Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. maijs, 2013
Drukāt

Saprotami nesaprotamā māksla


ReklāmfotoReklāmfoto

Laikmetīgās mākslas centrā “kim?” līdz 30. maijam apskatāmas trīs jaunu mākslinieku – Kaspara Groševa, Edgara Lielzeltiņa un Evitas Vasiļjevas – personālizstādes. 


 

Kas ir māksla? Ikviens jautājums, tiklīdz formulēts, top par paradigmu ar savu iekšēju patiesību. To sakot, varētu pārstāt nodoties nepareiziem jautājumiem vai liekām domas darbībām, jo neatkarīgi no tā, uz kurieni tiek iets, kāds cits jau tur ir bijis iepriekš. Lai nu kā, kamēr būs cilvēki, kuri vēlas sevi radoši izteikt, vienmēr pastāvēs arī nemitīgie centieni atrast ko jaunu, neikdienišķu un laikmetīgu. Laikmetīgās mākslas centrs “kim?” ir viena no vietām, kur varam sastapties ar mākslinieku gara darbiem – saprotamiem un dažkārt tik ļoti nesaprotamiem. Atzīmējot savu četru gadu jubileju, laikmetīgās mākslas centrs “kim?” piedāvā trīs jaunu mākslinieku – Kaspara Groševa, Edgara Lielzeltiņa un Evitas Vasiļjevas – personālizstādes. Viņi ir absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Viņi ir jauni, radoši un ambiciozi, kas vienlaikus darba apvienošanas kārtībā var uzstāties arī kā filozofi, dzejnieki, skaņraži…

Mākslinieka K. Groševa izstāde “00:10:00:00” ilgst desmit minūtes, atkal un atkal no jauna. Nekustīgie darbi tajā turpinās, bet kustīgie – nekustas. “Laiks, kurā Pjērs Šēfers reiz meklēja telpu, ir piekāpies atmiņām,” par savu ekspozīciju saka mākslinieks.

Izstādes publikācijā laiks tiek orķestrēts citviet. Tu esi svece, tieši šobrīd. Satiksme ir apstājusies, laiks negaida. Publikāciju papildina divdesmit astoņi metri sešdesmit seši centimetri un sešdesmit seši milimetri magnētiskās lentes, kurā instrumenti tiek uzskaņoti, neuzmanības kļūdas neatgriezeniski pierakstītas, un skaņa aprij pati sevi. Katra kasete glabā precīzu atmiņu par laiku, kas nepieciešams, lai pārnestu informāciju no viena datu nesēja otrā, apgrieztu puses, reizē nospiestu play un record, izdzertu tēju un paskatītos pa noputējušo logu.

K. Groševs Izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Regulāri raksta žurnālam “Studija”, uzstājas eksperimentālās mūzikas koncertos un veido raidījumu “Vīzijas” radio “Naba”.

E. Vasiļjeva izstādes “Paralēle vertikālei” pieteikumā raksta: “Ja novelkam paralēli vertikālei, izveidojas atstarpe, caur kuru varam izspraukties un pajautāt kādam uzsmēķēt. Nepīpē? Tas nav būtiski. Šī ir līdzesoša situācija, kas nav atkarīga no tā, vai esi smēķētājs vai ne. Var abējādi. Viss ir atkarīgs, no kuras puses tu ienāc: no Amsterdamas vai no Rīgas, piemēram. Telpa diktē noteikumus. Nekā cita tur nav, un gaismas vienmēr ir ieslēgtas. Vispār es nesmēķēju.”

Māksliniece pašreiz studijas turpina Gerita Rietvelda akadēmijā Tēlotājmākslas katedrā, ko šovasar absolvēs. Dzīvo un strādā Amsterdamā. Izstādēs piedalās kopš 2009. gada, bet kopš 2008. gada publicējas žurnālos “Veto”, “kuš!” un “Popper Magazine”.

E. Lielzeltiņa izstādē “Nepārtraukts” skatāma balonu instalācija, kurai pretī uz ekrāna pie sienas redzams videodarbs, divas atsevišķas videoprojekcijas uz podestiem un vēl divi videodarbi ekrānā. Mākslinieks filozofiski vēsta, ka: “Lai kā jauktu, kāršu skaits kavā nemainās. Skaidrs arī tas, ka šīs partijas dūži nākamajā citu par dūzi padarīs. Sakrīt trumpji uz acīm, tās uz stiķiem, un citu spēlētāju fiasko tev dāvā mirkļa simtdaļas triumfu. Ja tālāk nespēlēsi, triumfs būs bezjēdzīgs, ja spēlēsi, fiasko neizbēgams. Es nespēju izdomāt mākslas darbu, es spēju novērot un novērojumu piefiksēt. Redzēto atkārtoju sevī, iejūtos tajā, sižeti, nemitīgi atkārtojoties, iegūst noturīgu raksturu, tajā koncentrējas mana pieredze. Subjektīvā vajadzība liek ieraudzīto atzīmēt, saglabāt, meklējot tēlus, kas raksturīgi situācijai.”

E. Lielzeltiņš strādā dažādos medijos un ar tiem – rada objektus un videodarbus. Izstādēs un mākslas projektos piedalās kopš 2010. gada.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+