Sapurināt lēno divplāksni. Kādi ir biežākie lēnīguma iemesli, skaidro psihoterapeite 0
Tev garš kakls kā žirafei. Kāpēc? Tāpēc, ka informācija lēni aizceļo līdz smadzenēm! Čamma, tūļa, flegma, bremze, lēnais divplāksnis, ar kājminamo domāšanu… Šādi mēdz pavilkt uz zoba tos, kuri domā un rīkojas lēnāk nekā citi. Jautājām psihoterapeitei, kādi lēnīgumam var būt iemesli un vai iespējams tūļīgajam piešķilt dzirksteli.
“Vispirms ir svarīgi saprast, vai cilvēks kļuvis gauss kāda notikuma iespaidā vai tāds ir jau kopš dzimšanas. Ja viņš mazotnē bija lēnīgs, mierīgs un apdomīgs, nejoņoja kā viesulis, skolā rakstīja un veica uzdevumus lēnāk nekā klasesbiedri, visticamāk, tāds būs līdz mūža galam, jo tāds ir viņa temperaments. Tas saistīts ar nervu sistēmas darbību un ļoti krasi nav maināms. Parasti arī kāds no vecākiem vai vecvecākiem ir lēnīgs, jo šī īpatnība iedzimst. Savukārt, ja cilvēks kļuvis lēns kādā dzīves posmā, tas var liecināt par depresiju, pārpūli, izdegšanas sindromu vai citām psihoemocionālām problēmām, ko iespējams novērst,” skaidro psihoterapeite Diāna Zande.
Lūk, biežākie lēnīguma iemesli!
Iemesls Nr. 1: temperaments
“Nereti vecāki atved pie psihologa savu atvasi, jo, viņuprāt, mazais ir pārāk bremzēts vai gluži otrādi – par daudz aktīvs. Vēlas to mainīt.
Ja atklājas, ka tāds ir bērniņa temperaments, stāstu, kā ģimene var pielāgoties mazajam, un otrādi.
Lai bērns augtu pēc iespējas laimīgāks un apmierinātāks ar dzīvi, nevis nemitīgi justu diskomfortu, tiekot dīdīts: neesi čamma, rīkojies veicīgāk!” stāsta psihoterapeite.
Meklējot otru pusīti, bieži vien pievelk pretpols temperamenta ziņā. “Ja strauja, feina sieviete satiek lēnu, feinu vīrieti, viņai sākumā šķiet: vai, cik jauki, viņš ir tik stabils un mierīgs, uz viņu var paļauties! Atšķirīgais pievelk, jo viņā ir tas, kā pašai trūkst. Mēdz teikt: viņš mani stabilizē ar savu rāmumu. Bet aizrit gadi, un tas sāk traucēt. Viņa dzīvesbiedru nemitīgi zāģē par to, ka viņš ir čamma. Būtībā lamā par to, par ko sākumā iemīlēja.”
Temperamenta ziņā mēs atšķiramies pēc motorās aktivitātes jeb kustīguma. Ir mierīgie sēdētāji, kuri komfortabli jūtas birojā pie dokumentiem vai datora, kur viss notiek rimti un bez steigas, nekur nav jāskrien. Un ir fiksie, kuriem šāds darbs sagādātu mocības, jo ir iekšēja nepieciešamība būt nemitīgā kustībā. Viņi parasti izvēlas dinamisku nodarbošanos, piemēram, kļūst par fitnesa treneriem vai dejošanas skolotājiem.
Atšķiramies arī pēc emocionālā spilgtuma. Daži cilvēki emociju izpausmē līdzinās košam salūtam, vienalga, vai priecājas, bēdājas vai dusmojas, – to pamana visi. Savukārt citi vairāk atgādina svecīti, jo neizpauž emocijas vai reaģē blāvi un neizteiksmīgi.
“Svarīgi saprast, ka nav labu un sliktu temperamenta iezīmju. Katrai ir savi plusi un mīnusi. Gausākais lēnāk veic uzdevumu, tomēr to izdara pārdomātāk, rūpīgāk un līdz galam. Savukārt ātrais reaģētājs – žvikt, žvikt! – darāmo paveic ātri, taču paviršāk. Reizēm pamet pusratā, jo uzmanību piesaistījis kaut kas cits. Lēnīgs bērniņš ilgāk lasa tekstu, bet labāk patur atmiņā, turpretī ātrajam tas bieži vien pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā.
