Foto – Dainis Bušmanis

Par demogrāfiju, islamticību un attiecībām ar Krieviju. Pilnā saruna ar Imantu Kalniņu un Viku 33

– Vai Viks joprojām ir greizsirdīgs uz savu jaunāko brāli? Imants savā laikā ir stāstījis dzejniekam Mārim Čaklajam, ka viņam esot aizdomas, ka “lielais brālis uz mani vienmēr bijis mazliet greizsirdīgs. Kāpēc viņš tā akcentē manu draudzību ar zaļo pūķi un manas attiecības ar meitenēm? (..) Es domāju, ka cilvēks tā neapzināti mēģina ar mani kaut kā savā veidā konkurēt. Tā pa savam. Tas jau nemaz nav slikti.”

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Viktors: – Esmu lasījis Māra Čaklā grāmatu “ImKa” un atceros to vietu. Bet nē, nē, tā greizsirdība nekad pat nav sākusies. Tā ir bijusi kļūdaina interpretācija, jo, cik es sevi atceros, vienmēr esmu lepojies, ka man ir brālis. Tieši tāds, kāds viņš ir.

Imants: – Mūsu mājā un sētā Zvaigžņu ielā Grīziņkalnā bija maz bērnu. Pamatā mēs ar Viku bijām komanda. Mēs strādājām kā tandēms. Mēs abi izdevām savus žurnālus, iestudējām leļļu teātra izrādes, taisījām gleznu izstādes… Mākslinieks lielākoties bija Viks, jo man zīmēšana nepadodas – skolotāja vienmēr man lika trijnieku.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai bija tā, ka Imants, būdams jaunāks, bija saviem vecākiem tas mīļākais dēliņš?

Viktors: – Diskriminācijas nebija.

– Imants taču bija teicamnieks gan skolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā. Vai Vikam neskauda?

Imants: – Viks arī bija teicamnieks.

Viktors: – Man ir trīs uzslavas raksti ar zeltītiem burtiem un Ļeņina un Staļina bildēm.

Imants: – Viks man bija labs piemērs, es viņam sekoju. Arī man ir uzslavas raksts ar abiem valstsvīriem. Tā teicamnieku būšana ir tāda, ka mums diezgan viegli padevās mācības.

– Jūs abi esat kara bērni. Vai jums ir palikušas atmiņā kādas ainas no kara un pēckara laika, piemēram, 1949. gada? Vai ir kaut kas tāds, kas jums liek aizdomāties par to visai nežēlīgo laiku un izdarīt secinājumus?

Imants: – Mēs bijām ļoti līksmi, dzīvespriecīgi bērni. Protams, pieaugušie runāja, ka cilvēkus ved projām uz ziemeļiem. Bet mēs abi saredzējām iespēju beidzot ieraudzīt ziemeļblāzmu. Mums šķita, ka tas būs kaut kas fantastisks, kad mēs to redzēsim. Tāda bija mūsu pasaules izjūta tajā ļaunajā gadā.

Viktors: – Represiju fakts manī neieperinājās. Tas ir apmēram tāpat kā tad, kad kara laikā bija kārtējais uzlidojums Rīgai. Tēvs ar kaimiņu bija izrakuši dārza tālajā nostūrī zemē patvertni. Kad sāka gaudot tās sirēnas, mūs ieveda pazemē. Tēvs stāstīja, ka viena granāta trāpījusi malkas šķūnītī un izcēlies ugunsgrēks.

Reklāma
Reklāma

Tagad mēs stādāmies priekšā, kāda apokalipse toreiz varēja būt. Man šķiet, ka bērna psihe ir tā iestādīta, lai neuztvertu briesmas kā milzīgu nelaimi.

Kara laikā mēs lielākoties uzturējāmies laukos trīs vietās – aiz Dundagas Muņuciemā, Vitrupes pusē “Olniekos” un Dikļu “Morēnos”. Augusts, mūsu tēvs, palika Rīgā, jo viņš strādāja Vefā, bet mamma bija telegrāfiste un kopā ar mums dzīvoja laukos. Tad jau nekādu telefonisko sakaru nebija, tāpēc tēvs vienu reizi bija izlūdzies priekšniecībai apskatīt, vai bērni ir dzīvi. Tad tēvs ar savu darba kolēģi kara laikā kājām nogāja 130 kilometrus no Rīgas līdz Dikļiem. Kad pārliecinājies, ka abi bērni ir sveiki un veseli, papam esot kā akmens no sirds novēlies.