Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. augusts, 2012
Drukāt

Saprātīgā vienkāršība. Pārvērstās lauku mājas

Foto-Anda Krauze un Daina BrilaFoto-Anda Krauze un Daina Brila

Gluži parastas lauku mājas var pārvērst par interesantu un apbrīnojami funkcionālu dzīvesvietu, ja pārbūvei pieiet radoši, ar praktisku domu un labu gaumi. Par to var pārliecināties tekstilmākslinieces Dzintras Vilks lauku sētā “Tīrumjānēnos” Jaunpiebalgas pagastā.

 

Tekstilmāksliniece Dzintra Vilks, kuru daudzi atceras arī no filmas “Šķērsiela” kā Pārdaugavas nomaļās ieliņas iemītnieci, “Tīrumjānēnus” iegādājās 2004. gadā. Pirmajā ziemā mājai vēl nebija uzlikts jaunais jumts, nācās pārziemot zem plēves, taču jau 2006. gadā māja bija labiekārtota – ar apkures katlu, Jotul krāsniņu, vietējo kanalizāciju, vannu un dušu.

Kapitāli remontējot un labiekārtojot senās lauku mājas, laucinieki nereti kopē pilsētas dzīvokļus. Pietiek dzīvot tumšajās guļbaļķu sienās, lai viss ir gaišs un smuks! Tātad – riģipsi uz sienām un griestiem, laminātu uz grīdas! Un sanāk bezpersoniska pilsētas dzīvokļa pakaļdarinājums, jo mājas gars ir pazudis.

“Tīrumjānēnos” var mācīties, kā pārbūvēt un labiekārtot senās lauku mājas, nezaudējot to unikālās vērtības.

 

Vilks_1967Dīvainās dzīvojamās platības

Pirmā lieta, kas mājai jāmaina vai jāsalabo, ir jumts. Ja tas ir kārtībā, ēka ir drošībā. Dzīvojamajai mājai uzlika plēsto skaidu jumtu trijās kārtās. Arī pārējām ēkām ir skaidu jumti, un tas ir viens no elementiem, kas ēkas apvieno vienotā ansamblī.

Laika zobs bija pagrauzis dzīvojamās mājas sienu baļķus, daļu nācās nomainīt. Ēku siltināja no ārpuses ar akmens vati un ūdensizturīgām kokšķiedru plātnēm zaļā krāsā. Tā joprojām izskatās kā guļbūve, taču tā ir imitācija, jo sienas apšūtas ar egļu dēļu nomaļiem, kurus piesūcināja ar lineļļu. Zaļās spraugas starp dēļiem nokrāsoja brūnas, tādā tonī, kāds ir egles stumbram pēc mizas noņemšanas, tādēļ tās faktiski nav pamanāmas.

Pagrabā bija āra ieeja. Dzintrai izskatījās, ka tā bojā mājas kompozīciju, tādēļ to aizmūrēja, un tagad no iekštelpām uz pagrabu ved kāpnes.

 

Dzintra atrada asprātīgu risinājumu veco logu nomaiņai. Logu ailes izcirta lielākas, līdz grīdai, un katrā ielika nevis logus, bet gan stiklotas sīkrūšu durvis, kuras pasūtīja Cēsīs. Jumtā izbūvēja logus, un arī bēniņi tapa derīgi dzīvošanai.

 

Īstenojot labi iecerētās idejas, nācās sastapties arī ar mūsu birokrātiskās domas šedevriem. Lai māja labāk iederētos vidē, Dzintra nolēma tai apkārt uzbūvēt dēļu klājienu, pa kuru var staigāt. Klājiens balstās uz metāla caurulēm, taču tās no priekšpuses apmūrētas ar lauk­akmeņiem, tādēļ izskatās, ka ēka stāv uz akmens stabiem. Vietējā būvvalde šo virsmu, kas aizņem 150 m2, ieskaitīja dzīvojamajā platībā un tagad par to jāmaksā attiecīgs nodoklis. Dzintra smejas: – Ziemā, kad uz dēļiem sasnieg metru bieza sniega kārta, tur ir kolosāla dzīvošana!

Ja šāds dēļu klājiens tiktu uzbūvēts atstatu no mājas kā terase vai estrāde, tā neskaitītos dzīvojamā platība! Bet, ja tas saskaras ar māju – tātad dzīvojamā platība! Izrādās, dzīvošanai sienas un griesti nav vajadzīgi, pietiek ar grīdu….

Jumta paspārne pie jaunās pirtiņas arī ir dzīvojamā platība, kaut gan tur dzīvo vienīgi malka. Pirtiņas projektu Dzintra noskatīja Gunta Gailīša lauku mājās Skrāģu krogā Zosēnu pagastā. Tā ir veco Piebalgas pirtiņu precīza kopija. Vien divas jumta malas pastiepa garākas, gandrīz līdz zemei, lai sausumā būtu vieta, kur salikt malku. Un izrādījās, ka šī platība zem jumta, bez sienām un grīdas, skaitās dzīvojamā platība! Tādēļ pirtiņas projekta saskaņošana prasīja daudz laika un izdevumu.