Ikvienā darba kolektīvā ir nepieciešami gan bremzes, gan viesuļi, citādi tas nevar pilnvērtīgi funkcionēt.
Fiksie zibenīgi ģenerē idejas, iesāk darbus un pavelk līdzi citus, tomēr ļoti bieži ir vajadzīgs lēnīgais, kurš mierīgi, sistemātiski un kvalitatīvi paveic visu līdz galam. Bremzes pietur buras, lai neaiztraucas nepareizajā virzienā: pag, pag, apdomāsim rūpīgāk!” skaidro Diāna Zande.
Piemēram, medicīnā vajadzīgi gan dakteri, kuri spēj mierīgi, uzmanīgi un mērķtiecīgi iztaujāt un uzklausīt pacientu, gan neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, kuri spēj zibenīgi rīkoties. Žurnālistikā nepieciešami gan fiksie reaģētāji, kuri pēc iespējas ātrāk nodod lasītājiem jaunākās ziņas, gan dziļie racēji, kuri nodarbojas ar pētniecību un iegūtās informācijas analīzi. Tā ir ikvienā lauciņā. Ja cilvēks atrod sev īsto vietu, lēnīgums palīdz, nevis traucē!
“Bērns piedzimst ar noteiktām temperamenta iezīmēm, proti, ir lēnāks vai straujāks, taču augot un nobriestot ģimenes audzināšanas ietekmē veidojas viņa personība, un temperaments var nedaudz mainīties uz vienu vai otru pusi. Mūsu kultūrā kustīgums un emocionālais spilgtums nekad nav īpaši sekmēts. Pamazām gan to sāk pieņemt, bet agrāk fiksos bērniņus bieži apsauca: kur tu skrien, sēdi rāmi! Arī emocijas mudināja slāpēt – nesmejies tik skaļi, fui, tā nav pieklājīgi!
Tādēļ starp pieaugušiem bremzēm ir tādi, kuri no dabas nemaz nav lēni, vien bailēs no soda vai kaunināšanas iemācījušies sevi apvaldīt.
Viņi baidās būt aktīvāki, izrādīt iniciatīvu, jo ģimenē par labas uzvedības paraugu ir kultivēta klusa sēdēšana maliņā. Šādos gadījumos psihoterapija var palīdzēt atbrīvoties no neapzinātajām bailēm un kļūt fiksākam.”
Kā zināt – esi lēnīgs no dabas, vai tas ir stingras audzināšanas nopelns? “Jāatceras sevi bērnībā! Pirmajos dzīves gados temperaments ir labi redzams, jo audzināšana to vēl nav paguvusi spēcīgi ietekmēt un personība nav nobriedusi. Ja atmiņā ataust, ka mazotnē mūždien skrēji, lēci un dauzījies, taču par to bargi sodīja, lēnīgums, visticamāk, ir iemācīts.”
Ieteikumi
* Izvēloties temperamentam atbilstīgu profesiju, dzīvē jutīsies harmoniskāk. Pārlieku dinamiskā darba vidē lēnīgais var izjust spriedzi un stresu.
* Čammīgais var mobilizēties un īstermiņā spēt rīkoties ātri, piemēram, ja jāpabeidz steidzams darbs, tomēr, šādi izdzenot sevi ilgtermiņā, tas var beigties ar spēku izsīkumu.
* Ja mīļotajam vai citam tuvam cilvēkam ir atšķirīgs temperaments, to jāmācās pieņemt. Zāģējot tikai bojājam nervus gan sev, gan otram, jo temperamenta pamatiezīmes nav iespējams mainīt, turklāt pretpoli lieliski papildina viens otru.
* Ja čammīgu padarījusi audzināšana, negatīva pieredze un bailes no kļūdīšanās, to var mainīt ar psihoterapiju.
Iemesls Nr. 2: izdegšanas sindroms
Izdegšanas jeb izsīkšanas sindroms, hronisks nogurums – ilgstošas pārpūles izraisītu spēku izsīkumu dēvē dažādi. “Mūsdienu konkurences apstākļos spēles noteikumi ir skarbi: ja gribi izdzīvot, tev jāspēj izdarīt ātrāk, vairāk, labāk… Cilvēkam šodien ir darbs, bet rīt var nebūt. Tādēļ daudzi, cīnoties par savu vietu zem saules, pārstrādājas,” skaidro psihoterapeite.
