembrī

LA.lv