 

Restorāns aļņiem

Īpašumā bija apšu jaunaudze. Kociņi 10 – 15 cm diametrā cieši saauguši cits pie cita, mežzinis saka – jātīra! Smuki izretināja – skaisti kā parkā. Nākamajā pavasarī skatās – visām apsītēm noplēstas mizas strēmeles! Smērēja ar potziedi, lai kociņus glābtu, bet nekas nelīdzēja, apsītes nokalta!

– Es biju uztaisījusi alnim restorānu! – sašutumā atceras Dzintra. Biežņā alnis iekšā netika, bet izretinātā audzē varēja netraucēti mieloties. Kad apses sasniedz 20 cm diametru, tās vairs alni neinteresē, taču jaunākas ir īsts gardums. Tātad jaunaudzi vajadzēja atstāt, kā ir, lai kociņi stiepjas uz augšu. Konkurences cīņā stiprākie izdzīvotu, būtu slaidi un bez zariem, īsti lietaskoki.

Dzintra jautājusi mežzinim: “Vai jūs zinājāt, ka tā notiks?”. Jā, taču jaunaudze jātīra, citādi var uzlikt sodu. Toties tagad jums būs malka! Taču Dzintrai malku nevajag, viņa bija iecerējusi izaudzēt lietaskokus. Apse ir vērtīga, no tās gatavo pirts iekštelpu apšuvumu, darina mēbeles, plēš jumta skaidas. Tā saimniece, sekojot speciālista viedajam padomam, faktiski nodarbojusies ar kaitniecību, radot apstākļus jaunaudzes iznīcināšanai.

 

Vilks-DB_060Kūts ar balkonu

Veiksmīgi pārbūvēta plašā piebaldzēnu akmens kūts. Piebalgā tās senāk būvēja ļoti racionāli – vienā galā izveidoja uzbrauktuvi, lai bēniņos var tikt ar zirga ratiem un izkraut sienu.

Veicot pārbūvi, jumta galos noņēma dēļus, atstājot vecās, skaistās sijas. Starp tām ielika stiklus, bet vidū iebūvēja bīdāmas stikla durvis. Tapa plaša un gaiša telpa.

 

Tagad kūts bēniņos atrodas vasaras izstāžu zāle, kur izlikti daudzie Dzintras gobelēni, kā arī vērpjamo ratiņu kolekcija. Te var rīkot arī dažādus pasākumus vai izguldināt lielāku skaitu ciemiņu.

 

Kūts otrā galā, kas pret dīķi, Dzintra no vecajiem kokmateriāliem piebūvēja balkonu visā sienas garumā. Tas smagnējai ēkai piešķīris dienvidniecisku eleganci. Kūts sienas nokrāsotas baltas, virs tām – tumšais balkons gluži kā Bavārijas vai Itālijas kalnu ciematiņā! Izejot uz balkona, paveras brīnišķīgs skats uz ūdeņiem un pirtiņu.

Zem balkona ir vieta malkas glabāšanai.

 

Graciozās graudzāles

Ar puķu audzēšanu Dzintra neaizraujas, taču viņas mīlestība ir liela auguma graudzāles. No viena miskantes stādiņa izaudzējusi veselu aleju. Tā ved no guļamistabas durvīm taisni uz dīķi, un no rīta uzreiz var skriet peldēties!

Aiz mājas iestādīta molīniju grupa. Viens cers vējā gāžas, taču vairāki kopā turas vējam pretī. Rudenī graudzāles nenogriež, jo tās ir ļoti gleznainas arī ziemā.

 

Ar akmeņiem norobežota grantēta automašīnu stāvvieta. Puķes ap to Dzintra nav stādījusi, tās atnākušas pašas – starp akmeņiem iesējies biškrēsliņš, margrietiņas, dzeltenās ilzītes un sarkanās magones. Pļaujot mauriņu, gar piebraucamā ceļa malu atstāta margrietiņu josla – kā dabas veidota puķu dobe.

 

Pie kūts iestādīts garšaugu dārziņš, dārzā uzbūvēta koka karkasa siltumnīca. Dārzeņu audzēšanai varētu iztikt arī ar mazāku, taču tā neiederētos sētas mērogā, tādēļ, pieskaņojoties dižajām ēkām, bija jābūvē nopietna….

Jaunās ābelītes vēl nelielas. Tām jāveido vainags, zarus noliecot, lai būtu platāks leņķis. Šim mērķim Dzintra izmanto akmeņus, iekarot tos zaros kā atsvarus.

