Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. janvāris, 2012
Drukāt

Sapratnes trauks pildās, bet lēni. Saruna ar Sarmu Freibergu

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Pirms 15 gadiem Sarma Freiberga izveidoja fondu “Nāc līdzās!”, kas sāka organizēt koncertus un izstādes, dodot iespēju radoši izpausties tūkstošiem bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām visā Latvijā. Par šo darbu S. Freiberga pērn saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. 


 

– Vai sabiedrība nākamgad būs tolerantāka, saprotošāka attiecībā pret cilvēkiem ar invaliditāti?

– Uz sabiedrību skatos ar cerībām. Pilīte pie pilītes, un ar katru gadu šis sapratnes trauks top pilnāks, bet, jāatzīst, tas notiek lēni.

No vienas puses, fonds “Nāc līdzās!” cenšas bērnus un jauniešus ar invaliditāti vest sabiedrībā, rīkojot koncertus, izstādes, bet, no otras puses, šajos jautājumos visu laiku jāizglīto arī sabiedrība. Piemēram, pagājušajā gadā apmēram 800 skolām izsūtījām ielūgumus uz mūsu koncertiem, lai veselie skolēni redzētu, ko spēj viņu vienaudži ar īpašām vajadzībām.

Uz koncertu Rīgā atnāca tikai viena klase – no starptautiskās skolas, kur mācās ārzemnieku atvases. Biju cerējusi, ka atsauksies ne jau visas aicinātās skolas, bet vismaz pilsētās, kur koncertu norises vieta – kultūras nams – atrodas teju vai skolai degungalā.

 

Man šķita, ka skolotājam nebūtu grūti šo koncertu pakārtot īpašai audzināšanas stundai. Viņam būtu iespēja pastāstīt saviem audzēkņiem, ka ir tādi bērni, kas nedzird, neredz, kuriem ir pārvietošanās grūtības. Tādu bērnu parastā skolā taču nav! Parādīt, ka šie jaunieši ir spējīgi ļoti daudz izdarīt.

 

– Varbūt šogad izdosies abas puses savest kopā?

– Šis gadījums patiesībā atsedza vienaldzību, kas valda mūsu sabiedrībā. Tāpēc neesmu atmetusi domu “iedabūt” veselos bērnus mūsu koncertos, šogad sākšu no “augšas”, uzrunāšu skolu pārvaldes.

Toties mums izdevās cita izglītojoša un informējoša akcija – ar labdarības apsveikuma kartītēm, ko bija zīmējuši speciālo skolu un dienas centru audzēkņi. Saņēmām ļoti daudz zīmējumu, no kuriem izvēlējāmies 16 labākos. Sadrukājām atklātnītes – pusmiljons eksemplāru! Komplektus izsūtījām 100 tūkstošiem adresātu, ko izvēlējāmies pēc nejaušības principa. Pievienojām arī skaidrojošu vēstuli un aicinājumu ziedot. Saziedotā nauda atsvēra izdevumus, tā bija kā sava veida atgriezeniskā saite. Lai gan akcijas virsuzdevums nebija nauda, mēs gribējām, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iepazīst šo bērnu un jauniešu mākslu.

Esam daudz sadarbojušies ar dažādu žanru māksliniekiem – gleznotājiem, dziedātājiem, mūziķiem, mākslas pedagogiem, un, jāatzīst, tieši viņi ir sabiedrības avangards – viņi ziedo savu laiku šiem bērniem kopāradīšanas priekam, dara to savas pārliecības dēļ, neprasot atlīdzību.

– Jūsu jaunie mākslinieki uzstājās pat uz Nacionālās operas skatuves.

– Skatuve ir ļoti liela uzdrīkstēšanās, tāpēc ļoti neatlaidīgi jāstrādā, jātrenējas. Uzskatu, ka katram bērnam ir kāds talants un prasme, ko var attīstīt un parādīt citiem, iedrošinot arī pārējos sākt kaut ko darīt.

 

Tas, ko šodien spēj bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām, faktiski ir ilgtermiņa mākslas terapijas rezultāts. Arvien vairāk pārliecinos, ka šiem bērniem un jauniešiem jebkāda mākslas nozare ļoti palīdz. Palīdz dzīvot, rada pozitīvo dzīves fonu. Tas pats notiek ar viņu vecākiem, kas savus bērnus ierauga jaunā gaismā.

 

– Kuri cilvēki jums bija nozīmīgi un tādi būs arī jaunajā gadā?

– Gribu pateikt paldies saviem tuvākajiem kolēģiem fondā “Nāc līdzās!”, jo viss, ko mēs darām, ir komandas darbs! Paldies atbalstītājiem “Latvenergo” un “Lattelecom”!

Bet tad, kad slavē mūsu labos bērnus, es vienmēr saku – meklējiet, kas ir viņu skolotāji! Viņi ir visu panākumu atslēga. Daudziem bērniem ir fantastiski vecāki. Ja ar mazo cilvēciņu nestrādās, neattīstīs, neviens par viņa talantu neuzzinās. Piemēram, Dzirciema skolā gatavotās skolēnu mēbeles izstādē turīgi cilvēki uzreiz bija gatavi nopirkt sev, jo tās bija fantastiskas! Bet Lielplatonē top lina izstrādājumi ar tik smalkiem rakstiņiem, ka jābrīnās, cik ilgi jāsēž pie stellēm, lai tādus noaustu! Tik augsta ir šo darbu kvalitāte, un tas ir skolotāju nopelns.

Upesgrīvas skolotāja Ināra Štoka sešus gadus neatlaidīgi strādā ar talantīgu meiteni bāreni. Sniedze vispār nerunāja, bet viņai ir absolūtā muzikālā dzirde. Meitene lieliski spēlē kokli, talantīgi zīmē. Pateicoties skolotājas neatlaidībai, pēc daudzu gadu pūlēm Sniedze sākusi nedaudz runāt un tagad viņa grib iemācīties dziedāt.

Nupat Igaunijā, Pērnavā, sarīkojām Ķemeru bērnunama audzēknes Diānas Vinogradovas izstādi. Meitene mācās 12. klasē, un fonds “Nāc līdzās!” regulāri atvēl nedaudz līdzekļu, lai viņa varētu attīstīt savas zīmēšanas prasmes, nopirkt papīru un otas. Diāna ir ļoti apņēmīga un mērķtiecīga meitene. Es viņu vienmēr uzmundrinu – ja tāda būsi, tu visu sasniegsi savā dzīvē!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+