Katram kādreiz nākas saskarties ar pārslodzi. Ja pēc tam labi atpūšas, viss ir kārtībā.
Taču, ja darbadienās strādā līdz vēlai naktij un arī brīvdienās neatiet no virpas, spēki pamazām izsīkst.
Cilvēks kļūst aizvien lēnāks, ir grūtāk koncentrēties, darba ražīgums krītas. Ja agrāk uzdevums prasīja stundu, pārpūles ietekmē tas paņem vismaz divas, pēcāk jau trīs stundas…
“Ja beidzas degviela, automašīna noslāpst. Nelaime tāda, ka cilvēks spēj funkcionēt labu laiku pēc tam, kad enerģijas resursi izsīkuši, bet tā viņš kaitē savai veselībai. Visbiežāk no trases noņem kāda slimība. Brīdinājuma signāls ir imunitātes traucējumi, kas izpaužas kā bieža saaukstēšanās. Izdegšanas dēļ cilvēks kļūst viegli aizkaitināms, nereti tracina paša bērni, arī dzīvesbiedrs. Mūždien ir skābs ģīmis, neko negribas un nekas neinteresē,” raksturo Diāna Zande.
Ieteikumi
* Kad esi labi pastrādājis, labi atpūties, ļaujot organismam atjaunot enerģijas rezerves! Vari aiziet piektdienas vakarā izdejoties vai aizbraukt pastaigāties gar jūru. Pietiek ar trim četrām stundām, turklāt pēc atpūtas šķietami zaudētās stundas tiek atgūtas ar uzviju, jo darbs sokas krietni raitāk.
* Ja darba projekts prasa vairākus mēnešus intensīva darba, organisms atpūtu tik ilgi gaidīt nevar. Kolīdz piezogas nogurums, velti kaut vai 15 minūtes atpūtai! Izdari piecus pietupienus un izstaipies vai dodies laukā un apmet līkumu ap ēku, kur strādā!
* Likvidē laika zagļus! Daudzi biroja darbinieki bieži apmeklē feisbuku vai draugus, būdami pārliecināti, ka tādējādi pārslēdz uzmanību, atpūšas. Nemanot dažam šajos portālos aizrit pat divas no astoņām darba stundām. Taču patiesībā organismam tas ir kārtējais darbs pie datora, kas atņem spēkus. Atpūsties iespējams, vien uz brīdi pieceļoties no iesildītās vietas.
* Padomā, kas vēl zog tavu laiku! Piemēram, nopērc vīram kreklus, kas nav jāgludina. Jā, tie ir dārgāki, bet ļauj ietaupīt gan spēkus, gan elektroenerģiju.
* Lai organisms varētu atjaunoties, tam nepieciešams pietiekami ilgs miegs, pilnvērtīgs ēdiens un regulāras fiziskās aktivitātes.
* Ja kāds saka – klau, man šķiet, ka tev vajadzētu atpūsties! –, ieklausies. Reizēm paši nejūtam, ka ir jāpaņem pauze.
* Ņem vērā: darba devējam nepieciešams darbinieks, kurš spēj produktīvi strādāt, nevis pārguris knapi atvelk savu ķermeni uz darbu. Grozies, kā gribi, ir jāatpūšas! Tas gan nenozīmē, ka jāslinko.
Iemesls Nr. 3: perfekcionisms
Perfekcionisti nav lēni klasiskā izpratnē. Viņu vidū ir cilvēki ar visdažādākajām temperamenta iezīmēm, arī fiksie puiši un meitenes. Perfekcionistiem raksturīgs pārspīlēts prasīgums pret sevi, vēlme sasniegt vislabākos rezultātus visās dzīves jomās, mirdzēt spoži jo spoži. Būt lieliskai sievai, ideālai mammai, perfektai mājsaimniecei un izcilai darbiniecei. Vīriešiem ir līdzīgi. Bēda tāda, ka tas nav pa spēkam nevienam, lai kā censtos. Neizbēgami kaut kas neizdodas, kā iecerēts, un seko vilšanās. Turklāt, jo augstāku latiņu cilvēks sev uzlicis, jo spēcīgāks ir sarūgtinājums, ja tai neizdodas pārlēkt.