Pagalmā nav lielu koku, tādēļ putnu būri piestiprināti pie garām kārtīm. Tur dzīvo strazdi, zīlītes un citi mazie, kas dārzā čakli nolasa kaitēkļus. Bijusi pat doma no šādām kārtīm izveidot putnu kalnu ar daudziem būrīšiem, tomēr šī ideja atlikta uz tālāku nākotni.

Dīķī dzīvo zaļās vardes, tātad ūdens ir tīrs. Tas tek uz vannas istabu un paštecē – arī uz kublu pie pirtiņas, kura atrodas zemāk par lielo dīķi.

 

Vilks_2152Vienkāršas vērtības

Dzintra neapaug ar liekām mantām, tomēr visu izmanto saprātīgi. Piemēram, no lāpām palika bambusa kāti. Tajos ielika dārza lampiņas, kas darbojas uz saules baterijām (viena maksā ap 3 – 4 latiem) un iesprauda pie dīķa. Ziemā parastās būtu zem sniega segas, bet tagad garajos kātos tās ir vienmēr redzamas un spīd cauru gadu.

Iekārtojot guļvietas, saimniece nemeklē dārgus dīvānus. Nopērk matraci un uzliek to uz brusām. Daži novietoti pat uz koka paletēm, kas palikušas pāri no atvestajiem būvmateriāliem. Un nemaz neizskatās slikti! Vienmēr var nomainīt pārvalku, un guļvieta iegūst jaunu izskatu.

– Modernās mēbeles ātri kļūst nemodernas. Paliekošas vērtības ir ļoti vienkāršas – dēlis, mūris, audums, – secina māksliniece.

Kad applūda daļa meža, nokalta lielās egles. Tās sazāģēja 7 cm biezos dēļos, no kuriem meistari izgatavoja mēbeles. Ļoti labi izskatās tāda galda virsma. Vēl interesantāk, ja dēļu malas atstāj nezēmerētas, saglabājot stumbra dabīgos līkumus.

Mājā nav aizkaru. Dzintra domā, ka tie vajadzīgi pilsētā, lai aizsegtu ko nepatīkamu. Taču šeit – skaties uz kuru pusi gribi, visur acu priekšā dabas gleznas!

Telpu interjers ir vienkāršs. Senās koka brusas apstrādātas ar smilšpapīru vai fleksi un ierīvētas ar pinoteksu. Dzintra pārliecinājusies, ka pinoteksu nedrīkst smidzināt, jo tad koks izskatās it kā pārklāts ar plastmasas kārtiņu. To vajag ierīvēt ar lupatiņu.

 

Veco dēļu burvība

Dzintra atzīst, ka viņai ir pietāte un mīlestība pret veciem kokmateriāliem. Tie izmantoti iekštelpu apdarē. Meistari pat jautājuši: “Vai jūs nevienu labu dēli nevarat nopirkt?”

Kad ar fleksi noslīpē pelēko virskārtu, parādās seno dēļu skaistā faktūra. Ir cilvēki, kas šos materiālus novērtē, un tagad vecos dēļus pārdod par 100 latiem kubikmetrā.

Izmantotas arī senās, ar cirvi tēstās brusas, kas ir īpaši interesantas. Vannas istabā izlietnes galdiņš gatavots no senajiem dēļiem, tajā balta izlietne, izskatās lieliski. Interjeru papildina baltas flīzes un balta santehnika, bet ēdamistabā ar tumšo koku skaisti saskan balti trauki.

 

Kad pirms dažiem gadiem vētra nolauza lielo gobu pie mājas, Dzintra dižo stumbru izmantoja saimnieciski. Piebūvēja kāpnes, augšā izveidoja platformu ar margām, un tapa skatu tornis. Ir taču tik patīkami savai dzīvei pārlaist plašu skatu!

 

Nolūkojot “Tīrumjānēnus”, Dzintru vispirms piesaistījusi interesantā daba un vēsture. Tepat tek Tulejas upīte, kas ieplūst Gaujā. Te atrodas arī Tulejas pilskalns.

– Iedomājos, ka tagad būšu virsaite! Nolikšu ķeblīti un sēdēšu savā pilskalnā! – smejas Dzintra. Kad pieķērusies mājas atjaunošanai, sapratusi, ka nemaz nav jābrauc uz Rīgu, lai sēdētu stellēs, aust var jebkur.

– Tagad mani no šejienes ar koku neizdzīsi! – secina māksliniece.

“Tīrumjānēnos” saglabāts lauku vides dabiskums. Te nav perfektā zāliena, toties pagalmā aug savvaļas puķes. Arī senās ēkas, kaut apgādātas ar visām labierīcībām, saglabājušas savu lauciniecisko raupjumu, nepadodoties eiroremonta perfektumam. Lai izplānotu visus darbus un izveidotu vienotu ansambli, protams, vajadzīga laba gaume un kompozīcijas izjūta. Dzintrai tā ir gan iedzimta, gan studiju laikā un ilgajos darba gados izkopta.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+