Perfekcionisma pamatā ir mazvērtības sajūta, nepārliecinātība par savām spējām un vienlaikus vēlme pierādīt sev un pārējiem, ka esi vērtība. Saknes tam nereti meklējamas audzināšanā – vecāku prasīgumā pret bērnu, nemitīgā salīdzināšanā ar citiem, labākiem. Matemātikā – astoņi!? Kāpēc ne deviņi? Ņem piemēru no lielā brāļa – viņam ir vieni devītnieki un desmitnieki.
Nepārliecinātības dēļ perfekcionisti pārlieku aizraujas, pulējot detaļas un patērējot savu enerģiju sīkumiem.
Bieži vilcinās ķerties pie svarīga mērķa īstenošanas, vairākkārt atliek to uz vēlāku laiku. Kad beidzot pieķeras vērsim pie ragiem, kaut gan zem kājām jau zeme svilst, bieži novirza uzmanību uz ko citu, ne tik atbildīgu un satraucošu, piemēram, aizčāpo uz veikalu, ienirst sociālo portālu dzīlēs vai nesteidzīgi malko kārtējo kafijas tasīti. Ilgi nespēj uzdevumu pabeigt, jo baidās, ka neizdosies to izdarīt gana labi. Tādēļ citiem var rasties maldīgs iespaids, ka cilvēka darba temps ir gaužām lēns.
Grūtības pievarēt kārtējo Everestu izraisa trauksmi un spriedzi. Piedzīvojot vilšanos, ir vēl grūtāk sākt nākamo darbu. Un, pat ja viss izdodas pēc plāna, perfekcionists tik un tā nav ar sevi īsti apmierināts, jo varēja taču vēl labāk. No sevis (lasi – mazvērtības izjūtas) aizbēgt nav iespējams.
Ieteikumi
* Izvirzot mērķi, ikreiz uzdod sev jautājumu: vai to paveikt ir reāli, un vai mērķis piemērots konkrētajam gadījumam? Piemēram, ja vajag izveidot desmit minūšu ilgu prezentāciju par kādu tēmu, jāsniedz par to īss ieskats, nevis jācenšas izklāstīt visu līdz pēdējam sīkumam, pārsniedzot laika limitu.
* Ķeroties pie liela un svarīga darba, vispirms izveido plānu, to sadalot mazos solīšos. Tad uzdevums nešķitīs tik biedējošs!
* Aizmirsti Skārletas O’Haras moto – par to es domāšu rīt. Veicamajam ķeries klāt tūliņ!
* Izkļūt no perfekcionisma moku rata var palīdzēt psihologs vai psihoterapeits.
Vai čammu paātrina stimulanti?
Lai galva strādātu raitāk un reakcija būtu ātrāka, daudzi iemalko kafiju, tēju, kolu vai enerģijas dzērienu.
* Ja esi saguris, tase kafijas spēj uzmundrināt. Tomēr jebkurš stimulējošais dzēriens nevis dod papildu enerģiju, bet piespiež organismu sakopot pēdējās spēka drumslas. Tas ir kā pātagas cirtiens darba novārdzinātam rumakam. Pēc viena no tiem viņš var vienkārši sabrukt. Lai atjaunotu iekšējos resursus, atgūtu darbasparu un možumu, ir jāatpūšas!
* Perfekcionistiem pārmērīga aizraušanās ar stimulējošiem dzērieniem var pastiprināt trauksmi.
* Ja esi lēnīgs no dabas, stimulējošs dzēriens var mazliet palielināt apgriezienus, taču, malkojot to atkal un atkal, draud straujš spēku izsīkums. Cilvēks kā komēta uzliesmo, bet visai drīz uzrāviens noplok.
* Lietojot pārmērīgi, var sākties sirdsklauves, pastiprināta svīšana un roku trīce.
* Kafijas vai tējas malkošana nav nekas slikts, ja ir nesteidzīgs, baudpilns mirklis dienas skrējienā, kad ļauj sev atvilkt elpu.
36,6 ° C konsultanteDIĀNA ZANDE,psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite
